MELBĀRDE: Ja nebūs nacionālisma, mēs pazudīsim
Intervija ar kultūras ministri Daci Melbārdi: par Pasaules Koru olimpiādes pieredzi, par kultūras nacionālismu, Jauno vilni un Operas nama iznomāšanu.
– Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta. Mēs to zinām. Bet vai to zina arī Eiropa? Vai Eiropas interese par Rīgu ir palielinājusies?
– Jā, intereses palielināšanās ir jūtama. Regulāri izskatu monitoringu, lai uzzinātu, kāda ir ārvalstu intereses dinamika. Daudzu pasaules valstu mediji šajā laikā ir rakstījuši par Rīgu un Latviju. Man prieks, ka Pasaules Koru olimpiāde piesaistīja pasaules lielākos medijus, piemēram, BBC. Par Rīgu bija 45 minūtes ilga reportāža, ar pozitīvu piesitienu. Tā kā esmu strādājusi pie britiem, zinu, ka viņi lielākoties ir sajūsmā paši par sevi. Taču viņi šajā raidījumā absolūti pozitīvi runāja par Rīgu, kas viņiem šķita kā mūzikas pērle. Daudzi procesi, kas šogad notiek Rīgā, ir devuši iespēju daudziem ārvalstniekiem atklāt mūsu valsti. Kādā rakstā Rīga bija nosaukta par Eiropas vismazāk zināmo dārgumu, kas pamazām tiek atklāts. Rīga 2014 labi īsteno mērķi, atklājot un ļaujot ieraudzīt mūsu valsti. Tad, kad notika Pasaules Koru olimpiāde, tā labi parādīja, kāds ir Rīgas potenciāls kultūras ziņā. Mēs parasti esam uz sevi vērsti, mēs neesam īpaši atvērti pasaules mēroga pasākumiem, bet Pasaules Koru olimpiāde parādīja to, kādi mēs varētu būt, jo mēs protam noorganizēt lielus pasākumus. Nu, kaut vai Dziesmu svētkus. Bet Pasaules Koru olimpiādes dalībniekiem tas bija dzīves notikums: viņi pat nebija iedomājušies, ka kaut kas tāds ir iespējams. Daudzi mūsējie koristi man pēc tam teica, ka tā bijusi nepārvērtējama iespēja iepazīties ar pasaules kultūru daudzveidību.
– Jā, tas bija lielisks pasākums, ko novērtēja daudzi. Taču pietiekami liels ir arī to cilvēku skaits, kas pateiks: un kas man no tās Koru olimpiādes? Man no tās dzīve neuzlabojas! Ko jūs teiksiet viņiem?
– Šādi starptautiski festivāli piesaista milzīgu skaitu cilvēku, un tas silda ekonomiku. Cilvēki iebrauc valstī, viņi ir jāpārvadā, pelna lidosta, taksometri, viesnīcas, ēdināšanas firmas, veikali, gidi. Šovasar biju Kanādā, uz mūsu tautiešu Dziesmu svētkiem, un viņi pēc tam publiskoja datus, kādi ir ieņēmumi centrālajai viesnīcai, kas uzņēma Dziesmu svētku viesus. Viesnīcas secinājumi bija šādi: četrās dienās, kad notika Dziesmu svētki, tā nopelnīja tik, cik tā parasti nopelna divos mēnešos. Diemžēl mēs nekad neesam mēģinājuši pētīt masu pasākumu ietekmi uz ekonomiku, bet tas beidzot ir jādara. Protams, ir arī neizmērāmās lietas: tādi pasākumi kā, piemēram, Koru olimpiāde, veido valsts pievilcīgo tēlu, lai veicinātu valstiskus kontaktus un jaunu tirgu atvēršanu. Kad dodamies valsts vizītēs, kultūra taču mums vienmēr iet pa priekšu.
– Cik Latvijai izmaksāja Pasaules Koru olimpiāde?
– Visus datus līdz galam vēl nezinu. Rīga 2014 patlaban apkopo skaitļus, un tad, kad tie būs precīzi, tos publiskos. Valstij viss projekts Rīga 2014, kas ilgst četrus gadus, proti, ar visu sagatavošanu, izmaksā astoņus miljonus latu.
– Tas, manuprāt, nav daudz.
– Un Rīgai tikpat daudz jāliek pretim. Dziesmu svētku pusgads izmaksā apmēram trīs miljonus eiro.
– Kādā intervijā izlasīju interesantu pieņēmumu par latviešu tautu. Tā esot dziedātāju un dejotāju tauta tāpēc, ka astoņus gadsimtus tai neko citu neļāva – vien dziedāt un dejot ļāva. Izskatās, ka tagad arī ļauj tikai dziedāt un dejot, kamēr gandrīz visa ražošana sagrauta. Savādi, vai ne?
– Es kā vēsturniece uz to skatos plašāk. Nedomāju, ka kultūra attīstās tikai tāpēc, ka ir kaut kāds noliegums. Manuprāt, latviešu kultūras aizsākumi saistīti ar baltu tautu īpašo pasaules redzējumu, ko, protams, ir ietekmējusi apkārtējā daba, agrārais dzīvesveids. Dažādu vēsturisku procesu dēļ latviešiem nav izdevies izveidot pašiem savu valsti līdz 1918. gada 18. novembrim, un šis faktors ir ietekmējis kultūru, jo nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt sevi kā vien caur kultūru. Līdz 16. gadsimtam izveidojās latviešu tauta, un pēc tam vairākus gadsimtus esam veidojušies kā kultūras nācija. Patiesībā visa Latvijas valsts ir veidojusies uz kultūras nacionālisma pamatiem. Tas ir viens no nacionālisma veidiem, kas šobrīd atdzimst Latvijā, un tas ir pozitīvi. Man nepatīk, ka, saskaroties ar vārdu «nacionālisms», Eiropā valda saspringums. Pat augsta līmeņa konferencēs esmu dzirdējusi sakām, ka jāuzmanās no nacionālisma, kas esot aizvedis neceļos.
– Nez, kā gan valsts var eksistēt, ja tā nav nacionāla valsts?
– Turklāt – ja tā ir maza valsts. Ja nebūs nacionālisma, mēs pazudīsim. Mūsu valodas areāls ir mazs, tas tuvāks izzūdošajām valodām, un, ja mums nebūs šā veselīgā kultūras nacionālisma, būs grūti iedomāties, kā mēs varētu eksistēt. Tāpēc Eiropā jānotiek nacionālisma diskursa pārskatīšanai. It īpaši, ja mēs runājam par kultūras daudzveidību kā par vērtību, mazas tautas nevar izdzīvot bez nacionālisma ideoloģijas. 21. gadsimta kultūras nacionālisms ir labs koncepts tādēļ, ka latvieši sāk veidot visai plašas kopienas visā pasaulē, un kultūras nacionālisma ideoloģija var saturēt kopā latviešus, veidojot savstarpēju tīklošanos: daudzi izvēlas dubultpilsonību, daļa neizvēlas pat LR pilsonību, taču vēlas saglabāt piederību latviešu kultūrai.
– Vai ir jūtami kādi iekšēji vai ārēji draudi, kas mazinātu kultūras nacionālisma izplatību un attīstību? Ja šādi draudi realizējas, vai tas nozīmē, ka latviešu nācija paliek par kaut kādu nenosakāmu veidojumu, kas runā nekādā valodā un neizjūt tieksmi pēc nacionālas pašrealizācijas?
– Jautājumā jau slēpjas atbilde. Sev lielākie ienaidnieki esam paši. Mēs paši sevi varam iznīcināt ar kašķēšanos, ar vainīgo un nodevēju meklēšanu un ar mērīšanos patriotismā. Mēs cits citam nodarām pāri visvairāk. Jebkuriem ārējiem draudiem vajadzētu mūs stiprināt, bet izrādās, ka ārējie draudi mūs šķeļ. Uzskatu, ka pašcieņu nevar stiprināt ar noliegumu, ar ienaidnieka meklēšanu, pašcieņa jāstiprina ar savas vērtības apzināšanos.
– Ar ko stiprināt? Šķiet, viss jau ir palaists garām.
– Pirmkārt, ar izglītību var stiprināt. Kultūras nozare stiprina nacionālo pašcieņu, veicina kultūrizglītību. Tad jāvaicā: kāda ir mūsu kapacitāte? Kultūras ministrija atbild par profesionālo kultūrizglītību, sākot ar mazajām skoliņām, beidzot ar akadēmijām. Tas prasa resursus. Ir jādomā arī par sabiedrības vispārējo izglītošanu, un ar to jānodarbojas kultūras periodikai, kultūras programmām. Diemžēl tas viss pagaidām ir vāji attīstīts – pretēji tām spēcīgajām informācijas plūsmām, kas tiek dotētas pat ne no Latvijas. Mēs neesam spējīgi konkurēt nedz ar Holivudu, nedz ar Krieviju. Risinājums nav rodams īsā laikā, jo Latvijas valsts diez vai dažu gadu laikā pacelsies tādā attīstības līmenī, lai izkonkurētu Holivudu vai Krieviju. Taču neredzu citu ceļu, kā vien stiprināt savus medijus un savu kultūrtelpu. Piemēram, jāstiprina mūsu Kultūrkapitāla fonds, jo mēs nespējam konkurēt pat ar Igauniju vai Lietuvu. Igaunijas Kultūrkapitāla fonds saņem trīs reizes lielāku atbalstu nekā mūsējais.
– Kāpēc tā notiek?
– 90. gadu beigās Kultūrkapitāla fonds Latvijā tika izveidots uz progresīviem pamatiem, proti, ar iezīmēto nodokli, kas nāk no alkohola, tabakas, azartspēlēm un loterijas. Tagad tā vairs nav.
– Kas to izjauca?
– Tas notika Einara Repšes laikā. Bet pozitīvi ir tas, ka viņš ir atzinis: tā bija kļūda. Tagad valsts sekretāru sanāksmē mēs izvirzījām koncepciju par Kultūrkapitāla fonda finansiālo stabilitāti, politisko neatkarību un konkurētspēju, piedāvājot atgriešanos pie iepriekšējā modeļa, kāds ir arī Igaunijā un Lietuvā, kā arī citās Eiropas valstīs. Arī Saeima beidzot ir vienojusies par Satversmes preambulu, un tur skaidri ir pateikts, ka valsts izveidota tāpēc, ka ir latviešu tauta un tās nacionālā kultūrtelpa. Tad jāsāk strādāt uz šo mērķi. Protams, mēs saskaramies ar problēmu, ka neko nezinām par 2015. gada budžetu, par to, kā attīstīsies ekonomika. Bet sabiedrībā vajadzētu kultivēt apziņu, ka kultūra nav patērējoša nozare, kas nodarbojas ar izklaidi, jo tai ir kāda dziļāka jēga un nozīme. Tā ir cieši saistīta ar latviskās patības un pašcieņas apzināšanos. Tajā pašā laikā es nevēlos, lai par kultūru runātu tādā kā senilā garā, sak, ir svarīgas tikai tradīcijas, tautastērps un tā tālāk. Katrai nākamajai paaudzei ir arī jārada un jāatstāj aiz sevis jaunas vērtības. Kultūra nešaubīgi ir nākotne, jo no tās nāk mūsu radošais spēks. Ja mēs mācētu kultūras radošumu saistīt ar ekonomiku un citām jomām, mēs būtu ieguvēji. Radošās industrijas ir tā joma, kur mēs kā valsts vēl neesam pietiekami daudz sevi ieraudzījuši.
– Cik cieši kultūra ir saistīta ar politiku?
– Labs jautājums. Tas ir aktualizējies nesen notikušā Jaunā viļņa sakarā. Politika ar kultūru ir sajaukusies, un šī sajaukšanās notiek kultūras darbinieku izvēles dēļ, proti, tad, kad mākslinieks sāk izmantot skatuvi, lai nodarbotos ar politiku, bet tā ir mākslinieka izvēle un atbildība. Viņi ļauj sevi izmantot par instrumentiem politiskās spēlēs. Labi, ka mēs dzīvojam valstī, kur kultūras ministrs neiejaucas kultūras procesos, nediktē saturu, nediktē noteikumus, ar ko drīkst slēgt līgumu un ar ko ne.
– Jā, nule notika milzu batālijas par Jaunā viļņa radītāja Igora Krutoja dzimšanas dienas balli Nacionālajā operā. Drīkstēja izīrēt Operas namu, nedrīkstēja – kā tad īsti ir? Jūs taču esat Nacionālās apvienības (NA) ministre, bet NA, kā zināms, krasi iestājas pret Jauno vilni.
– Saņēmu pārmetumus, ka neesmu kaut kādā veidā liegusi Operas vadītājam Zigmaram Liepiņam noslēgt līgumu ar Igoru Krutoju. Jā, es apsvēru domu pieprasīt lauzt šo jūnijā noslēgto līgumu. Bet mans jautājums bija tāds: kurš atbildēs par sekām? Līguma laušana Operai aptuveni maksātu 300 000 eiro, jo būtu jāuzņemas visas saistības, kas iekļautas līgumā. Bet mums nav lieku 300 000 eiro, lai izpildītu šādu lēmumu. Taču es netaisos Kultūras ministrijā veidot politbiroju, kas sāks vērtēt saimnieciskos līgumus, atlasīt valstis, uz kurām braukt, vai noteikt, kurus māksliniekus drīkst aicināt un kurus – ne. Protams, neesmu laimīga, ka kultūras iestādēm savu saimniecisko problēmu dēļ nākas slēgt šādus līgumus, kādus noslēdzis Zigmars Liepiņš, un katram nacionālās kultūras institūcijas vadītājam jāspēj sabalansēt saimnieciskos mērķus ar ētiskajiem principiem. Bet tagad mesties virsū Zigmaram Liepiņam un pārmest, ka viņš ir nepatriotisks?... Zinot viņa muzikālo priekšvēsturi, to nav iespējams izdarīt. Viņam ir rokopera Lāčplēsis, viņam ir fantastiskā dziesma Dievs, svētī Latviju, viņam ir daudz kas cits, un tas nozīmē, ka viņa patriotisms ir emocionāli dziļš, un bez patriotisma viņš nevarētu radīt tādus darbus. Tas, ka Liepiņš ar Krutoju ir noslēdzis tādu līgumu, liek uzdot būtiskus jautājumus, kā mēdz teikt, no citas operas: kā eksistē mūsu kultūras institūcijas un kāpēc tās ir spiestas slēgt šādus līgumus. Opera šajā ziņā nav unikāla: ja paceļam augšā, kādi līgumi ir bijuši muzejiem un citām kultūras iestādēm, mēs daudz ko ieraudzītu. Ir reāls plāns, ir jānopelna nauda, bet visi tie bļāvēji par Operas līgumu piekopj dubulto morāli. Šaujam pa zvirbuļiem, tostarp nediskutējam, piemēram, par termiņuzturēšanās atļaujām.
– Nacionālā apvienība faktiski ir vienīgā, kas uztur diskusiju.
– Tā ir sistēma, kas ļauj iztirgot mūsu zemi, kā arī iebraukt mūsu valstī ne vienmēr tai lojāliem cilvēkiem, savukārt Operas līgums ir tikai līgums, kas atnāk un aiziet... Bet mani reāli kaitina tas, ka, šaujot pa Jauno vilni un Krutoja ballīti, mēs malā noliekam daudz, daudz svarīgākas lietas. Nu tad atklāti izdiskutējam par Krievijas naudas ietekmi uz Latviju! Varbūt tad taisīsim ciet transporta uzņēmumus un ostas, kas nodrošina tranzītu? Pusi banku aiztaisīsim ciet? Varētu arī nosaukt virkni uzņēmumu, kas atbalsta Latvijas kultūru, bet kas ir saistīti ar Krievijas biznesu. Nu, nevar tā – vienu tiesāsim, bet pārējie turpinās darboties!
– Jūs pati skatāties Jauno vilni?
– Nē, jau gadus trīs neskatos. Tas ir mans individuālais protests: toreiz trīs popdīvas, un viena no tām pat bija mūsējā, uz Jaunā viļņa skatuves izņirgājās par latviešu tautastērpiem. Man tas bija dziļi pretīgi. Taču nevar noliegt, ka šis vilnis bija visai interesants: feisbukā pamanīju atsauksmes par to – bija mākslinieki, kas atļāvās izteikt savu viedokli par to, kas notiek Ukrainā. Tas nozīmē, ka Krievijā visi cilvēki nebūt nav vienādi, un mēs nedrīkstam visus krievus mest pār vienu kārti. Putina rīcība ir absolūti neprognozējama, un nevar zināt, vai, izsakot Putinam netīkamu viedokli, šie mākslinieki neriskē ar savu dzīvību. Tāpēc Jaunais vilnis šogad nav viennozīmīgi vērtējams.
{Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA)