Elita Veidemane / Autori

Tas, ka aģentūra Bloomberg kādā savā publikācijā Latvijas eiro monētā redzamo latvju jaunavu nule nodēvējusi par «tradicionālo slaucēju», izraisījis daudz lielāku viļņošanos nekā eiro ieviešana kā tāda.

«Vardarbība pret bērniem diemžēl pieaug,» ar satraukumu secina Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš. Jau 25 gadus viņa vadītais fonds palīdz vardarbībā cietušajiem bērniem. Deviņdesmito gadu sākumā radās pirmie palīdzības centri, nu tādi jau ir septiņi, kur notiek bērnu rehabilitācija.

Pēc intervijas ar Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču vēl brīdi parunājām par divām laika izpratnēm: hronos un kairos. Hronos nozīmē mehānisko – pulksteņa laiku.

Intervija ar Okupācijas muzeja pētnieku, vēstures doktoru Uldi Neiburgu: par Latvijas Republikas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna Čakstes izveidoto Latvijas Centrālo padomi, kam šogad svinējām 70. dzimšanas dienu, par nepakļaušanos dažādām okupācijām un tā laika brīvības centienu pieminekļa neesamību.

Intervija ar Jelgavas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu (ZZS): par to, ka valdība nesadzird pašvaldības, par neseno notikumu atbalsīm Jelgavā, par vietējiem konfliktiem un par Jelgavas ambīcijām kļūt par mašīnbūves galvaspilsētu.

Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi brīdi pēc valdības demisijas: par kultūrpolitikas vadlīnijām, par kultūras lomu cilvēku izraušanā no depresīvā stāvokļa, par iespējām stāties Nacionālajā apvienībā (NA).

«Atkāpjas tie, kas jūtas vainīgi,» pavēstīja Maxima Latvija vadītājs Gintars Jasinsks. Protams, ap Latvijas valdības vadītāja Valda Dombrovska atkāpšanos ir gana daudz spekulāciju, starp kurām ir gan mēģinājumi celt Vienotības katastrofāli zemos reitingus, gan punktu krāšana kādam iespējamam amatam Eiropas Savienības krēslu rindā.

Visu var izskaidrot. To, ka būvnieki, būvuzraugi un arhitekti «neredz savu vainu» notikušajā – viss taču, kā smejies, bija pārbaudīts, saskaņots un parakstīts. To, ka neviena amatpersona – ne pašvaldības, ne valsts līmenī – pat nepieļauj savu atkāpšanos no amata, kaut arī godaprātam – ja tāds būtu – vajadzētu diktēt gluži pretēju darbību.

Mēs visi esam divi. Pārfrazējot kāda domātāja teikto, gribas papildināt šo vienkāršo teikumu: es un mana māte. Es un mana vieta zem saules. Es un mans mīļotais. Es un mana dzimtene. Es un mana brīvība. Tā, svētus vārdus un jēdzienus vijot kopā ar sevi, rodas grods pavediens, par ko der padomāt ne tikai Patriotisma nedēļā, kurā apvienojas 11. un 18. novembris, bet arī pārējās – ne tik izcilās – dienās. Kaut gan... Ikkatra diena, kurā saule uzaust virs Latvijas, ir izcila: mums dots vēl viens gaismas brīdis, kuru būt kopā ar savu zemi.

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci

Mana visdziļākā pateicība tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi mums palīdzēja mūsu ģimenes skarbajās dienās, atvedot uz dzimteni Aivaru Brīzi un viņu sirsnībā pavadot pēdējā uguns ceļā.

«Parunā ar mani,» Aivars, ienācis darbistabā, kur es kārtējo reizi grimstu kādas politiskas problēmas aprakstniecībā, uzrunā mani. «Man nav laika,» es atsmaidu, «zupu tu vari uzsildīt pats, vēlāk nonākšu lejā un uztaisīšu tev rīsu krēmu.»

Galīgi nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latvieši ir, nu, tāda... bauru tauta.

«Grūti saprast, kā atklāti LV neatkarības ienaidnieki un okupācijas noliedzēji var kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās,» tūdaļ pēc filmas par Latvijas Tautas fronti (Atmodas antoloģija, autors Askolds Saulītis) dzejniece Liāna Langa tviterā pauda savu izbrīnu. Jā, filmas kadros bija redzami arī bijušie kompartijas un internacionālisma pīlāri – Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks, kas šobrīd ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Latvijas Republikas.

Turpmāk katru dienu - no pirmdienas līdz ceturtdienai - no pulksten 11 līdz 14 Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālisti pie tālruņa 67886755 uzklausa lasītāju viedokļus, pārdomas un ieteikumus. Viena no pirmajām lasītājus uzklausīja Elita Veidemane. Lasītāju interese par žurnālistu ikdienas „pieņemšanas stundām” bija liela, un jācer, ka laika gaitā tā nemazināsies. Pirmdien tālrunis zvanīja ik mirkli, un domāju, ka daudziem tā arī neizdevās sazvanīt redakciju, jo līnija bija pastāvīgi aizņemta. Bet nu – pastāstīšu par dzirdēto.

«Bijām pārliecināti, ka neviens mierīgais iedzīvotājs nav nedz ievainots, nedz nogalināts,» nevainīgi mirkšķinādams acis, dievojas viens no militārās vienības Alfa vadītājiem, PSRS VDK virsnieks Vitālijs Demidkins.

«Ziniet, man šķiet, ka visi labākie notikumi manā dzīvē vēl tikai būs,» atvadoties saka Anna Gustava.

Intervija ar Saeimas deputātu Imantu Parādnieku (Nacionālā apvienība): par Operas skandāla atskaņām, par attiecībām ar koalīcijas partneriem un par lata likteni. Bet pats galvenais: par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA), ap kurām situācija nepārtraukti mainās – no vienošanās starp NA un pārējo koalīciju līdz pat valdības krīzei.

Tautas fronte savu padarījusi, Tautas fronte var iet – tā savulaik varēja pārfrāzēt teicienu par mori, kas savu darbiņu ir paveicis un nu var būt brīvs kā Kuba. Tā vismaz šķita tad, kad Latvijas Tautas frontes saraksts ieguva vairākumu Augstākajā Padomē, kas vēlāk – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

Intervija ar bijušo Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes priekšsēdētāja vietnieci, tagad – Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (Vienotība): par LTF vēsturi 25 gadu garumā, par latviešu pašlepnumu un pacelšanos no pelniem.

«Es jums parādīšu visas publikācijas, kas man ir saglabājušās par mūsu tēvu,» sirmais vīrs atver nobružātu mapi, un top skaidrs, ka tā ir ceļojusi no rokām rokās un cilvēku desmiti, varbūt simti ir aplūkojuši tās saturu. Tajā ir laika nodzeltināti avīžu izgriezumi, kur teksts mijas ar fotogrāfijām, un ir tikai daži vārdi, kurus latvietis var saprast bez tulkošanas. Viens no tiem ir Cukurs. Herberts Cukurs.

Kamēr mēs vēl priecājamies par dažām nacionālas valsts pazīmēm, kuras savādā kārtā saglabājušās, par spīti Eiropas Savienības (ES) nemainīgi kosmopolītiskajam spiedienam, tikmēr tajā pašā ES jau nobriedis kāds īpatnējs dokuments, kas nu jau sācis klaiņošanu pa Eiroparlamenta kuluāriem, frakcijām un gaiteņiem.