Raivis Dzintars: Vēlēšanās izšķirsies Latvijas liktenis

Intervija ar Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāju, Saeimas deputātu Raivi Dzintaru – par priekšvēlēšanu aktivitāšu atturību, politisko principu noturību un maksātnespējas administratoriem, kā arī par draudošo bīstamību, ja pie varas tiek Saskaņas centrs.

– Radies iespaids, ka Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu kampaņa ir pavisam nemanāma. Vai esat pārliecināti, ka jūs ievēlēs tāpat – bez atgādinājuma un solījumiem? Citas partijas ir ārkārtīgi aktīvas.

– To, kam citas partijas algo neitrālus kampaņu speciālistus, mēs darām paši. Rezultātu mēs sasniedzam, ieguldot desmitkārt mazāk līdzekļu nekā citas partijas.Tādas summas, kādas šobrīd tērē konkurējošās partijas, nevar dabūt, nezaudējot politisko brīvību. Mēs taču zinām, cik grūti ir atrast ziedotājus, kas finansējumu sniegtu idejas vārdā. Es nesūdzos, es vienkārši atvainojos, ja dažiem šķiet, ka par maz esam nākuši, kā mēdz teikt, tautās.

– Jā, tagad tik iet vaļā: milzu plakāti, solījumi, reklāmas radio un TV – cita par citu dumjākas. Nacionālā apvienība klusē... Gribat saglabāt tālredzības un vieduma iespaidu?

– Man reiz bija pasniedzējs, ko joprojām ļoti cienu – profesors Miķelis Ašmanis. Man ar viņu daudzos jautājumos nesakrīt politiskie uzskati, bet tik un tā no viņa var ļoti daudz mācīties. Viņš mēdza teikt: «Ja tu visu laiku neesi mācījies, tad pirms eksāmena pēdējā dienā to darīt vairs nav jēgas. Bet ja tu esi mācījies cītīgi visu laiku, pēdējā dienā vari nemācīties – tāpat būs laba atzīme.» Vēlēšanas savā ziņā ir politiķa eksāmens. Ja tu esi konsekventi turējies tajās pozīcijās, kurās esi apsolījis turēties kopš vēlēšanām, tad tās ir priekšrocības arī priekšvēlēšanu periodā. Protams, ir daļa pilsoņu, kas tāpat balsos vairāk par tiem, kurus viņi redzēs plakātos, bet mēs orientējamies uz saviem vēlētājiem, kuriem uzticamies. Tagad daudz vairāk cilvēku saprot, ka brīdinājumi par apdraudējumu no Krievijas un tās vietējiem vasaļiem ir izrādījušies patiesi. Pirms kāda laika mums varēja pārmest, ka mēs tikai «taisām politiku» un ka apkārt ir citas svarīgas aktualitātes, savukārt tagad visi runā līdzīgu valodu. Un mēs negrasāmies pārspēt citas partijas ar krāsaino balonu skaitu vai apnicīgu reklāmas rullīšu pārraidīšanu. Mūsu trumpis ir turēšanās pie ideoloģijas, kas tieši tagad pierāda savu pamatotību.

– Konkrēti kādus ideoloģijas punktus esat realizējuši?

– Pirmkārt, varam lepoties ar nozīmīgiem soļiem dzimstības veicināšanā. Jāmin gan būtisks pabalstu pieaugums jaunajiem vecākiem, gan atbalsts bērnudārzu rindu samazināšanai, gan nozīmīgi nodokļu atvieglojumi par apgādībā esošiem bērniem, gan vairāk brīvpusdienas skolās, gan pieņemtais lēmums par valsts atbalstu pirmā mājokļa iegādei. Varam runāt par panākumiem arī mūsu vadītajā kultūras lauciņā. Finansējums gan vēl joprojām nepietiekams, tomēr pieaugums ir bijis ievērojams – 2013. gadā finanšu pieaugums Latvijas kultūrai ir bijis 25% apmērā, ja atskaita Nacionālās bibliotēkas izdevumus. Kultūrkapitāla fondam līdzekļi ir dubultoti. Ir realizēti termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirdzniecības ierobežojumi. Darījumu slieksnis ir pacelts krietni augstāk: līdz šim augstākais slieksnis bija 142 000 eiro, savukārt tagad zemākais ir 250 000 eiro, plus vēl īpašuma pircējam jāiemaksā 5% uzņēmējdarbības fondā, un šie līdzekļi paliek valsts īpašumā. Tālāk. Ideoloģisks un nacionāls panākums ir Satversmes preambulas pieņemšana. Jau sen runājām par to: ja vēlamies veidot nacionālu valsti un latvisku Latviju, mums visai sabiedrībai jādefinē, kāds ir Latvijas valsts mērķis, kāpēc te nevar būt kaut kāds internacionāls veidojums. Proti, Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās kultūras un valodas pastāvēšanu un attīstību cauri laikiem. Tas Latvijas Satversmē ir ierakstīts uz palikšanu. Es varētu turpināt.

– Raugoties uz to, cik bieži mainījušies NA ministri, tik rožaini jūsu darbību varētu arī nevērtēt…

– Zināt, citi turas pie krēsliem, bet mūsu ministri turējušies pie pārliecības un ideāliem. Kāpēc tieslietu ministra amatu savulaik zaudēja Gaidis Bērziņš? Viņš nevēlējās, lai viena tautība tiktu izcelta pāri citām.

– Konkretizēsim – Gaidim Bērziņam un toreizējam ministru prezidentam Valdim Dombrovskim bija pārāk atšķirīgi viedokļi ebreju kompensāciju jautājumā.

– Jā. Nākamais – Einārs Cilinskis. Viņš tāpat kā katru gadu 16. martā devās nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tad – Žaneta Jaunzeme-Grende. Viņa pieņēma lēmumu attiecībā uz Operas vadību, tagad visi ir apmierināti ar to, kāds mākslinieciskais virziens ir Nacionālajā operā un kas tur notiek. Redzam, ka nav neaizstājamu cilvēku, un visi pārmetumi attiecībā uz ministres darbībām Operā ir bijuši veltīgi.

– Ir arī Baiba Broka un Romāns Naudiņš, kam nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam.

– Atšķirībā no pārējiem ministriem viņiem nav bijusi iespēja pat aizstāvēties, jo neviens nezina, kāds īsti ir pārmetums. Baumas, kas pret Baibu Broku izskanēja presē, tika tūlītēji atspēkotas. Tas ir ļoti nepatīkams gadījums, bet ceru, ka vēlētāji labi saprot cēloņsakarības un teiks vēlēšanās savu vārdu.

– Kāpēc NA nav pietiekami skaļi paudusi savu attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā? Tas tā kā būtu jūsu darbības lauciņš, un tas ir svarīgs ikvienam normāli domājošam cilvēkam.

– Ja runājam par Krievijas apdraudējumu Latvijai, nekas nav mainījies – kādi Krievijas plāni ir bijuši, tādi tie arī palikuši. Mainījies ir tikai tas, ka daudziem tagad nokritušas rozā brilles. Šobrīd par labo toni kļuvis pierādīt, kurš ir lielāks ukrainis un kurš skaļāk lamās Krieviju, un tas jau izskatās histēriski un liekulīgi, ņemot vērā to, ka daudziem politiķiem visu laiku bijusi atšķirīga pozīcija, un arī šobrīd netiek sperti konkrēti soļi, lai ilgtermiņā cīnītos pret Krievijas draudiem. Mēs nevēlamies piedalīties šajā kliegšanas sacensībā. Mēs vienkārši katrā koalīcijas sēdē atgriežamies pie jautājumiem, kas savulaik ir konsekventi noraidīti.

– Piemēram?

– Piemēram, uzturēšanās atļauju tirgošanas pret nekustamajiem īpašumiem pilnīga pārtraukšana. Vismaz uz agresijas īstenošanas laiku Krievijas pilsoņiem nepiešķirt jaunas uzturēšanās atļaujas, kā to tikko piedāvājām imigrācijas likuma grozījumos. Vai Vienotība to atbalstīja? ZZS atbalstīja? Neatbalstīja. Bet nekritizēšu. Vēlētājiem jāvērtē. Un viņi vērtē. Interneta telpu pēc Saeimas balsojuma pārņēma sašutuma vilnis. Tālāk. Valstiskā audzināšana skolās. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) kontrolē to, kā skolās tiek ievērots izglītības saturs un izglītības likums, kurā ir prasība audzināt skolēnus kā godprātīgus Latvijas patriotus. Šī institūcija ir veikusi pētījumu, kurā atklājies, ka tikai puse no skolēnu vecākiem atzīst – valstiskā audzināšana skolā notiek apmierinošā līmenī. Zinām skolas, kurās pedagogi nodrošina patriotisko audzināšanu. Taču daudzviet viss notiek ārpus jebkādas kontroles. Valsts iestādēm nav instrumentu, lai vērstos pret šīm nejēdzībām un prasītu atbildību. Kad skolotājs Rafaļskis izteica nelojalitāti valstij, tad visas kontrolējošās iestādes noplātīja rokas un teica, ka formāli nav ko pārmest. Tāpat šodien neviens nekontrolē, kāda informācija tiek izplatīta skolās, jo nav nekāda normatīvā regulējuma, kas noteiktu, ko skolās vispār drīkst izplatīt, kādas personas drīkst aicināt un ar kādām organizācijām skolas drīkst sadarboties. Šovasar man bija tas gods vadīt darba grupu, kurā bija pulcējušies Kultūras, Izglītības un Aizsardzības ministriju pārstāvji, kā arī LIZDA, vecāku un jauniešu organizāciju pārstāvji, lai izstrādātu MK noteikumus, kas noteiktu kārtību valstiskās audzināšanas jomā. Acīmredzot ģeopolitisko notikumu iespaidā mums ir izdevies gūt koalīcijas partneru atbalstu, un komisijām ir nodoti likumu grozījumi, kas deleģē MK šādus noteikumus pieņemt.

– Tie zināmā mērā ir arī valsts drošības jautājumi. Saeimas kuluāros dzird runājam par to, ka Drošības policijas darbs ir neapmierinošs. Taču skaļi neviens neko nepauž. Tostarp mūsu (?) valsts pārstāve Eiroparlamentā Ždanoka draudzējas ar «Doņeckas tautas republikas» bandītiem, pa Rīgu braukā automašīnas ar šīs pašas «republikas» karogiem. Kas notiek? Varbūt DP darbojas čakli, bet mēs to nenojaušam?

– Domāju, ka Drošības policiju vajadzētu mazliet iedrošināt. Un šajā nolūkā mēs aicinājām uz NA frakcijas sēdi DP vadību. Mūsu vēstījums bija skaidrs: Latvijas valstij pašos aizmetņos jāpārtrauc aktivitātes, kas vērstas uz terorisma atbalstīšanu. Arī valdība savu pozīciju izteikusi gana skaidri.

– Proti?

– Šajā ziņā tā sakrīt ar NA pausto. Pirmais solis jau redzams: ir ierosināts kriminālprocess pret Ludzas iedzīvotājiem, kas devušies karot prokremlisko separātistu pusē. Visticamāk – viņus gaida bargs sods, ja viņi te atgriezīsies. Mani šokēja «Doņeckas republikas» karoga plivināšanās Rīgas ielās vairāku dienu garumā, kā arī ziedojumu vākšana separātistiem. Vēlāk gan drošībnieki nostrādāja labi, un visas ziedojumu teltis tika nojauktas pāris minūtēs.

– Principā tādas ždanokas un «Doņeckas republikas» ir marginālijas, putas, kas uzvirst mēslu katlā. Daudz svarīgāka ir kopīgā drošības situācija valstī. Varbūt mēs kaut ko nezinām?

– Arī es kaut ko nezinu, jo daudzas lietas tiek izlemtas šaurā lokā. Spēku samērus nosaka vēlētāji. Bet es tomēr uzskatu, ka Latvijas augstākās amatpersonas apzinās situācijas nopietnību. Pilnīgu drošību nevar garantēt neviens politiķis, jo ir kaut kādi apstākļi, par kuriem jālauza galva ne tikai mūsu valsts vadītājiem, bet pat Merkelei un Obamam. Tas tāpēc, ka autoritāru kodolieroču valsti vada impēriski noskaņoti cilvēki, par kuru plāniem mēs neko nezinām. Draudu mērogi iepretim Latvijas iespēju mērogiem ir nesalīdzināmi. Svarīgi, lai NATO un ASV skaļi un noteikti apliecinātu, ka Latvija nepaliks viena militāra konflikta gadījumā. Taču vienā virzienā netiek darīts viss, un tā ir cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem. Ukrainā tas ir kombinēta tipa karš, kurā tiek izmantota vietējo iedzīvotāju neapmierinātība un neticība savai valstij. Neticību spēcīgi pastiprina mediji. Latvijā beidzot ir panākts, ka tiek piešķirts finansējums, lai izveidotu mediju nodaļu.

– Jūs uzskatāt, ka tas ir nepieciešams?

– Ne jau iestāde pati par sevi ir risinājums, bet nevar būt arī situācija, kad valstī neviens neatbild par mediju politiku. Tā nav nekur citur Eiropas Savienībā. Latvijā nav definēti mediju politikas uzdevumi, nav izstrādāta atbilstoša stratēģija, bet tas ir kritiski nepieciešams no Latvijas nacionālās drošības viedokļa. Patlaban nav nevienas institūcijas, kas spētu izstrādāt normatīvo bāzi, lai stiprinātu Latvijas informatīvo telpu. NEPLP nepieņem politiskus lēmumus, tai nav kapacitātes, lai izstrādātu nepieciešamos likumu grozījumus. Attiecībā uz drukāto presi nav vispār nekādu regulējumu. Bet tieši šajā laukā ir visasākā cīņa, un tā nesākas ar pirmo šāvienu. Tā ir cīņa, kuru uzvarot ir iespēja izvairīties no šāvieniem. Vērtējot krievvalodīgos medijus, redzam, ka daudzviet mērķtiecīgi ir fokusēta darbība uz viena politiskā spēka atbalstīšanu, esošās varas leģitimitātes graušanu un ticības mazināšanu valstij.

– Un kas Latvijas valstij šajā sakarā būtu jādara?

– Latvijas valstij vajadzētu formulēt nacionālo pasūtījumu attiecībā un komerciālajiem medijiem, rūpēties, lai nacionālais pasūtījums pilnībā tiktu realizēts sabiedriskajos medijos. Tā būtu stratēģiska darbība informācijas telpā, lai stiprinātu Latvijas iedzīvotāju piederību Latvijas valstij. Ir jāorientējas gan uz latviešiem, gan cittautiešiem. Tas, ko mēs nereti redzam LTV7 vai Latvijas Televīzijā, ir pilnīgs haoss vai piebalsošana krievu medijiem.

– Kāpēc attiecīgus likuma grozījumus jau šobrīd nevar sagatavot deputāti?

– Šo jomu nevajadzētu atstāt tikai Saeimas frakciju ziņā. Nepieciešams ļoti plašs un specifisks sagatavošanās darbs, jo mediju jomā jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nepārkāptu kādu trauslu robežu un lai nevienam nebūtu pamata runāt par mediju neatkarības ierobežošanu. Tas ir nopietns darbs ar ārvalstu pieredzes pētīšanu, starptautisko normu piemērošanu. Valstij ir jānodrošina vārda brīvība, vienlaikus jārūpējas, lai to nepavērstu pret valsts pastāvēšanu.

– Nacionālo apvienību bieži vien dēvē par maksātnespējas administratoru partiju. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

– Vai nu tas ir dažu cilvēku samaitātas fantāzijas dēļ, vai arī savtīgi mēģinot karināt birkas politiskajiem konkurentiem. Ja to bieži tiražē, šī «patiesība» sāk dzīvot savu patstāvīgu dzīvi. Pēdējos gados maksātnespējas administratori Vienotībai ganir ziedojuši vairāk nekā Nacionālajai apvienībai, nemaz nerunājot par kopējiem ziedojumu apmēriem... Reizēm mums pārmet, ka pazīstam maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu. Nu un? Es pat nedomāju, ka viņa attieksme pret NA būtu ļoti labvēlīga. Viņš ziedo citām partijām. Savukārt Aigars Lūsis pēc 19 gadiem maksātnespējas administrācijas jomā nolika sertifikātu, atsakoties no šīs nodarbes par labu Nacionālajai apvienībai. Ja vēl kāds redz rēgojamies administratorus, nu ko lai es iesaku?... Savulaik kādam rādījās čečenu mafija, Berezovskis un vēl nez kas. Cilvēkiem dažkārt patīk dzīvot fantāziju pasaulē, īpaši, ja grūti formulēt reālus pārmetumus. 

– Saeimas kuluāru sarunās dzird, ka ideālā koalīcija būtu Vienotība plus ZZS, neņemot pulciņā Nacionālo apvienību.

– Domāju, ka vēlētāji neļaus notikt tādam variantam un izvēle būs starp jau esošo koalīciju un tādu koalīciju, kurā ir Saskaņas centrs. Bīstamība varētu būt kombinācijā, ja lielu balsu skaitu iegūst SC un Saeimā tiek kāda no jaunizveidotajām partijām, visticamāk – Sudrabas partija, kas izveido koalīciju kopā ar SC, pienākot tuvu 50 vietu robežai.

– Inguna Sudraba gan apgalvo, ka nekad neies koalīcijā ar SC.

– Atceros, ka Valdis Zatlers pirms iepriekšējām vēlēšanām formulēja savu nostāju tā, ka vienmēr bija sagatavota kāda atkāpīte, sak, bet ja nu tomēr? Arī tagad, dzirdot Sudrabas kundzes un viņas biedru atbildes uz jautājumiem, atkāpšanās un pieļaujamības ceļš ir bijis iekodēts. Daudzi savulaik neticēja, ka Zatlers būs gatavs veidot koalīciju ar SC. Bet pagāja vēlēšanas, un viņš teica, ka tikai tanki varētu viņu atturēt no draudzības ar SC. NA, Vienotība un ZZS, protams, ir konkurējošas partijas, mums ir daudz uzskatu atšķirību, taču, vēlēšanas gaidot, šīs trīs partijas cita pret citu vismaz ārēji izturas pietiekami korekti. Mūsdienu politikā tas jau ir daudz. Jo mēs visi saprotam, ka uz kārts šajās vēlēšanās ir likts Latvijas valsts liktenis. Ja šajās vēlēšanās eksperimentēsim un balsosim par partijām, kuru darbību nespējam prognozēt, mums jāapzinās, ka riskējam ar Latvijas valsti. Ne vairāk, ne mazāk. Lai saglabātu Latvijas neatkarību, mums ar vēlēšanu palīdzību skaidri jāpasaka visai Eiropai un pasaulei, ka mūsu izvēle nav Krievija un tās politika. Ja Saskaņas centrs, Putina oficiālais sadarbības partneris, kam ir problēmas atzīt viņa agresijuUkrainā un kas ir balsojis par divvalodību, nonāk valdībā, tad tas būtu signāls pasaulei, ka, iespējams, paši gribam būt Krievijas vasaļvalsts. Un tas ir ļoti bīstami.

– Daudzi cilvēki bažījas: ja gadījumā nāksies aizstāvēt Latviju, tad nebūs pleca izjūtas, nebūs aizmugures. Cilvēki nejūt valsts varas atbalstu un izpratni. Un tas jau ir daudz bīstamāk, jo zūd motivācija jelko darīt.

– Arī es bieži esmu juties līdzīgi… Taču, lai kādas būtu mūsu problēmas un mūsu vara, tā ir spogulis mūsu pašreizējai brieduma stadijai, kādā patlaban atrodamies. Citas valsts mums nav, un vara ir tāda, kādu paši esam ievēlējuši. Situācijā, kad agresīvs kaimiņš laužas iekšā mūsu mājā, mēs savā ģimenē pārstājam risināt sadzīviskus konfliktus, mums ir jāspēj mobilizēties. Un šis ir tas brīdis, kad tas tiešam jāspēj. Vai mēs katrs savā vietā izdarām pietiekami, lai šī garīgā mobilizācija notiktu? Gribas ticēt, ka mēs vismaz cenšamies to darīt. Domāju, ka gan Vienotības, gan ZZS cilvēki apzinās situācijas nopietnību. Un Nacionālā apvienība ir tā, kas valstiski svarīgos jautājumos paceļ augstāk darāmo darbu latiņu. Ja mūsu nebūtu, valdība būt krietni mazāk nacionāla.