Balodītis, kas atņem gaisu

 

Iedomāsimies, ka Zigmars Liepiņš ir Madrides Karaliskās operas Teatro real direktors. Un mēs esam spāņi. Zigmars Liepiņš uz vienu vakaru iznomā operas namu krievu popmūzikas kompānijai par 250 000 eiro (mazāk nav atļauts). Un mēs to pat nepamanām. Ja pamanām, tad tikai tāpēc, lai pateiktu, ka takse tomēr par mazu. Mēs neplēšam matus no padusēm par to, ka operu uz vienu vakaru pārņēmuši krievi. Jo tāda ārdīšanās būtu zem mūsu goda. Tas nozīmētu, ka mums bail no krieviem vai viņu iedomāti neiznīdējamās auras. Tas nozīmētu, ka mēs esam vāji, ja pievēršam uzmanību lietām, kuras varam lepni ignorēt. Mēs, būdami gana pašpietiekami, iestudējam pasaulslavenas operizrādes, liekam runāt par sevi kā par savas zemes un mākslas telpas saimniekiem, nevis kā par nožēlojamiem vergiem, kas trīc bailēs par to, ko atkal mums uzspiedīs kādi iedomātie vergturi.

Taču mēs esam latvieši. Un Zigmars Liepiņš ir Latvijas Nacionālās operas valdes priekšsēdētājs. Tāpēc situācija ir citāda. Viņam pārmet, ka ielaida mūsu nacionālajā lepnumā – operā – krievu popsistus un viņu atbalstītājus, sak, mēs vairs negribēsim tur atrasties, jo augsto namu būs apsmērējuši kirkorovi, galkini un krutoji. Bet šajā drūmajā situācijā ir tikai viens jautājums: cik bieži jūs, nacionālās tīrības sludinātāji, apmeklējat operu? Kāds ir jūsu latviskā gara ietekmes koeficients? Kur ir jūsu patriotiskie darbi, pēc kuriem jūs varētu atpazīt plašās darbaļaužu masās? Vai spējat tikai anonīmi un tāpēc drosmīgi gānīties, tēlojot īstenos nacionālpatriotus?

Lūk, viens no neredzamās, toties izteikti «nacionālās frontes» cīnītājiem, tāds operas spoks, ko neviens gan nav redzējis, – kāds Olivers Everts, kas raksta portālā TVnet. Smuko fotoattēlu, ko viņš liek klāt saviem rakstiem, autors aizņēmies no interneta lapas http://www. shutterstock.com/cat.mhtml?models=256636 &context_photo=21811792, bet ļaunas mēles melš, ka «Olivers» īstenībā ir kāda konkrētā tautas daļā iemīļota latviešu žurnāliste, kas savu Latvijas skatījumu sniedz no tālās Zviedrijas. Iespējams, ka kļūdāmies, bet, lai kā arī būtu, «Olivers» kārtējo reizi bija pieķēries savai dvēselei tuvajai tēmai – par Kremļa sūkātājiem. Jebkura šā rakstnieka aplūkotā tēma katrreiz tradicionāli nonāk līdz viņa iemīļotajiem sūkātājiem – pat tie, kuri iestājas pret geju propagandu, oliveraprāt, ir Putina sūkātāji. Šoreiz viņš kaismīgā rakstā atklāja, kāpēc «operas zāle bija jāpadara par Kremļa bordeli, kurā tusēt bija ļauts kaismīgākajiem putinasosiem (Putina sūkātājiem) ne tikai no Krievijas, bet arī vismaz pāris uzticamākajiem Putina rokaspuišiem no Latvijas». «Olivers» inteliģenti norāva seģeni no Zigmara Liepiņa «noziedzīgās būtības», kurš ar Nacionālās apvienības (NA) atbalstu, protams, ir viltīgi ielavījies LNO valdē, lai atdotos «Kremļa un Putina lakstīgalu diriģentam un patronam Krutojam». Bet ja «Olivers» ir tāds nacionāldrosminieks, kāpēc viņš slēpjas aiz izdomāta vārda, savam feikam pieliekot klāt arī aizlienētu bildi? Ja ļaunajām mēlēm taisnība, tad iemesls rodams «Olivera Everta» nesenajā pagātnē, kad šī noslēpumainā būtne netika iekļauta savulaik topošā Valsts prezidenta Valda Zatlera komandā? Zatlera kungs esot pat baidījies minēt iemeslu, kāpēc viņš atteicies no šīs būtnes pīār pakalpojumiem. Pieņemu, ka iemesls šādam atteikumam bija gana nopietns: piemēram, kategoriska nevēlēšanās kopā ar Zatleru iet makšķerēt.

Secinājumi un jautājumi pēc šī bēdīgā «operas notikuma» ir vairāki. Pirmkārt, kāpēc partizāniski klusē NA – laikā, kad jāaizstāv Zigmars Liepiņš? Man, piemēram, nav nekādu šaubu par Liepiņa patriotismu: pieminēsim kaut vai rokoperu Lāčplēsis, ko bez Latvijas mīlestības nav iespējams sacerēt. Par «Olivera» patriotismu gan māc mulsums: kaut arī viņa inteliģentais rakstiņš ir pilns ar sociālistiskiem saukļiem un erudīcijas pārbagātiem uzbraucieniem, tas drīzāk izskatās pēc cītīga provokatora darba, kas sakņots cerībā, ka uz šā sacerējuma āķa uzķersies tā ļautiņu daļa, kas ir neizglītoti, toties kareivīgi. Un tas jau ir bīstami. Par šo tēmu jauki izteicies kāds interneta komentētājs ar niku «bac»: «Malacis Zigmars Liepiņš, labs menedžeris. Opera nav nekāds nacionālais simbols, nevajag pārvērtēt, un Krutojs nav noziedznieks, bet komponists. Šādi Oliveri, kas plēš kreklu un bļauj «za nami Moskva!», reālās krīzes situācijās iebāž asti kājstarpē un nevar pat pasmilkstēt. Pietiek kurināt naidu, tas tāpat ir visapkārt.»

Otrkārt. Kāpēc «Olivers» neķeras klāt, piemēram, Latviešu biedrības namam, kas, šķiet, jau otro gadu pēc kārtas iznomā telpas prokremliskiem jaunā gada sagaidīšanas pasākumiem? Kāpēc nav sāpju kliedzienu par dažādiem antilatviskiem reklāmas klipiem vai citām provokācijām, kas patiešām apdraud latviskas Latvijas eksistenci? Varbūt tāpēc, ka šādiem oliveriem ir uzdots mērķis – rupji provocēt Latvijas sabiedrību konfliktam? Kad par nacionālā naida kurināšanu pie tiesas sauca Aleksandru Giļmanu, viņš bija pilnīgi konkrēta persona, bet ko darīt ar «Oliveru», kas ir feiks, būtībā apzīmējums visiem anonīmajiem «nacionālajiem cīnītājiem», proti, provokatoriem? Šeit nu ir darbiņš Drošības policijai.

Treškārt. Kādreiz taču jāsāk apgūt mācību, kas saucas pašlepnums: nevajag skriet pakaļ katram palaistam balodītim, bļaujot, ka tas atņem mums suverēno gaisu. Nu, neatņem. Mēs spējam elpot brīvi un neatkarīgi. Ja vien vēlamies. Un ja neskrienam pakaļ katram provokatoram un nejaucam patiesu patriotismu ar šķietamu.