Laimdota Straujuma: Ja es runātu ar Putinu, savas domas neslēptu

Mūsu saruna sākās gluži citādi, nekā sākumā bija iecerēts: Ministru prezidente Laimdota Straujuma atcerējās Atmodu un tās nestās cerības. Viņa, būdama Latvijas Tautas frontes ierindas biedre, tolaik jutās šo cerību spārnota. Vai tagad viņa ir zaudējusi Atmodas dotos spārnus? Izskatās, ka ne. Tikai tie ir nopietnības un pragmatisma piezemēti. Piedāvājam interviju ar Laimdotu Straujumu: par attieksmi pret Ukrainu, par valsts vadītāju pienākumu uzrunāt nāciju, par KNAB samilzušo jautājumu un daudz ko citu.

Elita Veidemane

Laimdota Straujuma: Nekas nekritīs no gaisa

– Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs viendien tviterā man atgādināja, ko savulaik esmu rakstījusi: «Es zinu, ka mūsu važas sadils. Un sapūs greznais būris, kurā esam ieslodzīti.» Tiešām mūsu važas ir sadilušas? Kā jums šķiet?

– Mums visiem, katram ir savas važas – iekšējās. Jūs toreiz, Atmodas laikā, rakstījāt par važām, ko uzlika okupācija. Bet tagad mēs esam brīvi no okupācijas.

– Vai Eiropas Savienība nav tāda pati vai vismaz līdzīga savienība, kāda mūs bija savažojusi ilgi pirms Atmodas?

– Tas nav salīdzināms. Eiropas Savienība dod mums vairāk, nekā mēs dodam tai. Esošajā septiņu gadu finanšu periodā, līdz 2020. gadam, Latvija no ES saņems 7,48 miljardus eiro.

– Un cik maksā Latvija Eiropas Savienībai?

– Par katru eiro, ko Latvija iemaksā ES budžetā, mēs atpakaļ saņemam četrus. Ja runājam par ES un NATO, es uzskatu, ka iestāties šajās organizācijās mums patiešām bija svarīgi. Grūti pateikt, kas būtu noticis tagad, ja mēs nebūtu tur iestājušies.

– Jūs domājat Ukrainas krīzi?

– Jā.

– Vai mūsu valstij ir oficiāla nostāja attiecībā uz Ukrainas krīzi? Vai tāda vispār ir?

– Tiklīdz Ukrainā sākās visi zināmie notikumi, mēs – Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un es – nodefinējām valsts attieksmi. Bet Eiropas Savienībai ir kopīgā pozīcija, kas neatzīst Krimas aneksiju un iestājas par Ukrainas integritāti, un mēs arī atbalstām Ukrainas virzību uz Eiropu. Es piedalījos Ukrainas jaunā prezidenta Petro Porošenko inaugurācijā, un viņš skaidri izteica savas prioritātes – virziens uz Eiropu, vienota Ukraina un ukraiņu valoda kā vienīgā valsts valoda. Viņš ir gatavs dot lielākas pilnvaras reģioniem, atbalstīt ekonomikas izaugsmi un korupcijas izskaušanu. Uzstādījumi ir skaidri, bet Ukrainā situācija ir ļoti sarežģīta. Es negribu teikt, ka tur ir pilsoņu karš, bet cilvēkiem ir krasi atšķirīgas domas par Ukrainas tālāko virzību.

– Atceros laika sprīdi, kad ļoti daudzi cilvēki bija norūpējušies: Krievijas agresija ir tik nekaunīga, ka jāsāk domāt par prombraukšanu no valsts. Situācija tiešām bija draudīga. Daudzi gan runāja par NATO, par 5. pantu, kas mūs it kā aizsargā. Bet īstenībā vairums cilvēku nepaļāvās ne uz kādiem pantiem.

– Mums nav bijusi vajadzība to praktiski pārbaudīt, un paldies dievam, ka tā. Kad biju vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs – tieši tajā laikā, kuru jūs minējāt – pirmais, ko teica ASV viceprezidents Džo Baidens, bija: «Es lūdzu jūs neuztraukties, 5. pants ir spēkā un būs spēkā.» Tad amerikāņi atsūtīja savu kājnieku rotu, kas nozīmēja: mēs, amerikāņi, esam šeit. Un Rietumu kara lidmašīnas un kuģi – visi ir šeit. Amerikāņi runāja arī par savu uzņēmēju investīciju veicināšanu Latvijā, un tas ir ārkārtīgi svarīgi: ja viņu investīcijas ir šeit, tas nozīmē – tās ir drošībā. Nupat Latvijā ienāca ASV ķīmijas kompānija Cabot Corporation, kas šeit plāno izveidot 120 darba vietas. Tajā draudīgajā laikā man piezvanīja arī Kanādas premjers un teica, ka viņa valsts seko notikumiem un nekad nepieļaus Krievijas agresiju Baltijas valstīs. Nezinu, vai sabiedrība to izjūt, bet es personiski esmu izjutusi, ka ir šī rūpe par Latviju, lai nenotiktu tas, kas šeit notika 1940. gada 17. jūnijā.

– Manuprāt, ne tikai draudīgos brīžos vai Ziemsvētku vakarā, bet arī laiku pa laikam valsts vadītājiem vajadzētu uzrunāt nāciju. Jūsu pieminētā valsts attieksmes demonstrēšana sakarā ar Ukrainas notikumiem bija visai formāls pīāristu darinājums. Tajā nebija ne jūsu sirds, ne patiesu bažu, ne uzmundrinājuma.

– Jā, tā visa acīmredzot pietrūka. Un tas ir nepieciešams. Mēs šeit, uz vietas, strādājam kopā ar ministriem un atbildīgām amatpersonām, lai nekas tāds, kas notika Ukrainā, Latvijā netiktu pieļauts. Bet cilvēkiem tas tomēr ir jāpasaka. Šajā laikā saspringums nedaudz ir mazinājies, jo ASV pozīcija tomēr bija stingra, un Krievija tomēr ir piebremzējusies. Taču Krievijas lidmašīnas joprojām lidinās gar mūsu robežu.

– Ja jums būtu iespēja sarunāties ar Krievijas prezidentu Putinu, ko jūs viņam teiktu?

– Es neslēptu savas domas. 21. gadsimtā tas ir nepieļaujami: Eiropas centrā viena valsts okupē citas valsts daļu. Bet Putins runā ar Merkeli, ar Obamu, un diez vai viņš uzskata, ka šos notikumus viņam vajadzētu pārrunāt arī ar Latvijas valdību. Taču mēs esam gatavi palīdzēt Ukrainai. 27. jūnijā došos uz Briseli, kur tiks parakstīta asociācijas līguma otrā daļa – ekonomikas sadaļa. Tādus pašus līgumus parakstīsim arī ar Moldovu un Gruziju. Esmu tikusies ar abu valstu prezidentiem, un viņi bija satraukti par nākotni. Moldovas prezidents runāja par Piedņestru, jo Krievijas propaganda arī Moldovā ir spēcīga. Savukārt Gruzijas prezidents vēlējās mūsu konsultāciju dažādos jautājumos.

– Mūsu valsts sadarbības partneri, izskatās, lielākoties atrodas austrumos. Azerbaidžāna, Gruzija, Kazahstāna... Lūk, Valsts prezidents arī lielākoties dodas uz austrumiem.

– Mēs esam norādījuši savu virzienu jau pirms desmit gadiem – uz Eiropas Savienību. Mums ir labas ekonomiskās saites, esam pazīstami Austrumu tirgos, un eksports mums ir ļoti svarīgs. Nākamgad būsim ES prezidējošā valsts, un viena mūsu prioritātēm ir Austrumu partnerība, proti, ES sadarbība ar Austrumu valstīm. Austrumos ir labs mūsu pārtikas preču noiets, un no turienes nāks miljoni. Kur citur lai dabūjam naudu? Postpadomju valstīs ir zināma nostalģija pēc Latvijas produktiem. Mūsu šprotes Rietumos neēd, rietumnieki tādas nepazīst, bet Austrumos tās ir lielā cieņā. Krievija gan gribēja izveidot līdzīgu produktu, bet viņiem tas neizdevās.

– Parunāsim par iekšpolitiku. Tagad viens no košākajiem notikumiem ir jūsu un KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka pretstāve. Kas notiek?

– Tas viss sākās jau pirms manis. Jaroslava Streļčenoka rīkojumu par Jutas Strīķes atlaišanu es neatcēlu, to izdarīja tiesa. Disciplinārsodus Streļčenoks ir uzlicis ne tikai Strīķei, bet arī citiem darbiniekiem. Un arī tos tiesa atcēla. Ja Streļčenoka kungs vēlas sakārtot iestādi, tas jādara juridiski precīzi. Jebkurš ministru prezidents pilda tikai pārrauga funkciju, un man nav nekādu iespēju ietekmēt KNAB vadītāju – atlaist viņu es nevaru, iejaukties viņa darbā arī nevaru. Tiklīdz mans biroja vadītājs painteresējās par Streļčenoka komandējumu lietderību, tas tika nodēvēts par politisko spiedienu. Tā mēs te karojam. Es nevēlos nostāties nevienā pusē, tomēr uzskatu, ka iestāde ir jāvada profesionāli. Un šeit nav runa par lietām, kuras ir izmeklēšanas stadijā. Tikai nesen uzzināju, ka pret mani arī ir ierosināta pārbaudes lieta.

– Tā ierosināta par jūsu iespējamo atrašanos interešu konflikta situācijā: valdības darba kārtībā nonācis jautājums par vērtīgu valsts zemes gabalu, kurā esot ieinteresēta jūsu dēla Ģirta Straujuma vadīta firma.

– Tad, kad tas tika publicēts portālā pietiek.com, piezvanīju dēlam un izjautāju viņu par šo zemes gabalu. Viņš paskaidroja, ka netaisās pirkt šo zemes gabalu ne tagad, ne nākotnē. Uz valdības dokumentiem sakarā ar šo zemes gabalu nav neviena mana paraksta, un man ir interesanti, kā beigsies izmeklēšana.

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA