Laimdota Straujuma: Nekas nekritīs no gaisa

Mūsu saruna sākās gluži citādi, nekā sākumā bija iecerēts: Ministru prezidente Laimdota Straujuma atcerējās Atmodu un tās nestās cerības. Viņa, būdama Latvijas Tautas frontes ierindas biedre, tolaik jutās šo cerību spārnota. Vai tagad viņa ir zaudējusi Atmodas dotos spārnus? Izskatās, ka ne. Tikai tie ir nopietnības un pragmatisma piezemēti.

Piedāvājam interviju ar Laimdotu Straujumu: par attieksmi pret Ukrainu, par valsts vadītāju pienākumu uzrunāt nāciju, par KNAB samilzušo jautājumu un daudz ko citu.

– Saeimas deputāts Dzintars Rasnačs viendien tviterā man atgādināja, ko savulaik esmu rakstījusi: «Es zinu, ka mūsu važas sadils. Un sapūs greznais būris, kurā esam ieslodzīti.» Tiešām mūsu važas ir sadilušas? Kā jums šķiet?

– Mums visiem, katram ir savas važas – iekšējās. Jūs toreiz, Atmodas laikā, rakstījāt par važām, ko uzlika okupācija. Bet tagad mēs esam brīvi no okupācijas.

– Vai Eiropas Savienība nav tāda pati vai vismaz līdzīga savienība, kāda mūs bija savažojusi ilgi pirms Atmodas?

– Tas nav salīdzināms. Eiropas Savienība dod mums vairāk, nekā mēs dodam tai. Esošajā septiņu gadu finanšu periodā, līdz 2020. gadam, Latvija no ES saņems 7,48 miljardus eiro.

– Un cik maksā Latvija Eiropas Savienībai?

– Par katru eiro, ko Latvija iemaksā ES budžetā, mēs atpakaļ saņemam četrus. Ja runājam par ES un NATO, es uzskatu, ka iestāties šajās organizācijās mums patiešām bija svarīgi. Grūti pateikt, kas būtu noticis tagad, ja mēs nebūtu tur iestājušies.

– Jūs domājat Ukrainas krīzi?

– Jā.

– Vai mūsu valstij ir oficiāla nostāja attiecībā uz Ukrainas krīzi? Vai tāda vispār ir?

– Tiklīdz Ukrainā sākās visi zināmie notikumi, mēs – Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja un es – nodefinējām valsts attieksmi. Bet Eiropas Savienībai ir kopīgā pozīcija, kas neatzīst Krimas aneksiju un iestājas par Ukrainas integritāti, un mēs arī atbalstām Ukrainas virzību uz Eiropu. Es piedalījos Ukrainas jaunā prezidenta Petro Porošenko inaugurācijā, un viņš skaidri izteica savas prioritātes – virziens uz Eiropu, vienota Ukraina un ukraiņu valoda kā vienīgā valsts valoda. Viņš ir gatavs dot lielākas pilnvaras reģioniem, atbalstīt ekonomikas izaugsmi un korupcijas izskaušanu. Uzstādījumi ir skaidri, bet Ukrainā situācija ir ļoti sarežģīta. Es negribu teikt, ka tur ir pilsoņu karš, bet cilvēkiem ir krasi atšķirīgas domas par Ukrainas tālāko virzību.

– Atceros laika sprīdi, kad ļoti daudzi cilvēki bija norūpējušies: Krievijas agresija ir tik nekaunīga, ka jāsāk domāt par prombraukšanu no valsts. Situācija tiešām bija draudīga. Daudzi gan runāja par NATO, par 5. pantu, kas mūs it kā aizsargā. Bet īstenībā vairums cilvēku nepaļāvās ne uz kādiem pantiem.

– Mums nav bijusi vajadzība to praktiski pārbaudīt, un paldies dievam, ka tā. Kad biju vizītē Amerikas Savienotajās Valstīs – tieši tajā laikā, kuru jūs minējāt – pirmais, ko teica ASV viceprezidents Džo Baidens, bija: «Es lūdzu jūs neuztraukties, 5. pants ir spēkā un būs spēkā.» Tad amerikāņi atsūtīja savu kājnieku rotu, kas nozīmēja: mēs, amerikāņi, esam šeit. Un Rietumu kara lidmašīnas un kuģi – visi ir šeit. Amerikāņi runāja arī par savu uzņēmēju investīciju veicināšanu Latvijā, un tas ir ārkārtīgi svarīgi: ja viņu investīcijas ir šeit, tas nozīmē – tās ir drošībā. Nupat Latvijā ienāca ASV ķīmijas kompānija Cabot Corporation, kas šeit plāno izveidot 120 darba vietas. Tajā draudīgajā laikā man piezvanīja arī Kanādas premjers un teica, ka viņa valsts seko notikumiem un nekad nepieļaus Krievijas agresiju Baltijas valstīs. Nezinu, vai sabiedrība to izjūt, bet es personiski esmu izjutusi, ka ir šī rūpe par Latviju, lai nenotiktu tas, kas šeit notika 1940. gada 17. jūnijā.

– Manuprāt, ne tikai draudīgos brīžos vai Ziemsvētku vakarā, bet arī laiku pa laikam valsts vadītājiem vajadzētu uzrunāt nāciju. Jūsu pieminētā valsts attieksmes demonstrēšana sakarā ar Ukrainas notikumiem bija visai formāls pīāristu darinājums. Tajā nebija ne jūsu sirds, ne patiesu bažu, ne uzmundrinājuma.

– Jā, tā visa acīmredzot pietrūka. Un tas ir nepieciešams. Mēs šeit, uz vietas, strādājam kopā ar ministriem un atbildīgām amatpersonām, lai nekas tāds, kas notika Ukrainā, Latvijā netiktu pieļauts. Bet cilvēkiem tas tomēr ir jāpasaka. Šajā laikā saspringums nedaudz ir mazinājies, jo ASV pozīcija tomēr bija stingra, un Krievija tomēr ir piebremzējusies. Taču Krievijas lidmašīnas joprojām lidinās gar mūsu robežu.

– Ja jums būtu iespēja sarunāties ar Krievijas prezidentu Putinu, ko jūs viņam teiktu?

– Es neslēptu savas domas. 21. gadsimtā tas ir nepieļaujami: Eiropas centrā viena valsts okupē citas valsts daļu. Bet Putins runā ar Merkeli, ar Obamu, un diez vai viņš uzskata, ka šos notikumus viņam vajadzētu pārrunāt arī ar Latvijas valdību. Taču mēs esam gatavi palīdzēt Ukrainai. 27. jūnijā došos uz Briseli, kur tiks parakstīta asociācijas līguma otrā daļa – ekonomikas sadaļa. Tādus pašus līgumus parakstīsim arī ar Moldovu un Gruziju. Esmu tikusies ar abu valstu prezidentiem, un viņi bija satraukti par nākotni. Moldovas prezidents runāja par Piedņestru, jo Krievijas propaganda arī Moldovā ir spēcīga. Savukārt Gruzijas prezidents vēlējās mūsu konsultāciju dažādos jautājumos.

– Mūsu valsts sadarbības partneri, izskatās, lielākoties atrodas austrumos. Azerbaidžāna, Gruzija, Kazahstāna... Lūk, Valsts prezidents arī lielākoties dodas uz austrumiem.

– Mēs esam norādījuši savu virzienu jau pirms desmit gadiem – uz Eiropas Savienību. Mums ir labas ekonomiskās saites, esam pazīstami Austrumu tirgos, un eksports mums ir ļoti svarīgs. Nākamgad būsim ES prezidējošā valsts, un viena mūsu prioritātēm ir Austrumu partnerība, proti, ES sadarbība ar Austrumu valstīm. Austrumos ir labs mūsu pārtikas preču noiets, un no turienes nāks miljoni. Kur citur lai dabūjam naudu? Postpadomju valstīs ir zināma nostalģija pēc Latvijas produktiem. Mūsu šprotes Rietumos neēd, rietumnieki tādas nepazīst, bet Austrumos tās ir lielā cieņā. Krievija gan gribēja izveidot līdzīgu produktu, bet viņiem tas neizdevās.

– Parunāsim par iekšpolitiku. Tagad viens no košākajiem notikumiem ir jūsu un KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka pretstāve. Kas notiek?

– Tas viss sākās jau pirms manis. Jaroslava Streļčenoka rīkojumu par Jutas Strīķes atlaišanu es neatcēlu, to izdarīja tiesa. Disciplinārsodus Streļčenoks ir uzlicis ne tikai Strīķei, bet arī citiem darbiniekiem. Un arī tos tiesa atcēla. Ja Streļčenoka kungs vēlas sakārtot iestādi, tas jādara juridiski precīzi. Jebkurš ministru prezidents pilda tikai pārrauga funkciju, un man nav nekādu iespēju ietekmēt KNAB vadītāju – atlaist viņu es nevaru, iejaukties viņa darbā arī nevaru. Tiklīdz mans biroja vadītājs painteresējās par Streļčenoka komandējumu lietderību, tas tika nodēvēts par politisko spiedienu. Tā mēs te karojam. Es nevēlos nostāties nevienā pusē, tomēr uzskatu, ka iestāde ir jāvada profesionāli. Un šeit nav runa par lietām, kuras ir izmeklēšanas stadijā. Tikai nesen uzzināju, ka pret mani arī ir ierosināta pārbaudes lieta.

– Tā ierosināta par jūsu iespējamo atrašanos interešu konflikta situācijā: valdības darba kārtībā nonācis jautājums par vērtīgu valsts zemes gabalu, kurā esot ieinteresēta jūsu dēla Ģirta Straujuma vadīta firma.

– Tad, kad tas tika publicēts portālā pietiek.com, piezvanīju dēlam un izjautāju viņu par šo zemes gabalu. Viņš paskaidroja, ka netaisās pirkt šo zemes gabalu ne tagad, ne nākotnē. Uz valdības dokumentiem sakarā ar šo zemes gabalu nav neviena mana paraksta, un man ir interesanti, kā beigsies izmeklēšana.

– Man vienmēr bijis jautājums: kāpēc vajadzīgs KNAB? Ir taču dažādi policijas veidi, ieskaitot Finanšu un Ekonomikas policiju.

– Ir viena lieta, ar ko neviens negrib ņemties, un tā ir partiju finansēšana. Arī Ģenerālprokuratūra ar to nevēlas nodarboties. Ir valstis, kurās vēlēšanu tēriņus uzrauga centrālā vēlēšanu komisija. Bet mūsu variantā tā nav laba konstrukcija. Ministru prezidentam it kā vajadzētu kontrolēt, kas tur notiek, bet, no otras puses – man nav nekādu tiesību rīkoties. Tiklīdz kaut ko daru, tā tas uzreiz tiek tulkots kā politiskais spiediens. Tad varbūt KNAB nodot Saeimas komisijai – lai to pārrauga visi komisijā esošie deputāti. Bet arī Saeimā var būt politiskā ietekme. Līdz ar to – KNAB kontrolei jābūt neatkarīgai. Šobrīd tiek domāts par KNAB pārraudzības modeļa pārstrādi. Ir izveidota darba grupa, kurai savs darbs ir jāpabeidz līdz šī gada 1. decembrim.

– KNAB ir pieķēries arī Valda Dombrovska lietai: ir sākta pārbaude par ekspremjera, Eiropas Parlamenta (EP) deputāta Valda Dombrovska iespējamu interešu konfliktu, savulaik valdībā lemjot par Hipotēku bankas kredītportfeļa pārdošanu.

– Grūti izprast mērķus, bet tieši pēdējā laikā tiek intensīvi tiražēta šī ziņa par Valdi Dombrovski. Esmu bijusi visās valdības sēdēs, kurās tika cilāts šis jautājums. Un Dombrovskis vienmēr godprātīgi teica: man tur ir kredīts, es šā jautājuma spriešanā nepiedalos. Par KNAB runājot: tur vienmēr bijušas problēmas, ne jau tikai esošā priekšnieka laikā.

– Daudzi uzskata, ka KNAB mūžīgie kašķi grauj valsts prestižu.

– Tas, protams, grauj valsts prestižu. Šādai organizācijai jābūt izsvērtai un godprātīgai. Tā nedrīkst būt nevienas partijas ietekmē.

– Izskatās, ka KNAB visu laiku bijis tieši Vienotības ietekmē. Nu vairs nav.

– Es jau teicu, ka KNAB nedrīkst būt kāda politiska spēka ietekmē. Bet ir arī labie darbi, ko KNAB izdarījis. Taču bieži vien politiskais piesitiens ir aizēnojis šo labos darbus, un cilvēki vairs netic KNAB godīgumam. Līdz ar to iedragāts gan valsts, gan KNAB prestižs. Vaina ir sistēmā. Vai tad tiešām viena pati Strīķes kundze var izdarīt tā, ka jebkurš vadītājs ir bezspēcīgs? Saprotiet, risinot šos jautājumus, aiziet tik daudz laika un nervu... Es vēlos risināt lietas, kurām būtu krietni lielāka atdeve un iegūtu visa sabiedrība: virzīt, piemēram, veselības aprūpes un izglītības jautājumus. Nolemjam, ka šogad dodam naudu medicīnai – nu tad dodam! Nākamgad – izglītībai. Nolemts – darīts. Un nevajag arī gaidīt, kad kaut kas nokritīs no gaisa: ir jādomā, jādara pašiem. Man nesen bija prieks par vienu Latgales puisi: viņš atgriezās no Lielbritānijas un teica, ka viņš grib lasīt zemenes savā zemē, nevis tur. Un viņš uz sava vectēva zemes izveidoja zemnieku saimniecību. Tagad tā ir viena lieliska saimniecība. Tātad var kaut ko izdarīt!

– Nu viens iekšpolitikas jautājums: kāpēc tieslietu ministrei Baibai Brokai nav pielaides valsts noslēpumam? Tas, pirmkārt, ir neērti – strādāt valdībā bez šīs pielaides. Otrkārt, sabiedrība ir neizpratnē par šo situāciju.

– Es zinu tikai vispārējo skaidrojumu – tādā kā virsrakstu līmenī. Iemeslus zina tikai SAB vadītājs Maizīša kungs, kā arī cilvēks, kas konkrēti strādājis ar šo lietu. Ja SAB lēmums tiks pārsūdzēts, tad to zinās arī prokurors. Un Brokas kundze teica, ka viņa pārsūdzēs. Bet tas tiešām ir apgrūtinoši – jau piecus mēnešus strādāt ar ministru, kam nav pielaides valsts noslēpumam. Taču es neprasīšu Brokas kundzes demisiju: līdz vēlēšanām palikuši vien četri mēneši.

– Es tā saprotu, ka jūs zināt, kāpēc nav šīs pielaides?

– Kā jau teicu – tikai virsrakstu līmenī, informāciju, kas nav klasificēta.

– Bet jūs uzticaties Baibai Brokai kā ministrei?

– Kā ministrei – jā, bet tās nav ministrijas lietas, kuru dēļ nav šīs pielaides.

– Tātad tas ir kaut kas personisks?

– Man nebūs komentāru par šo lietu. Likumā ir tā: SAB vadītājs informē darba devēju – Ministru kabinetu – par to, ka šī pielaide netiek dota. Un viss.

– Nule uzzinājām, ka jūsu partijas rindas atstājuši redzami tās pārstāvji – Inguna Rībena, Janīna Kursīte un Andris Buiķis. Iespējams, aizies arī Ina Druviete. Vai tas nozīmē, ka Vienotībā vairs nav vienotības?

– Nu, nē. Divas kolēģes, kuras vērtību uztveres ziņā vairāk piemērotas Nacionālajai apvienībai, izdarījušas savu izvēli. Jebkurā partijā ir diskusijas par politiskiem jautājumiem. Mums pievienojas citi cilvēki: nupat bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs apliecināja, ka pievienosies Vienotībai, kopā ar Vienotību startēs arī reģionu cilvēki – Inesis Boķis, Juris Šulcs un citi. Kopā ar mums būs Latgales partija, Kuldīgas partija un Talsu partija. Vienotībai pievienojušies arī populāri ministri – Rinkevičs, Kozlovskis. Katram ir tiesības savas izpratnes līmenī pievienoties kādam politiskajam spēkam. Bet Ina Druviete nule informēja partijas vadību, ka viņa nestāsies ārā no Vienotības.

– Gan Rībena, gan Kursīte uzskata, ka Vienotībai nav savas ideoloģijas. Varbūt jūs tomēr varētu raksturot savas partijas virzienu?

– Tā ir konservatīva partija.

– Konservatīva? Varbūt tomēr liberāla?

– Es personiski piederu pie konservatīvā spārna. Bet šajā partijā, protams, ir arī liberāli cilvēki. Taču lielākoties tajā ir konservatīvi cilvēki. Vienotība arī Eiropā pieder Eiropas Tautas partiju grupai, kas ir konservatīva.

– Runājot ar partiju pametušajām Saeimas deputātēm, uzzināju, ka viņas neredz Vienotības īsto vadītāju, kā piemēru minot bijušo Tautas partiju, kuras vadītājs Andris Šķēle bija neapšaubāms šīs partijas līderis.

– Ir taču partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, ir ekspremjers Valdis Dombrovskis, ļoti augstu cienīts cilvēks. Es neredzu citus partijas līderus. Ir dažādas grupas partijā, taču nevienai no tām neredzu izteiktus līderus. Kad savulaik kļuvu par zemkopības ministri, mani pārsteidza koalīcijas partneru neuzticība citam pret citu, jo vienmēr tika meklēti zemteksti – kas slēpjas aiz tā vai cita teikuma, ko kāds pateicis? Es tomēr aicinātu nemeklēt apslēptas nozīmes kolēģu teiktajā, nemeklēt sazvērestības teorijas apliecinājumus. Turklāt varu apgalvot, ka mani šajā – premjerministres – amatā neviens nekomandē un nevirza. Esmu pat pārsteigta, redzot, ar cik lielu pietāti pret manu darbu izturas partijas vadītāja un bijušais premjers. Ir taču tik daudz lietu, kas pragmatiski jārisina izglītības, veselības aizsardzības un citās jomās. Nu tad beidzot darām, nevis aizdomīgi prātojam, kas slēpjas aiz tā vai cita teikuma!

– Nemaz nav jāprāto: jūsu partiju pārstāvošais finanšu ministrs Vilks ierosināja diskusiju par nodokļu paaugstināšanu. Tā ir problēmu risināšana vai uzņēmēju tracināšana?

– Mūsu valstī ir vieni no zemākajiem nodokļiem Eiropas Savienībā, taču ir diezgan augsti darbaspēka nodokļi, augstāki, nekā vajadzētu būt. Bet mums diemžēl ir augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, un mēs neesam vadošā valsts Baltijas reģionā šīs ēnu ekonomikas apkarošanā. Tātad mums ir uz ko tiekties, tur ir vēl daudz naudas līdzekļu, ko var iegūt valsts. Otrkārt, mēs nedrīkstam uzņēmējiem teikt: rītdien jums būs cits nodoklis. Uzņēmējs – tāpat kā valsts – plāno savu darbību un finanšu plūsmu ilgtermiņā. Un tas cilvēks, kurš sēdēs finanšu ministra krēslā, decembrī nedrīkstēs pateikt: no 1. janvāra jums būs citi nodokļi. Ir vajadzīgs vismaz gads, lai uzņēmēji pārkārtotos. Bet vispirms jādomā par ēnu ekonomikas apkarošanu. Šobrīd idejas līmenī tiek apsvērta arī minimālās algas celšana.

– Vai esat gatava būt premjerministre arī pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām?

– Par to vēl nav lēmusi ne partijas dome, ne valde. Man par šo jautājumu ir dziļas pārdomas. Ticiet, tas nav viegli. Vieglāk būtu to nedarīt. Bet ja kolēģi man to uzticēs...