Atkal asinis Kijevā
Ukrainas galvaspilsētā Kijevā pirmdien pie Augstākās radas izcēlās sadursmes starp drošības spēkiem un demonstrantiem, kas protestē pret varas decentralizāciju. Viens kārtības sargs gājis bojā, vairāk nekā 100 cietuši, vairāk nekā desmit cietuši smagi. Televīzijas kameras ir fiksējušas nepievilcīgas ainas, kā demonstranti dursta drošībniekus ar metāla stieņiem, met uz viņiem «Molotova kokteiļus». Kāds no demonstrantiem svieda uz Nacionālās gvardes karavīriem īstu kaujas granātu. Savukārt drošības spēki pret demonstrantiem lietoja asaru gāzi.
Nav pagājis necik daudz laika, kopš pagājušā gada februāra asiņainā slaktiņa Kijevas Maidanā jeb Neatkarības laukumā, bet nemieri ir izcēlušies atkal. Kas šoreiz par lietu?
Ukrainas parlaments (Augstākā rada) pirmdien ārkārtas sēdē pirmajā lasījumā pieņēma rietumvalstu rosinātos konstitūcijas grozījumus, kas saskaņā ar februārī Minskā panākto vienošanos paredz lielāku autonomiju valsts reģioniem. Šos grozījumus, pret kuriem kategoriski iebilst labējās partijas, atbalstījuši 265 no 450 Ukrainas parlamenta deputātiem. Ekstrēmākie, labējie nacionālisti, ne dzirdēt neko nevēlas par kādu autonomiju Doņeckas un Luhanskas apgabaliem un uzskata jebkādus reveransus separātistu priekšā par nodevību un padošanos Krievijai. Turpretī Ukrainas prezidents Petro Porošenko tiecas normalizēt stāvokli valstī, izbeigt karu. Minskas norunu pildīšana viņa izpratnē turpmāk būs trumpis un arguments dažādās sarunās pasaules priekšā.
Pirmdien Augstākās radas deputātu vairākums atbalstīja Porošenko līniju, taču konstitūcijas grozījumi saskārās ar visskarbāko kritiku, diskusijas noritēja paceltās balsīs. Tikmēr laukā jau pa gaisu lidoja akmeņi.
Ukrainā starp politiskajām partijām valda asa konkurence – lielākiem un mazākiem vadoņiem un vadonīšiem ir iepaticies taisīt politiku, teikt kvēlas runas milzīgu pūļu priekšā.
Daudziem dvēselē ir palikušas mieles, ka sapņotā pēcrevolūcijas nākotne tagad ir pienākusi, taču nekā īpaši skaista tajā nav. Pagājušajā gadā viņi jutās svarīgi varoņi, sildījās pie Maidana ugunskuriem, kāvās ar Berkut karavīriem, bet, kad Maidans beidzās, parastajā pelēkajā dzīvē izrādījās grūti atgriezties. Tāpēc gribas izvicināt dūres, un iegansts ir konstitūcijas grozījumi.
Par pirmdienas notikumiem jo īpaši priecājas Maskavas Kremlī. Protams, ka kaimiņvalsts izmantos katru iespēju paprovocēt, uzkurināt, pieliet eļļu ugunī, un nav teikts, ka nemieru izraisīšanā nav klāt arī Putina komandas čekistu profesionālais pirksts. «Jauns Maidans» lieliski piederas jau ilgstoši koptajam propagandas stāstam par Ukrainu kā neizdevušos valsti («ņedogosudarstvo»).
Pirmdienas nemieri ukraiņiem ir kārtējā smagā psiholoģiskā trauma. Situācija ir mulsa, sāpīga. Pagājušā gada sākumā sabiedrība bija sadalījusies «savējos» un «naidniekos», «labajos» un «ļaunajos», bija diezgan skaidri redzama «frontes līnija». Taču tagad tie, kas pērnajā gadā vēl bija vienā komandā, jau draud cits citam ar dūri un ne tikai draud, bet jau liek pa ģīmi.
Maidanā bojāgājušajiem Porošenko piešķīra varoņa titulu, turpretī pirmdienas demonstrāciju organizētājiem viņš piedraudējis ar bargu sodu. Toreiz drošībnieku sišana bija labs darbs, bet tagad – noziegums.
Visām revolūcijām – gan tām, kas bijušas vēsturē, gan mūsdienās – ir viena nelāga kopīga īpašība. Kad vardarbība no Pandoras lādes ir sprukusi ārā, to nekādi neizdodas iedabūt atpakaļ. Diskusijas pārvēršas kautiņos, kur taisnība tam, kurš skaļāk bļauj, un tiem, kuru vairāk. Vienmēr, kad monarhs gāzts no troņa, sākas zvērīga cīņa par varu pašu revolucionāru starpā.
Latvieši, redzot, kas atkal notiek Kijevā, var atlaisties dīvānā un nodomāt: «Cik labi, ka pie mums nekas tamlīdzīgs nenotiek!» Taču no Ukrainas skumjā piemēra ir, ko mācīties. Niknie politiskie kašķi un anonīmā apsaukāšanās internetā rāda, ka Latvijas sabiedrība sirdī nav mazāk agresīva par ukraiņiem. Laime tikai, ka iztiekam bez asiņu liešanas.
Ukrainā tagad ir problēma ar tiem patriotiem, kas ir pārpārēm pārmēru patriotiski – tik patriotiski, ka jau nodara ļaunumu un pēc būtības ir provokatori.
Vai Ukraina spēs tikt galā ar savām kaitēm un vātīm, vai kļūs rāma, labklājīga, radoša valsts?
Droši vien, ka kļūs. Jākļūst.
Bet viegli un ātri tas gan laikam nenotiks.