Elita Veidemane / Autori

Visu var izskaidrot. To, ka būvnieki, būvuzraugi un arhitekti «neredz savu vainu» notikušajā – viss taču, kā smejies, bija pārbaudīts, saskaņots un parakstīts. To, ka neviena amatpersona – ne pašvaldības, ne valsts līmenī – pat nepieļauj savu atkāpšanos no amata, kaut arī godaprātam – ja tāds būtu – vajadzētu diktēt gluži pretēju darbību.

Mēs visi esam divi. Pārfrazējot kāda domātāja teikto, gribas papildināt šo vienkāršo teikumu: es un mana māte. Es un mana vieta zem saules. Es un mans mīļotais. Es un mana dzimtene. Es un mana brīvība. Tā, svētus vārdus un jēdzienus vijot kopā ar sevi, rodas grods pavediens, par ko der padomāt ne tikai Patriotisma nedēļā, kurā apvienojas 11. un 18. novembris, bet arī pārējās – ne tik izcilās – dienās. Kaut gan... Ikkatra diena, kurā saule uzaust virs Latvijas, ir izcila: mums dots vēl viens gaismas brīdis, kuru būt kopā ar savu zemi.

Fragments no šodien "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" publicētās intervijas ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktori Māru Lāci

Mana visdziļākā pateicība tiem cilvēkiem, kas nesavtīgi mums palīdzēja mūsu ģimenes skarbajās dienās, atvedot uz dzimteni Aivaru Brīzi un viņu sirsnībā pavadot pēdējā uguns ceļā.

«Parunā ar mani,» Aivars, ienācis darbistabā, kur es kārtējo reizi grimstu kādas politiskas problēmas aprakstniecībā, uzrunā mani. «Man nav laika,» es atsmaidu, «zupu tu vari uzsildīt pats, vēlāk nonākšu lejā un uztaisīšu tev rīsu krēmu.»

Galīgi nav taisnība tiem, kuri apgalvo, ka latvieši ir, nu, tāda... bauru tauta.

«Grūti saprast, kā atklāti LV neatkarības ienaidnieki un okupācijas noliedzēji var kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās,» tūdaļ pēc filmas par Latvijas Tautas fronti (Atmodas antoloģija, autors Askolds Saulītis) dzejniece Liāna Langa tviterā pauda savu izbrīnu. Jā, filmas kadros bija redzami arī bijušie kompartijas un internacionālisma pīlāri – Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks, kas šobrīd ir Eiropas Parlamenta (EP) deputāti no Latvijas Republikas.

Turpmāk katru dienu - no pirmdienas līdz ceturtdienai - no pulksten 11 līdz 14 Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālisti pie tālruņa 67886755 uzklausa lasītāju viedokļus, pārdomas un ieteikumus. Viena no pirmajām lasītājus uzklausīja Elita Veidemane. Lasītāju interese par žurnālistu ikdienas „pieņemšanas stundām” bija liela, un jācer, ka laika gaitā tā nemazināsies. Pirmdien tālrunis zvanīja ik mirkli, un domāju, ka daudziem tā arī neizdevās sazvanīt redakciju, jo līnija bija pastāvīgi aizņemta. Bet nu – pastāstīšu par dzirdēto.

«Bijām pārliecināti, ka neviens mierīgais iedzīvotājs nav nedz ievainots, nedz nogalināts,» nevainīgi mirkšķinādams acis, dievojas viens no militārās vienības Alfa vadītājiem, PSRS VDK virsnieks Vitālijs Demidkins.

«Ziniet, man šķiet, ka visi labākie notikumi manā dzīvē vēl tikai būs,» atvadoties saka Anna Gustava.

Intervija ar Saeimas deputātu Imantu Parādnieku (Nacionālā apvienība): par Operas skandāla atskaņām, par attiecībām ar koalīcijas partneriem un par lata likteni. Bet pats galvenais: par termiņuzturēšanās atļaujām (TUA), ap kurām situācija nepārtraukti mainās – no vienošanās starp NA un pārējo koalīciju līdz pat valdības krīzei.

Tautas fronte savu padarījusi, Tautas fronte var iet – tā savulaik varēja pārfrāzēt teicienu par mori, kas savu darbiņu ir paveicis un nu var būt brīvs kā Kuba. Tā vismaz šķita tad, kad Latvijas Tautas frontes saraksts ieguva vairākumu Augstākajā Padomē, kas vēlāk – 1990. gada 4. maijā – nobalsoja par Neatkarības deklarāciju.

Intervija ar bijušo Latvijas Tautas frontes (LTF) valdes priekšsēdētāja vietnieci, tagad – Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti (Vienotība): par LTF vēsturi 25 gadu garumā, par latviešu pašlepnumu un pacelšanos no pelniem.

«Es jums parādīšu visas publikācijas, kas man ir saglabājušās par mūsu tēvu,» sirmais vīrs atver nobružātu mapi, un top skaidrs, ka tā ir ceļojusi no rokām rokās un cilvēku desmiti, varbūt simti ir aplūkojuši tās saturu. Tajā ir laika nodzeltināti avīžu izgriezumi, kur teksts mijas ar fotogrāfijām, un ir tikai daži vārdi, kurus latvietis var saprast bez tulkošanas. Viens no tiem ir Cukurs. Herberts Cukurs.

Kamēr mēs vēl priecājamies par dažām nacionālas valsts pazīmēm, kuras savādā kārtā saglabājušās, par spīti Eiropas Savienības (ES) nemainīgi kosmopolītiskajam spiedienam, tikmēr tajā pašā ES jau nobriedis kāds īpatnējs dokuments, kas nu jau sācis klaiņošanu pa Eiroparlamenta kuluāriem, frakcijām un gaiteņiem.

Intervija ar Ventspils pilsētas mēru Aivaru Lembergu: par Ekonomikas ministrijas ierosinājumu aplikt brīvostas ar jaunu nodokli, par Edmunda Sprūdža demisiju un par Latvijas lomu ASV ģeopolitikā.

Intervija ar Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoru Ivaru Belti: par jaunumiem LTV, par sociālo tīklu melnajiem suņiem, kas nokož un saplosa, par to, vai vecgada raidījums jau ir gatavs.

Sācies Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) kongress, kura mērķis ir vienot ārstus no Latvijas un visus tos, kas jūtas Latvijai piederīgi, tos, kuri dzimuši, auguši vai mācījušies Latvijā vai arī kuru dzimta sakņojas šeit. Latvijas Ārstu biedrības kongresā tiks dota tribīne Latvijas medicīnas profesionāļiem, lai runātu par medicīnas un veselības aprūpes situāciju un problēmām.

Šodien partiju nodibināt ir vieglāk nekā divus pirkstus... ievērt durvīs. Vien tā koķetīgā gatavošanās kaut ko juridiski piefiksēt, tā gan parasti ieilgst, jo publikai ir jāparāda, ka nodomi ir nopietni.

Katram laikam ir sava politiskā retorika. Pēdējais topa izteiciens ir «nespēja sadarboties ar nozari». Šo teicīklu piektdienas rītā pēc Vienotības valdes sēdes aktualizēja šīs partijas līdere Solvita Āboltiņa, attiecinot to uz kultūras ministri (bijušo, esošo?) Žanetu JaunzemiGrendi (NA).

Līdz asarām aizkustina latviešu tautas jūtīgums un kaunīgums.

Intervija ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi: par Nacionālo operu kā kaujas lauku, par Artura Maskata atteikšanos būt par Operas direktoru un par izšķērdīgi dārgajiem iestudējumiem.