Elita Veidemane / Autori

Intervija ar Latvijas Republikas aizsardzības ministru Arti Pabriku (Vienotība): par apdraudējumu no Krievijas puses, par topošajiem karavīriem, kas ir aptaukojušies, un par filmu nozares patriotisko piesitienu.

«Ķemeru sanatorijas izsoles rīkošana turpinās vēsturiskās būves agoniju,» Jūrmalas pilsētas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis (ZZS) skarbi izteicās ziņu aģentūrai LETA pēc tam, kad Pašvaldību aizņēmumu un galvojumu kontroles un pārraudzības padomes izvirzīto priekšnosacījumu dēļ tapa skaidrs, ka Jūrmalas dome nespēs realizēt nolemto – paņemt kredītu un iegādāties Ķemeru sanatoriju.

«Baltijas valstu vienotība vairs nav tik eiforiska, kāda tā bija agrāk, taču tā ir saglabājusi kopīgo apjausmu, un viens no tās elementiem ir briesmu izjūta sakarā ar atkarību no enerģijas avotiem Krievijā. Ja mēs nespēsim vienoties par atomelektrostacijas celtniecības nepieciešamību vai dzelzceļa Tallina–Berlīne celtniecību, tad vienotība, kāda tā bija 1989. gada 23. augustā, paliks vien kā muzeja eksponāts. Baltijas valstu vienotība ir jāpierāda ar darbiem! Taču, ja būs reāls valstiskās drošības apdraudējums, tad, domāju, būs vienotība kā kādreiz barikāžu laikā. Uz to mēs esam spējīgi,» uzskata vēsturnieks Ritvars Jansons.

Šodien, 21. augustā, pirms 22 gadiem kaunpilni beidzās padomju militāristu organizētais pučs, kas veiksmes gadījumā būtu izveidojis militāru diktatūru un padarījis par neiespējamu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu de facto.

Intervija ar Rīgas domes deputātu, Nacionālās apvienības (NA) frakcijas vadītājas vietnieku, arhitektu un vēstures entuziastu Aleksandru Kiršteinu: par Rīgu kā saimniecisku un ideoloģisku vienību, par latviešu nelabo spēju vientiesīgi atdot savas zemes, par ebreju īpašumiem un Čalovski.

Intervija ar Saeimas deputātu, bijušo vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Raimondu Vējoni (Zaļo un zemnieku savienība) – par valdības centieniem iznīcināt laukus, par gudrona dīķu problēmām un premjera amata kandidātiem.

No Sāremā tālākā dienvidu punkta redzam Latviju – tur pretī ir Mazirbe. Kādi pārdesmit kilometri, un teju ar roku iespējams sasniegt mūsu krastu. Neizsakāma vientulības izjūta šajā igauņu malā, šajā salā, kas nes Sāremā vārdu. Ir bula laiks, un cilvēki, rāmi kā rudens mušas, lēnām klīst pa karstuma pārņemto, saules izdedzināto salu. Melna bāka, kas nerāda ceļu, balta, nule izremontēta, tukša māja, akmeņains krasts, kas neturpinās smilšainā liedagā, bet gan dūņainā staignājā, kas laikam ir jūras apskalotās salas mala. Pašķidra alus kauss, pāris pāržāvētas zivis, par ko samaksājam septiņus eiro, un mēs gar piekrasti dodamies atpakaļ uz salas vidieni – sameklēt peldvietu.

Kad no Augustovas, kuru dēvē par Polijas Venēciju, dodamies uz augšu, uz Mazūriju, neatstāj sajūta, ka braucam pa Latgali – starp simtiem ezeru, cauri lapkoku un jauktu koku mežiem, starp pakalniem un maziem, puķēs iegrimušiem ciemiem. Šeit nav ierasto trīsjoslu autobāņu, nu, labi, gandrīz nav, tomēr ceļi ir lieliski, un braukšana – kā jau allaž pa Poliju – sagādā prieku. Mēs esam baudas priekšnojautās: mēs tūdaļ apgūsim šīs brīnišķīgās valsts ziemeļus.

Neatkarīgā sarunājas ar Valdi Keri, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāju, un Jevgeņiju Kalēju, Latvijas Slimnīcu biedrības valdes priekšsēdētāju, – par slimnīcu paredzamajiem bankrotiem, valdības neieinteresētību labot situāciju un Latvijas patieso «veiksmes stāstu».

«Lēmums ECOFIN ir pozitīvs, Latvijā būs eiro! Ir pabeigta Latvijas integrācija Eiropā! Papildus stimuls izaugsmei, labklājībai, stabilitātei!» – tik priecīgi tvītoja finanšu ministrs Andris Vilks, saņemot «pozitīvo signālu» par Latvijas uzņemšanu eirozonā.

«Vispār jau man ir vienalga, kas notiek tajā aukstajā un nemīlīgajā zemē, kurā pat rupjās maizes nav, žēl, ka briti nespēj atmest savu tradicionalitāti un neatsakās no monarhijas, tā 21. gadsimtā izskatās smieklīga, un cilvēciņi, kas jūsmo un čurā biksēs, ieraugot viņus, ir infantili,» dusmīgi pauž kāds interneta vides apdzīvotājs, vērtēdams britu karaļnama priecīgo notikumu – Lielbritānijas troņmantnieka piedzimšanu.

«Kāds ir īstais iemesls Kauguru centra slēgšanai? Jūs gribat iestāstīt, ka vienīgā problēma ir sociālās telpas trūkums un tas, ka istabiņās uz cilvēku ir par 30 kvadrātcentimetriem mazāk platības, nekā rakstīts Ministru kabineta noteikumos?» jautā filiāles Kauguri darbinieki.

Intervija ar komponistu Zigmaru Liepiņu – par vērtībām, kas svarīgas latviešiem, par Dziesmu svētkiem pļavā, par to, kāpēc mazākums diktē vairākumam, un par jauno oratoriju, kas pirmatskaņojumu sagaidīs nākamā gada maijā.

Bioloģijas doktors, ārsts, farmaceits un briežu audzētājs Guntis Belēvičs jau sen ir pārliecināts, ka Latviju var izglābt ēdot.

Sociālie tīkli tomēr ir viena noderīga lieta: tajos var apmainīties viedām domām, izklāt emocijas, izkratīt sašutumu, rast padomu, risināt psiholoģiskus uzdevumus... Nu, raugi, viens piemērs.

Dzīvojot līdzi Dziesmu svētku... paliem, lavīnai, paisumam – vienalga, kā mēs nosaucam šo latviskās dvēseles, dzīvesziņas un dzīves alku uzbangojumu –, mēs atguvām kādu riekšavu ticības pašiem sev.

«Es tomēr viņiem neko nepateicu: baidījos, ka viņi mani izsmies,» sarūgtināta par savu nedrošību un jaunuļu nekaunību, piebilda Svetlana. Viņa bija viena no garāmgājējiem, kas liktenīgajā 21. jūnija vakarā, ejot pastaigāties pa Vecrīgu, ieraudzīja ugunsgrēku, kas bija sācis plosīt Rīgas pili.

Krievijas Ārlietu ministrija (ĀM) kārtējo reizi ir iejaukusies suverēnas valsts iekšējās lietās, paužot «dziļu sašutumu», jo LR Saeima galīgajā lasījumā atļāvās (!) pieņemt likuma grozījumus, kas publiska pasākuma laikā aizliedz izmantot PSRS un nacistiskās Vācijas karogus, ģerboņus, himnas un vairākus citus simbolus.

Intervija ar Rīgas vicemēru Andri Ameriku (partija Gods kalpot Rīgai): par vēlēšanu rezultātiem, par ambīcijām startēt Saeimas vēlēšanās un par atšķirīgo vēstures izpratni.

Intervija ar Polijas vēstnieku Latvijā Ježiju Mareku Novakovski: par Polijas eirooptimismu un lielvalsts lepnumu, izcilajiem ceļiem un Smoļenskas aviokatastrofas atbalsīm.

Mākoņu, ikdienas un senču asiņu pieliekti, atgriežamies pie saknēm. Vismaz reizi gadā. Ziemsvētki ir vairāk Dieva bijāšanas un sevis dvēseliskās izvērtēšanas pieturvieta, savukārt Jāņos atdzimst mūsu pagānu asinis. Šķērītē lidot pāri ugunskuram, starp pilnmēness puķēm papardes ziedu atrast, rasas bļodiņās jaunības eliksīru destilēt, plikam pērngada kumeļus jādelēt... Vasaras zaļo un zūdošo plīvuru pārklāt pāri saviem kaislajiem centieniem iegūt Mūžības izpratni par to, kas tu esi, un par to, kas tu nebūsi nekad. Pietuvināties paisumam, aizbēgt no bēguma, saprast, ka esi sīkāks par skudru un dižāks par Visumu, sablīvētu Ūsiņa, Ausekļa, Pērkona un Māras glabātajos gadskārtu rakstos.

«Es iestājos Eiropas krievu aliansē!» – priecīgo notikumu man pavēstīja attāla paziņa, ar kuru sagadījāmies kopā kādā pasākumā. «Ak, tā? Un ko tad tu tur dari?» – paudu atturīgu interesi.