Pēdējoreiz kopā viņus redzēju Nacionālā teātra pirmizrādē pirms... Cik gadiem? Ak, jā, tas bija 2009. gada 17. septembrī. Izrāde Vadonis. Rakstniece, tulkotāja un kādreiz arī aktrise Lenvija Sīle un aktieris Andris Bērziņš bija atnākuši novērtēt savas meitas – Marijas – spēli šajā izrādē.
Lenvija – ārēji mierīga, tomēr saspringta, Andris – mazliet izklaidīgs un priecīgs. 2012. gada oktobrī Andris Bērziņš ar plašu vērienu svinēja savu 60. gadu jubileju, kas bija savienota ar viņa dzīvesbiedres Lenvijas nule uzrakstītās grāmatas Dailes teātra sestā studija. Paralēlā pagātne atklāšanas svētkiem. Protams, spožais Dailes teātra aktieris Andris bija viens no šīs grāmatas varoņiem. Dienā Lenviju lenca žurnālisti, bet vakarā pēc izrādes Andris jau dejoja ar citu – kādu sievieti sarkanā samta kleitā. Dejoja ilgi un kaislīgi. Lenvija iztālēm vēroja Andra izklaidi ar svešo sievieti. Galdi vai lūza no labumiem. Bet Lenvijai neko negribējās. Viņa tikai skatījās uz savu vīru. Skatījās un nesaprata, kas notiek. Kaut gan saprata: skaistā, piepildītā krūze bija saplīsusi. Andris aizgāja ar citu. Sākumā šķita – gan jau pāries, gan jau būs tāpat kā vienmēr. Tagad vairs nešķiet: nu jau gandrīz divus gadus Lenvija un Andris sarunājas tikai ar preses palīdzību, kaut gan Lenvija saka: «Es gribu parunāt ar Andri divatā vai advokāta klātbūtnē.» Bet tas ir neiespējami: viņa draudzene Inese, šķiet, pat nepieļauj domu, ka viņš varētu sarunāties ar savu sievu.
Lenvija arī tagad ir mierīga – gluži kā pirms izrādes, kurā svarīgu lomu spēlē Marija. Bet šajā mierā slēpjas izmisums, neizpratne un skumjas. Izdzīvot ir grūti ne tikai materiālā ziņā, bet lielākoties jau gluži emocionāli: ilgie gadi kopā ar Andri nav izmetami un aizmirstami.
– Ko tu tagad dari?
– Tulkoju vienu grūtu grāmatu no angļu valodas. Par Koko Šaneli. Tagad jāpārlasa viss vēlreiz. Lai nebūtu negludumu. Rakstu. Protams, ir domas par nākamajām grāmatām... Bet tie vēl ir tikai plāni.
– Rakstīšana tev ir kā glābiņš?
– Jā, kaut kā tā.
– Tu atceries, kā tas viss sākās? Es domāju Andra attiecības ar Inesi.
– Nekas jau nesākās. Viņai bija cits vīrietis, kurš izdarīja pašnāvību, un to zina daudzi cilvēki, Andris pats man to stāstīja. Viņa gan visiem draugiem teica, ka viņš ir nogalināts. Par tiem trīsdesmit gadiem, kuros viņai it kā bija attiecības ar Andri, tas ir izdomāts. Pēdējā laikā es pamanīju, ka Andris mājās nes svētītos ūdeņus, kaut kādas eļļiņas... Vēlāk sapratu, no kurienes tas nāca.
– Tas tā pēkšņi?
– Nē, mēs gājām uz baznīcu, pat kopdzīves 30. gadadienu atzīmējām baznīcā. Tagad viņa sieviete sevi sauc par ekstrasensi un vienlaikus ir pareizticīga. Man gan šķiet, ka tur kaut kas nav īsti patiesi – vai nu ticība, vai... dzeltenā prese. Un tad Andris sāka runāt par to, ka viņu kāds grib nogalināt (atkal ir runa par slepkavību!). Un tad visi kolēģi, Andraprāt, bija vainīgi, ka viņš nodzeras, jo alkohols esot saindēts. Kad mēs bijām kopā, es vēl nebiju vainīga pie tā. Tagad esmu. Andris bija atkarīgs no alkohola. Bet es biju kļuvusi par līdzatkarīgo. Tas nozīmē arī, ka es emocionāli biju atkarīga no viņa: viņš bija agresīvs, un vajadzēja viņu noturēt mājās. Bija laiks, kad viņu bija jāiet vākt pa visu pilsētu. Bet tas viss ir pagājis. Un, kad es atceros mūsu dzīvi, tajā noteikti pārsvarā bija pozitīvais un saprašanās tādās globālās pasaules problēmās.
– Tagad risinās tiesas process.
– Tā ir šķiršanās lieta. Pieteikumu iesniedza Andris, lai gan mums bija noruna, ka nešķirsimies, tam pat ir liecinieks. Ja izlasa šo pieteikumu, šķiet, ka tik slikts cilvēks kā es nemaz nevar eksistēt.
– Andris Bērziņš ir nosaucis 11 iemeslus, kāpēc jāšķiras no Lenvijas Sīles. Piemēram: «Pēc manas 60. dzimšanas dienas sieva mani noveda līdz infarktam.» Ko tad tu darīji ar viņu?!
– Pirmkārt, viņa infarkts, kā viņš pats man to teica, ir senāks. Andris dzēra uz Straupē iešļircinātajām zālēm un nebija pierunājams aizbraukt un iztīrīt organismu. Pēc savas dzimšanas dienas viņš dzēra vismaz nedēļu – viņam bija divas lielās plastmasas ūdens pudeles ar šņabi. Dzēra pie galda, gulēja... Vai tad es viņu dzirdīju? Turklāt viņš ir aizmirsis, ka pie mums tobrīd dzīvoja arī krustdēls, kurš visu to redzēja. Pēc šī plosta Andris nonāca narkoloģijas centrā, uz kurieni viņu aizveda biznesa kolēģis.
– Kā tas notika?
– Ar otru biznesa kolēģi bijām norunājuši, ka viņš tiks vests uz Straupi, bet mašīnā viņu jau gaidīja Inese Gūtmane, viņu aizveda uz narkoloģijas centru un no turienes arī «izņēma», pareizāk, viņš aizbēga, vēl tagad viņam nāk vēstules no turienes. Nu viņš ir sācis jaunu un skaistu dzīvi...
– Labi, parunāsim par labo. Kad Andris vēl bija kopā ar tevi, ko viņš tev nozīmēja?
– Es ar Andri iepazinos studiju pirmajā gadā, kolhoza talkā. Saskatījāmies. Gājām staigāt, daudz runājām. Viņš man izstāstīja visas savas bēdas, bažas par mammas likteni. Pēc kolhoza talkām rudenī, novembrī, Andris atnāca pie manis. Pēc gada mēs apprecējāmies. Protams, ne es, ne viņš – mēs nedomājām ar galvu. Naudas praktiski nebija, tikai divas stipendijas. Ģimene faktiski sākās no mūsu bērna – no Marijas. Bet ko viņš man nozīmēja?... Man patika, ka viņš ir dumpīgs un neordinārs. Strādīgs savā profesijā. Bet es redzēju arī viņa rakstura nejēdzīgās puses. Atceries, Dailē bija tāda izrāde Pēdējā barjera. Viņš tur spēlēja slepkavu. Kad pirmo reizi viņu šajā lomā ieraudzīju uz skatuves, man bija šoks. Tad es sapratu: viņā tas ir iekšā. Agresija, neiecietība. Bet man šķita, ka es, būdama ar viņu kopā, esmu drošībā: viņš spēs mani aizstāvēt. Ar Andri kopā varētu mitināties uz vientuļas salas: viņš ir izdzīvotājs. Es it kā – tieši otrādi... Lai gan mans vājums drīzāk ir ārējais iespaids, patiesībā esmu ziemcietīga, jaunībā es biju ļoti enerģiska un dumpīga. Ļoti agri vīlos politikā. Mans tēvs bija kompartijas biedrs. Var teikt – pat pārliecināts. Mamma gan ne. Tēvs gribēja, lai es veidoju politisku karjeru. (Viņš bija Žurnālistu savienības biedrs, mamma – Rakstnieku savienības.) Kādreiz mēs dzīvojām Latgalē. Tēva pirmā sieva bija kolhoza partijas komitejas sekretāre un neļāva viņam šķirties. Mana māte cieta no tēva pirmās sievas, kas sūtīja riņķī visādas vēstules... Gandrīz kā lāsts mūsu ģimenei. Bet par to karjeru... Es pat Tautas frontē nestājos: redzēju, kā teātra kompartijnieki saskrēja Tautas frontē. Ar to man visa gribēšana atņēmās.
– Tu teici, ka apprecējāties pēc gada draudzēšanās. Kāzas noteikti bija skaistas. Kaut gan... Lūk, ko Andris Bērziņš raksta savā laulības šķiršanas pieteikumā: «Jau otrajā dienā pēc kāzām Sīle apgalvoja, ka šķiršoties no manis, un aizbēga uz mežu.»
– Tur bija vesels skandāls. Andris, kopā ar brālēnu ciemodamies Igaunijā, bija sadzīvojis kādai sievietei bērnu. Kurš no viņiem ir īstais tēvs – nebija zināms. Kādos piecos mēnešos, kad neko vairs nevarēja darīt, tā sieviete atbrauca uz Latviju. Man nācās ar viņu skaidroties, jo Andris nerunāja. Un igauniete beigās mani nolādēja. Tas notika pirms mūsu kāzām. Mūsu kāzās atnāca telegramma – it kā no Andra dēla. Mūsu vedējtēvs, uztverdams šo telegrammu kā joku, to pie galda nolasīja. Tad es arī bēgu – kā Andris pareizi minēja iesniegumā. Tas man bija pamatīgs šoks. Pēc tam arī gāja visādi... Andris paziņoja, ka mani ir krāpis ar cik tur sievietēm. Es teicu – nu tad šķiramies. Viņš tomēr lūdza tā nedarīt. Tad bija Andra kritiens uz skatuves izrādē Sapnis vasaras naktī... Tad ilgs atveseļošanās process. Tad piedzima Marija. Un tas bija tiešām skaists laiks, īpaši pats sākums. Tāpēc brīnos, ka viņš stāsta par kaut kādu romānu 30 gadu garumā...
– Raugi, ko viņš 2006. gadā saka savā intervijā žurnālam Patiesā Dzīve: «Nē, neviens nevar izskaidrot, kāpēc tik ilgus gadus ar Lenviju esam kopā. Tas ir zvaigznēs ierakstīts. Patiesībā jau nekā dīvaina tur nav. Un es tev pateikšu, kāpēc – pirmkārt, un paldies Dievam par to, tā ir vārdos neizsakāma saderība.» Izrādās, ka saderība mēdz kaut kur izkūpēt. Tagad Andris citā žurnālā apgalvo, ka tu no viņa pieprasot uzturnaudu 170 eiro apmērā. Tā ir?
– Jā, tā ir. Bet summa ir apspriežama. Taču Andris nekontaktējas ne ar mani, ne ar advokātu, ne ar daudziem draugiem. Viņa telefons vienkārši ir Ineses Gūtmanes uzraudzībā, un viņš sarunājas caur viņu. Pēdējoreiz ar Andri tikos aizpērnā gada 21. decembrī – viņš tolaik ļoti gaidīja pasaules galu. Viņš man atnesa klēpi ar briketēm, sveces – veselu krāvumu, jo – tas viss būs vajadzīgs. Esmu mēģinājusi viņam rakstīt vēstules uz teātri, lai pie sardzes viņam tās atdod rokās, lai atgrieztu viņam te palikušās lietas, arī dokumentus, bet – nekā. Ne ziņas, ne miņas.
– Vēl Andris Bērziņš apgalvo, ka tu Mārupes kultūras namā esot pagrūdusi viņa draudzeni Inesi Gūtmani. Tas vēl nav viss: tu viņai esot arī iesitusi.
– Tas nav vienīgais apgalvojums. Man biļeti uz Andra koncertu nopirka draugi. Paņēmu līdzi arī krustdēlu: varbūt viņš bez biļetes varētu tikt iekšā un paskatīties uz savu krusttēvu, mums tā bija pieņemts. Iznāca ārā Inese. Un es viņai pajautāju: «Vai jūs, lūdzu, nevarētu ievest iekšā...» Viņa sāka kliegt uz mani, sak, Andrim būs infarkts, kad viņš viņu ieraudzīs, pieprasīja izsaukt policiju! Tagad nožēloju, vajadzēja izsaukt. Cilvēki jau nāca foajē, bet es jutos kā ar aukstu dušu aplieta. Sapratu, ka jāiet iekšā zālē, lai tā bļaušana neturpinās, viņa mani sagrāba aiz rokas, un es atkratījos no viņas. Vēlāk Inese apgalvoja, ka esmu viņu grūdusi un situsi. Bet apkārt taču bija tik daudz cilvēku, kas redzēja, kā tas patiesībā notika! Kā tā var melot? Tā sieviete pēc daudzu teiktā jaucas iekšā visur – pasākumu rīkošanā, arī mākslas procesā. Andris ir sarāvis saites ar daudziem kolēģiem, un es nezinu, kāpēc viņš neatgriežas teātrī.
– Manuprāt, vissāpīgāk tev varētu būt tas, ka Andris apgalvo: tu esot krāpusi viņu ne ar vienu vien. Pat Košragā, kur jūs abi cēlāt māju, tev esot bijušas attiecības uzreiz ar vairākiem.
– Ļoti «jauki», ja bijušais vīrs tā izsakās par sava bērna māti... Košragu Andris piemin tāpēc, ka toreiz gribēju šķirties, un Košragā bija viens cilvēks, kurš, redzēdams, cik smagi iet ar Andri, uzrunāja mani. Man toreiz nebija pat četrdesmit gadu. Andris toreiz briesmīgi dzēra un darīja man pāri. Tā dzeršanas indeve bija baisa. Bet es negribu to visu stāstīt, visas tās cūcības...
– Tad pastāsti kaut ko labu.
– Labs bija tas, ka Andris, kamēr mēs dzīvojām kopā, absolūti nebija mantkārīgs. Līdz 2012. gada 21. decembrim – līdz «pasaules galam» – viņš man arī pēc šķiršanās nesa naudu. Andrim bija plaša sirds, un es par to reizēm dusmojos – priekš citiem viņš tērēja ne tikai naudu, bet arī laiku. Kas vēl?... Mēs bijām vairākos neaizmirstamos ceļojumos. Uz Angliju, uz Tobago, kopā bijām arī uz Horvātijas svētvietu Medžgorji. Andris ticībai pievērsās kampaņveidīgi, bet tad – no sirds. Es esmu dziļi iekšā ticībā, esmu katoliete, vairākus gadus esmu rakstījusi scenāriju Rīgas pilsētas Krusta ceļam Lieldienās. Vēl? Kaut arī Andris nebija no tiem tēviem, kas audzina savus bērnus, viņš Mariju ļoti mīlēja. Redzēju, ka viņam ir ļoti bail par Mariju. Viņš nobijās arī tad, kad pateicu, ka mums būs bērns. Vēl labais ir tas, ka Košragā mums ir bijis ļoti daudz brīnišķīgu dienu. Tur bijām patiešām laimīgi.
– Kā ir ar tavu invaliditāti? Andris teic, ka tā esot falša.
– Tas ir uz viņa sirdsapziņas. Viņš mani atveda uz komisiju, un dakteri viņu pazina, tā arī visa izkārtošana. Pēc diviem gadiem (2014. gada februārī) man invaliditāti pagarināja bez viņa palīdzības. Viņš taču zina, ka man grūti staigāt un arī sēdēt pie datora. Mugura netur, ceļi un gūža sāp. Nerunājot nemaz par jaunībā izstaigāto infarktu.
– Kas tevi vairāk aizskar – tas, ka viņš tevi ir pametis, vai tas, kādā veidā viņš par tevi runā?
– Tas, kā viņš izturas: tas ir nevīrišķīgi, man pat kauns par viņu. Viņš saka: esot atstājis man visu mantu. Kur tad lai es lieku to «visu mantu»? Pat uz laukiem nevaru aizvest, jo mašīna – busiņš – ir viņa īpašumā, un lauki ir 190 kilometrus no Rīgas. Es īrēju dzīvokli, knapi savelku galus kopā. Vēl ir Košraga māja, kas tagad pieder Marijai. Tur viņš palīdz savai mātei, kuru es uzņēmu mūsu mājā, bet meita pati cīnās. Kaut kur izskanēja, ka tā esot Andra māja. Bet to māju pirka mans tēvs.
– Andris eksponējas dažādos žurnālos ar skaistām mīlas bildēm, kur redzams, kā viņš baro no karotītes savu mūzu Inesi. Vai pret tevi viņš izturējās līdzīgi? Nu, labākajos laikos, teiksim tā.
– Jā. Bet tādi «maigumi» ir viņa aktieriskā daba. Līdzīgas bildes bija kādreiz ar mani Privātajā Dzīvē. Viņa aktiera talants ir neizmērojams. Taču, kad skatījos izrādi par Henriju VIII un viņa sešām sievām, pamanīju, ka viņš visas savas sievas mīl kaut kā... vienādi. Izskatās, ka, esot kopā ar Inesi un izrādoties žurnālos, viņš spēlē kārtējo lomu. Un tomēr man ir tikai divi jautājumi: kāpēc viņš nevēlas kontaktēties un kāpēc tik šausmīgi ir jānoliek bijusī sieva – kāds tam mērķis? Ja viņš ar to domā noskaņot tiesu, tad viņš maldās, notiek pretējais. Un vēl – kāpēc tā vajadzēja dzīt stūrī bijušos kolēģus, noraujot izrādes? Cik reižu Andris ir lūdzis piedošanu par savu uzvedību – brīnos, kā to visu var aizmirst? Bet varbūt viņš neaizmirst? Viņš arī skandālus uzskata par reklāmu, par svarīgu sastāvdaļu tēla veidošanā. Gribu Andrim novēlēt, lai viņš uztaisa kādu labu darbu un reklamē sevi ar to. Vienmēr esmu mēģinājusi viņu pierunāt uz nopietniem darbiem, tomēr vairāk viņš gāja uz naudas darbiem, kurus intuitīvi sajuta par tādiem esam. Andris aktieriski ir ļoti daudzveidīgs, tāds hameleons. Savā grāmatā esmu viņu nosaukusi par ģēniju. Taču Andrī ir arī nepatīkama lielummānija. Un šī īpašība viņam ir kaitējusi. Ja Andris būtu pazemīgāks – un viņš var tāds būt, ja vēlas, – viņš sasniegtu daudz vairāk. Kaut arī strādājis viņš ir ļoti daudz. Taču vienmēr kaut kā ir pietrūcis. Varbūt miera? Bet cik daudz gadījumu ir bijis, kad Andris iegāzis visus teātra kolēģus? Mani tajās reizēs sauca uz teātri.
– Kāpēc?
– Nu, vākt viņu. Teātrī visi to zina. Reiz mēs ar Mariju viņu aizvedām uz slimnīcu, bet viņš uzņemšanas nodaļā bļaustījās pēc šņabja...
– Tas ir tik skumji. Bet savulaik intervijā Andris teica: «Reizēm taču gribas arī kaut kur izrauties. (..) Sakrāmēšu meitenes mašīnā un kaut kur aizlaidīsim!» Novēlu jums abiem šo burvīgo sajūtu atgūt. Patiesībā – visiem trim. Tev, Andrim un Marijai.
– Jā, labās atmiņas nevar atņemt. Var atņemt mantu, godu, bet dvēsele pieder Dievam. Un atmiņu dēļ ir vērts piedot.