Baltie zvirbuļi – no vates ārā

Inguna Rībena un Janīna Kursīte jau ilgu laiku šķita kā balti un līdz ar to neiederīgi zvirbuļi Vienotības vienmērīgi pelēkajā putnu barā. Pārāk nacionālas, pārāk konservatīvas izteikti liberālajā politiskajā veidojumā. Nu viņas ir prom no tā visa. Abām Saeimas deputātēm parasti pievienojās arī Ina Druviete.

Viņa gan nav izstājusies no Vienotības. Pagaidām. Bet «amorfais vates iepakojums, kurā nav ideoloģijas» (Janīnas Kursītes definējums), iespējams, izstums ārā vēl daudzus citādi domājošos. Piektdien par savu izstāšanos no Vienotības paziņoja arī Andris Buiķis.

Šodien saruna ar Ingunu Rībenu un Janīnu Kursīti.

– Būtiskākais jautājums ir: kāpēc jūs izstājāties no Vienotības?

Inguna Rībena: – Tāpēc, ka krīze ir beigusies un partijām ir laiks evolucionēt konkrētu vērtību virzienā. Tas būtu atbilstoši normālas, civilizētas pasaules partiju darbībai, ja pie mums veidotos konservatīva partija, liberāla partija, demokrātiska partija un tamlīdzīgi, un ja katra no tām iezīmētu kādus vērtību vektorus. Vienotībā pēdējo gadu laikā bija ļoti daudz pārmaiņu: kopā saplūda Pilsoniskā savienība, Sabiedrība citai politikai, Jaunais laiks, lietussargu grupa, Reformu partija, reģionāļi... Tāpēc šobrīd nav skaidrs, kādas vērtības pārstāv Vienotība, un man ir grūti sarunāties ar vēlētājiem, jo es jūtos atbildīga pret cilvēkiem.

Janīna Kursīte: – Nosaukums – Vienotība. Tas nav gluži no gaisa pagrābts. Kad sākām veidot Vienotību, mēs domājām: par un pret. Mēs iestājāmies par atklātību, caurredzamību, pret oligarhiem. Bet kas notiek tagad? Es redzu, ka tas ir ceļš, pa kuru aizgāja Tautas partija un Latvijas ceļš. Tautas partijai vismaz varēja redzēt, kas ir tās diriģents. Un viņš varēja patikt vai nepatikt, šis «mākoņtēvs», bet viņš bija. Taču kas ir Vienotības «mākoņtēvs», «mākoņmāte» un visa «mākoņģimene», man nav skaidrs. Tādā amorfā vates iepakojumā nav ideoloģijas. Labi, ja ir labais un kreisais spārns, bet ir jābūt kaut kādām vienojošām vērtībām. Ja teic, ka tā ir tikai ekonomiskā augšupeja, tas ir par maz. Mēs radām bērnus, strādājam, to visu darām kāda kopīga mērķa dēļ. Bet ja šis pašmērķis ir tikai ekonomiskā labklājība, tad nav vajadzīga Latvijas valsts. Manuprāt, tiek sajaukti jēdzieni. Pirmām kārtām šauru grupu ekonomiskās intereses nav identificējamas kā valsts ekonomiskās intereses. Kur ir diskusijas par to, kuras nozares mēs attīstām, kuras – ne? Pēkšņi parādās kaut kādas ātro kredītu firmas, citi brīnumi...

– Jūs zināt, kurš no Vienotības atbalsta šādas «ekonomiskās reformas»?

J.K.: – Nē, nezinu. Vai šādas firmas dos lielu nodokļu pieaugumu? Var jau būt. Bet tas notiks uz nabadzīgo cilvēku rēķina. Tas visus iedzīs vēl lielākā nabadzībā. Tad kur ir šis mērķis? Tas ir pazudis kopā ar vērtībām.

I.R.: – Manuprāt, Saeimā jārīko tāda kā dzimtļaužu brīvlaišana. Partijas tiek atlaistas, pēc tam viss notiek no jauna: cilvēki ar konservatīviem uzskatiem sanāk vienuviet, liberālie – citviet. Tad vēlētājiem būs skaidrs, kas viņiem tiek piedāvāts. Sapnis, kuru es atbalstīju tad, kad radās Vienotība: mēs esam ļoti dažādi cilvēki, bet mēs visi nāksim kopā, runāsim, strīdēsimies, līdz nonāksim pie konsensa, par ko varēsim vienoties. Bet šajā laikā nekas tāds nav noticis. Turklāt tās problēmas, kas valstij ir būtiskas un aktuālas, praktiski netiek risinātas.

– Vai tas jāsaprot tā, ka Vienotībai nav savas ideoloģijas?

I.R.: – Ne tikai. Latvija ir valsts bez savas ideoloģijas. Ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo disciplīnu vai cīņu ar homofobiju... Divdesmit gadu garumā ir notikusi bezgalīga labklājības ideālu propaganda, kas galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm.

– Tas jau jūsu bijušā premjera Valda Dombrovska izlolotais Latvijas «veiksmes stāsts».

I.R.: – Tieši tā. Vairāki simti tūkstošu cilvēku ir jau nobalsojuši ar kājām, pametot Latviju ar visu tās «veiksmes stāstu», jo mūsu valsts šos cilvēkus ir audzinājusi nevis patriotisma, bet labklājības ideālu garā, pati nabadzības dēļ nespēdama šos ideālus realizēt. Depopulācija patlaban kļūst par vislielāko draudu valsts suverenitātei. Un tā vairāk nekā divdesmit gadus mūsu valsts ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Taču ideoloģiskā ziņā mūsu valstī valda pilnīgs vakuums. Pirmā brīvvalsts spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos izdzīvoja pusgadsimtu un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs taču dzīvojam valstī, kuras neatkarība izcīnīta nevis ar militāriem, bet gan ar ideoloģiskiem ieročiem. Un uzticēt iedzīvotājiem pilnīgi ideoloģisku pašapkalpošanos – to var atļauties lielas un bagātas valstis, jo tām nedraud nekādas briesmas. Tādas valstis, kuru iedzīvotāju skaits mērāms desmitos miljonu. Savukārt mēs to nevaram atļauties. Tāpēc man kā nacionāli un konservatīvi domājošam cilvēkam šķiet būtiski nosaukt vārdā tās ideoloģijas, ko partijas pārstāv, lai pilsoņiem, ejot uz vēlēšanām, būtu pilnīgi skaidrs virziens, kurā mēs strādāsim.

– Vai ar Janīnu Kursīti pārrunājāt savu aiziešanu no Vienotības?

I.R.: – Ne pārāk. Mēs rīkojāmies diezgan suverēni.

– Bet kāds tad bija pēdējais moments, kad jūs sev pateicāt: nē, nu es vairs nevaru to izturēt!

I.R.: – Vienotībā savulaik jutu nacionālkonservatīvi domājošu cilvēku atbalstu. Bet varbūt tāpēc, ka Ina Druviete šobrīd ir prom no Saeimas, jo ieņēmusi ministres vietu, vairs nejutu stabilitāti. Arī Janīna Vienotībai vairs nebija vajadzīga...

– Tas ir kā – nebija vajadzīga?

J.K.: – Viens no kolēģiem Saeimā pienāca klāt un jautāja, vai es aizeju tāpēc, ka neesmu iekļauta vēlēšanu sarakstā? Nē, protams, ne. Es iekšēji biju sagatavojusies vairs nestartēt Saeimas vēlēšanās. To vēl nebiju pateikusi, bet uzskatīju, ka par to vēl tiks runāts un tad es arī izteikšu savu nodomu. Taču pēkšņi kā deus ex machina parādījās Vienotības Carnikavas nodaļas veidots saraksts, kurā nebija nedz manis, nedz Andra Buiķa, un tas viss bija smalki caur kādu izspēlēts. Jautāju kādam mūsu atbildīgam biedram – kā to saprast? Viņš atbildēja, ka ir viedoklis: mana darbība ir neapmierinoša. Manī sacēlās spuras: kurā jomā mana darbība ir neapmierinoša? Protams, nepretendēju uz eksperta viedokli ekonomikā, tieslietās vai finansēs, taču kultūras, izglītības un zinātnes lauks man ir bijis tuvs un katrā komisijas sēdē es iestājos par vai pret kaut ko. Diez vai deputāta spēkos ir uzcelt pili, bet ir iespēja par kaut ko iestāties. Līdz ar to es sapratu, ka vērtības, kuras pārstāv kultūru, izglītību un zinātni, Vienotībai nav vajadzīgas. Bet man ir svarīgi, lai zinātnieki, kuri institūtos patlaban spiesti iztikt ar 100 eiro, tomēr ieraudzītu kādu cerību. Šajā situācijā nav vainojama ministre Ina Druviete, jo viņai nākas strēbt to, ko ievārījuši iepriekšējie ministri. Ja kultūra, izglītība un zinātne ir pabērni, tad mēs pārvēršam Latviju par kalpu zemi. Un vēl. Es tiešām negribu atgriezties Padomju Savienībā, bet mēs – Inguna, es, Ina Druviete un Ilma Čepāne – dabūjām pa spārniem no savējiem, kad stingri nostājāmies pret koalīcijas veidošanu ar Saskaņas centru.

I.R.: – Sajutu, ka Vienotībā labā proporcija starp nacionālkonservatīvi domājošajiem un liberāļiem tiek izjaukta. Un atrasties vairāk liberāli domājošu cilvēku vidū – tas nav auglīgi. Tādā situācijā nav iespējams virzīt savas idejas. Ja tev frakcijā nav atbalsta no saviem kolēģiem, tad šķiršanās...

J.K.: – ...būs atvieglojums abām pusēm! Lolita Čigāne mūsu aiziešanu novērtēja kā «normālu procesu».

– Savukārt politisko procesu nopelniem bagātā pētniece Iveta Kažoka izteicās, ka no jūsu aiziešanas Vienotība «neko nezaudēs». Vai tas nav tā kā mazliet aizvainojoši, ka partija no jums atkratās kā no nevajadzīga balasta?

I.R.: – Politikā pie tādām lietām ir pierasts, un tas vairs nešķiet aizvainojoši. Nevēlos nevienu kritizēt, un lai katrs dzīvo, kā uzskata par pareizu. Tieši man bija grūti dzīvot: nejutu, ka mani kolēģi atbalstītu tās konservatīvās vērtības, kas man šķiet būtiskas.

J.K.: – Mazliet par konservatīvo un liberālo. Abiem jēdzieniem ir konkrēta virzība. Bet ultrakonservatīvs un ultraliberāls – nevienam no tiem es roku nesniegtu. Liberāls – jau pati vārda nozīme ietver to, ka pie izvēles brīvības cilvēki nonāk, diskutējot par to, nevis uzspiežot brīvību. Tā notika ar tām grāmatiņām par Karlīni, kas pārvērtās Kārlī un otrādi. Ministre, augstā amatā būdama, nolaida lejā šīs grāmatiņas, teikdama: te jums būs. Bez diskusijām! Tas ir pseidoliberālisms. Bet arī par konservatīvām vērtībām ir jādiskutē. Gan vienam, gan otram spārnam ir vieta, bet par vērtībām jābūt sarunām gan frakcijā, gan partijā, gan visā sabiedrībā. Taču šo diskusiju nav. Liberālo vērtību partijai Vienotība cilvēki acīmredzot ir vajadzīgi tikai uz vēlēšanām. Bet tad, kad ir jāpalīdz un jāiejūtas vienkāršu cilvēku ādā, kad jāmēģina saprast, kā tas ir – izdzīvot ar 200 eiro pensiju, šiem cilvēkiem atbild: tās ir jūsu problēmas, jo jūs, piedodiet, strādājāt padomju laikā. Tā ir milzu plaisa starp augšām un apakšām, un šo plaisu nevar sašūt ar cinismu, to var izdarīt tikai ar mīlestību un mēģināšanu saprast otru cilvēku.

I.R.: – Man brīžiem ir sajūta, ka mani izmantoja vēlēšanu periodā: jutu, ka cilvēki atbalsta tās vērtības, kas man ir svarīgas, bet es pati – kā teica kāds radio klausītājs – esmu tikai «skaists tārps uz āķa». Šāda apjēga nav patīkama. Kad izteicu savu viedokli, sapratu, ka man aiz muguras nebūs spēka, kas šo viedokli atbalstīs un virzīs tālāk.

– Vai ir vērojamas kādas indikācijas, ka jums varētu sekot arī citi Vienotības biedri?

I.R.: – Šis laiks ir saspringts, jo itin drīz jānodod vēlēšanu saraksti. Tāpēc domāju, ka diez vai kāds mums vēl sekos. Tādu nacionālkonservatīvi domājošu cilvēku Vienotībā ir maz.

– Vēl jau ir Ina Druviete.

I.R.: – Ar Inu neesam runājušas, jo notikumi attīstījās ļoti strauji.

– Kā uz jūsu aiziešanu no partijas reaģēja jūsu kolēģi?

J.K.: – Vēl jau nav īsti bijis iespēju aprunāties... Bet gribu uzsvērt, ka mana aiziešana no Vienotības un iespējamā pievienošanās Nacionālajai apvienībai ir nevis virziena kardināla maiņa, bet gan atgriešanās sākuma punktā, kur savulaik esmu bijusi. Esmu arī sapratusi, ka maize nekur nav bez garozas un – cik cilvēku, tik viedokļu. Bet ja Latvijā mūs neapvienos vērtības, tad Latvijas nebūs. Un ja Vienotībā nav šo apvienojošo vērtību, tad jāiet tās meklēt tur, kur tās ir. Viens otrs man saka: tu varēji cīnīties. Bet tumšā telpā, kurā tu nezini, kur kas atrodas un vai vispār atrodas, ir grūti vai pat neiespējami orientēties...

I.R.: – ...un ir neiespējami redzēt to, pret ko tu cīnies.

– Vai jūs domājat, ka Vienotības īstais diriģents varētu atrasties ārpus partijas? Tāds pelēkais kardināls?

J.K.: – Es nezinu! Bet tumšā telpā neko nevar redzēt. Tāpēc jāiet gaišā telpā, kurā var strīdēties vai pat aizcirst durvis. Bet ne uz neatgriešanos. Tā bija Pilsoniskajā savienībā, kurā savulaik darbojos. Ģirts Valdis Kristovskis bija ļoti emocionāls, taču bija kopīga lieta, bija tikai jāmeklē ceļš, kā to lietu atrast, un tad, kā saka, virtuves attiecības nebija dominējošās.

– Vai agrāk arī vērojāt, ka Vienotības darba stils ir necaurskatāms?

J.K.: – Protams, ne! Sākumā, kad nodibinājās Vienotība, bija vēl uzskatu saskarsme, brīžiem – sadursmes, bet beigu beigās nonācām līdz savstarpējai sapratnei. Bet tagad, kad runāju es vai kāds cits, tad viedoklis, kas nav iepriekš kaut kur pieņemts, netiek vispār ņemts vērā. Tikpat labi es varu iziet Mazajā Trokšņu ielā vai Mazajā Klusuma ielā, ja Rīgā tāda būtu, kaut ko sevī runāt vai vispār nerunāt – rezultāts būtu tieši tāds pats. Droši vien arī pētniecei Kažokai ir taisnība: tu tur esi svešķermenis.

I.R.: – Man bija ļoti grūti izšķirties par aiziešanu no Vienotības. Līdz sirds dziļumiem esmu konservatīvs cilvēks, un es pēc horoskopa esmu Lauva, kam grūti noiet no iemītās takas, bet, ja Lauva no tās noiet, tad viņš atpakaļ neskatās. Pirms divpadsmit gadiem, kad dibinājās Jaunais laiks, situācija bija pilnīgi cita: patriotisms, nacionāla valsts un nacionālās vērtības, Latvija – tas viss bija neapstrīdami, bet mēs redzējām, ka valstī ir pārāk daudz negodīguma, ir korupcija, un tie uzstādījumi, kas bija aktuāli toreiz – godīgums, atklātība un profesionalitāte – der arī šodien. Tad, kopā braukājot pa Latviju, iepazinos ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem – Krišjāni Kariņu, Ausmu Kantāni, Ainaru Latkovski, Inu Druvieti, Jāni Reiru...

J.K.: – Neaizmirsti arī Ilmu Čepāni.

I.R.: – Ilma pievienojās nedaudz vēlāk. Mēs iedvesmojāmies cits no cita. Un esmu pārliecināta, ka man ar šiem cilvēkiem saglabāsies lieliskas attiecības, lai arī kādās partijās mēs būtu. Taču šobrīd Vienotībā es, nemainot kreklu un sirdsapziņu, atrodos pavisam citā ainavā...

– Jau pirms pailga laika jums, Inguna, teicu, ka neiederaties Vienotībā. Bet jūs atbildējāt, ka vēl cīnīsities.

I.R.: – Kad vēl biju Jaunajā laikā, apkārt bija diezgan daudz kolēģu, kas domāja citādi nekā es, taču ilgākā laika posmā diskutējot un argumentējot izdevās nonākt pie vienotiem secinājumiem. Savukārt Vienotībā sarunas un diskusijas nenotiek, drīzāk ir tā, kā teica Janīna: cilvēki ierodas ar kaut kur nodefinētu viedokli, kas vairs nav apstrīdams.

– Pēc jūsu teiktā var secināt, ka Vienotībai nav savas ideoloģijas, ir tikai viedoklis.

I.R.: – Viens no Vienotības augsta līmeņa vadītājiem ir teicis: ja mēs vēlamies būt varas partija, tad nav iespējams definēt vienu noteiktu ideoloģisko līniju, jo tā politisku veidojumu automātiski padara par nišas partiju. Varas partijai sevī ietverot vairākus ideoloģiskos strāvojumus, ir lielāks cilvēku pienesums. Tas, protams, labi, taču Vienotībā tās varēja būt vismaz dažādi domājošu ļaužu nometnes, kas savstarpēji sarunājas. Diemžēl tā tas nav noticis.

– Kādi ir jūsu tālākie soļi? Iestāties Nacionālajā apvienībā un tur realizēt savus mērķus?

J.K.: – Realizēt iespēju robežās. Jebkurā ideālismā ir savas robežas, kurās varam kaut ko izdarīt. Bet ja tu nevari neko izdarīt, tad tev jāiet prom.

I.R.: – Esmu definējusi savu nostāju: galvenais ir inteliģenti nacionāla valsts un konservatīvas vērtības. Tāpēc man nav pārāk lielas izvēles, uz kurieni doties. Droši vien arī Nacionālajā apvienībā ir savas problēmas, tieši tāpat kā jebkurā citā partijā. Bet Nacionālajā apvienībā mēs vismaz atradīsimies starp cilvēkiem, kas definējuši šo vērtību vektoru. Pārējais paliktu vēlētāju ziņā.

J.K.: – Pirms pāris dienām no Latvijas romu līdera Normunda Rudēviča dzirdēju kādu čigānu tautas gudrību: nav ceļa uz laimi, pats ceļš ir laime. Bet ceļam ir jābūt mērķim. Vai ceļš ir tikai bagātināties ar mantu un naudu? Ceļam ir jābūt garīgas pilnveidošanās pārpilnam. Ja ceļam nav mērķa, nav arī paša ceļa.

I.R.: – Kas tas par ceļu, ja tas neved uz templi? Domāju, ka šīs garīgās, nacionālās, netveramās vērtības ir šis mērķis un templis, uz kuru mums jāiet.