Cilvēks pieder debesīm, ne dubļiem

Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskās draudzes un Rīgas prāvests Krists Kalniņš ir viens no iniciatoriem Baznīcu naktij, kas maigi klāsies pāri Rīgai 6. jūnijā.

Dievnamu durvis būs vaļā, un cilvēkiem būs iespēja vakaru un nakts sākumu pavadīt pilsētas garīguma un dvēseļu bākās. Krists būs viens no šo bāku uguņu sargātājiem.

Šodien intervija ar Kristu Kalniņu.

– Mums ir Muzeju nakts. Tikko notika Sporta nakts. Nu būs arī Baznīcu nakts. Kā tu skaidro šādus «nakts pasākumus»?

– Ideja par Baznīcu nakti radās Austrijā pirms gadiem desmit. Sākums bija ārkārtīgi vienkāršs, varbūt tā ir leģenda, nezinu... Vienvakar kāds cilvēks strādāja baznīcā un pie tās sāka klauvēties cilvēki, jo viņi redzēja – tur deg gaisma. Tā izrādījās kāda tūristu grupa, kas bija nokavējusi laiku, kad baznīca tiešām vaļā. Cilvēks šo grupu ielaida iekšā, izstāstīja par baznīcu, un cilvēki bija ļoti priecīgi un apmierināti. Pēc tam tas cilvēks šo notikumu izstāstīja savam priesterim. Abi nodomāja: kāpēc gan tāda vakara apskate nevarētu kļūt par tradīciju? Tiešām, kāpēc gan neieaicināt cilvēkus baznīcā ar gluži citu domu, nekā tas notiek parasti? Ja cilvēkam pasaka «baznīca», viņš uzreiz iedomājas sprediķi, mācītāju, svētdarbības – kristības, laulības... Bet Baznīcu nakts piedāvā ļoti plašu programmu, kas vairāk vērsta uz cilvēkiem, kuri ikdienā varbūt ir tikai garāmgājēji. Esmu sarunājies ar daudziem cilvēkiem, kuri tepat blakus dzīvo, bet viņiem nekad nav pieticis laika vai gribēšanas ienākt baznīcā. Starp citu, pēdējos gados baznīcas piedalījušās arī Muzeju naktī. Un cilvēki, kuri nav saistīti ar baznīcu, tomēr tajā ienāk un ir pārsteigti par to, ko viņi redz un dzird, un sajūt.

– Kā tava baznīca liek to visu redzēt, dzirdēt un sajust?

– Tā kā pērn bija 200 gadu jubileja arhitektam Danielam Felsko*, kurš projektējis arī mūsu baznīcu, mēs rīkojām ekskursijas pa baznīcu. Mums bija kādas sešas ekskursijas, un divās no tām piedalījās vairāk nekā simt cilvēku. Viņi atnāca vakara stundā un klausījās par baznīcas un pilsētas vēsturi, staigāja, skatījās... Lūk, tā ir Baznīcu nakts mērķauditorija: cilvēki, kuri pirms tam neko nezināja par baznīcu, varbūt arī tādi, kuriem bijis par to nepareizs priekšstats. Daudzos dievnamos būs koncerti, dažādi pasākumi, svētbrīži. Būs skaisti. Durvis būs atvērtas visiem.

– Man allaž šķitis, ka dievnama durvīm vienmēr jābūt atvērtām. Kāpēc tā tomēr nav?

– Latvijā un Rīgā ir visai īpaša specifika... Mūsu Ģertrūdes baznīca gadiem ir strādājusi, lai durvis vienmēr būtu atvērtas. Bet tam mums ir vajadzīgi dežuranti. Ārzemēs, ieejot baznīcā, mēs parasti neredzam kādus cilvēkus, kas īpaši kaut ko apsargātu. Bet mūsu baznīcā reiz bija tā. Kad cilvēks ienāk baznīcā, viņa skats, protams, uzreiz pievēršas altārim. Tur vienmēr deg sveces skaistos svečturos... Un vienā rītā mēs pēkšņi ieraugām, ka mums nav lielo, skaisto svečturu! Tie ir aizgājuši... Ne vienmēr draudzē var atrast cilvēkus, kas gatavi baznīcā pavadīt visu dienu, lai visu pieskatītu. Bet, protams, es gribētu, lai dievnami ir vaļā visu laiku.

– Vai nakts ir filozofiskāka par dienu?

– Jā, ir gan. Jāņa evaņģēlijā ir vieta, kur viens no gudrajiem atnāk pie Jēzus naktī, jo viņš varbūt negrib zīmēties, bet naktī ikviens var sajusties mazliet drošāks nekā dienā, jo tad viņu neviens neredz. Nakts ir arī mierīgāks laiks – pretēji dienai, kad mēs skrienam, steidzamies garām, varbūt pat nepaskatīdamies uz dievnama pusi. pat es kā mācītājs vakaros reizēm iedomājos: cik reizes es šodien atcerējos, ka ir Dievs, kas man palīdz un mani atbalsta? Naktī mūsu iekšējais temps palēninās un liek atcerēties lietas, kas svarīgas ne tikai mūsu materiālajā pasaulē, bet liek pārdomāt, atcerēties, iet dziļumā. Cilvēks var pasēdēt kopā ar draugiem pie vīna glāzes un pafilozofēt. Dienā jau tu to nedarīsi.

– Kā tu pats nonāci līdz baznīcai?

– Līdz 21 gada vecumam nebiju baznīcā. Mūs reizēm aizveda uz Ziemassvētku dievkalpojumiem, tās manas pirmās atmiņas par baznīcu. Kad man bija 14 gadu, pēkšņi atklājās, ka mans draugs regulāri iet uz baptistu baznīcu. Viņš mani uzaicināja aiziet uz baznīcu, un tad, kad mācītājs visus aicināja nomesties ceļos, mans padomju bērna izpratnes (vai ideoloģijas) moments tā nostrādāja, ka es izskrēju ārā no baznīcas... Tā mešanās ceļos priekš manis bija ārprāts! Bet tad, kad dienēju padomju armijā (Brestā), mamma man uz dienestu atsūtīja evaņģēliju, es izlasīju, un tad kaut kas notika... Kaut kas manī pamodās. 1991. gada jūlijā mani palaida atvaļinājumā, un tad es mammai teicu, ka gribu kristīties. Viņa mani aizveda pie Jura Rubeņa uz Torņakalna draudzi, Juris mazliet tā kā iebilda, jo ir taču jāievēro kaut kāda kārtība. Bet man vajadzēja doties atpakaļ uz armijas daļu, un padomju armijā tajā laikā, kā zināms, ar baltiešiem notika visādas lietas. Beidzot Juris piekrita – ar vienu noteikumu: kad atgriezīšos, iziešu cauri visam, ko baznīca prasa. Tas bija sākums, bet pa īstam es atgriezos pēc gadiem četriem vai pieciem. Viss notika dramatiski, jo es tajā laikā daudz dzēru alkoholu lielos daudzumos.

– Ar visu to, ka tu regulāri gāji uz dievkalpojumiem?

– Jā. Svētdienās bija forši aiziet un paklausīties Jura Rubeņa sprediķi. Pēc pirmajām laulībām izšķīros, tad gatavojos otrajām, bet nekas liels manā dzīvē nemainījās. Un vienā brīdī... Man īstā atgriešanās notika tad, kad vienu dienu sēdēju uz palodzes, pīpēju un domāju: kāda gan jēga ir manai dzīvei? Ir tādas reizes, kad spēcīgi esmu izjutis Dieva klātbūtni, un tad piepeši kaut kādas lietas kļūst skaidras, un tad tu ieraugi izeju no strupceļa. Bija tā. Es jautāju: Dievs, kāpēc nekas nemainās? Es taču esmu sācis ticēt, tad jau visam jābūt labi, vai ne? Un Viņa atbilde bija tāda: bet tu taču dzīvo pa vecam un no tā, ka tu noklausies sprediķī labas lietas, bet tās nerealizē, tu vienmēr paliksi uz vietas un joprojām turpināsi pļaut to, ko esi sējis. Nesen biju uzaicināts uz Rīgas anonīmo alkoholiķu biedrības sanāksmi, un tur teicu, ka jau gandrīz 19 gadu nelietoju alkoholu, bet tā ir tikai viena no lietām, kas toreiz ar mani notika, skaidri iezīmējot citas garīgās izaugsmes ceļu.

– Lai pilnībā atteiktos no alkohola, ir jābūt stingram raksturam, ne katrs to var.

– Nedomāju, ka tas raksturs man būtu tik ciets... Ticības dzīvē mēs to saucam par brīnumu. Atceros, kad aizgāju uz kaut kādu kārtējo ballīti un nonācu tiešā konfrontācijā ar alkoholu, pēkšņi sapratu, ka es varu arī nedzert. Tajā laikā man bija melnā josla, es atrados it kā starp dzīvi un nāvi, ciešanas bija ne tikai man, bet arī cilvēkiem, kas atradās ap mani, un izvēle tiešām bija – dzīvot vai nedzīvot... Reizēm iedomājos: es tik ilgi nelietoju alkoholu, nu tagad varētu ar sievu vakarā pasēdēt un iedzert glāzi vīna, bet manī tik dzīva ir iekšējā briesmu sajūta, ka... šo domu vienmēr noraidu. Ir arī dzīvas liecības no mana tēva puses, kurš savulaik ir cīnījies ar atkarību no alkohola. Tēvs, ilgu laiku nelietojis alkoholu, to kādā brīdī – tas bija ļoti sen – atsāka darīt, un es viņam jautāju: bet kāpēc? Viņš atbildēja: «Es domāju, ka es varu.» Tie vārdi manī ir tik dziļi... Tēvs manā dzīvē gan nav bijis ļoti cieši līdzās, bet to no viņa esmu paņēmis. Tā ir Pandoras lāde, kuru labāk nevērt vaļā.

– Daudzi tomēr atver. Tikpat daudzi neuzdrošinās. Bet gadās tā, ka cilvēks, kas nolēmis to nevērt vaļā, sāk jaunu dzīvi, sasniedz virsotnes un dara cilvēkiem labu, pēkšņi mirst. Kāpēc? Kāpēc Dievs ir tik netaisnīgs?

– Grūti būt Dieva advokātam. Tas, ko esmu redzējis kā mācītājs... Varbūt labāk ir tad, kad cilvēks tiek paņemts no dzīves tās augstākajā punktā, nevis brīdī, kad viņš ir ievēlies grāvī un aiziet no dzīves izpostīts. Domāju, ka cilvēks, kas aiziet augstākajā punktā, ir sasniedzis savas dvēseles dzīves labāko starta situāciju, un viņš savā nākamajā dzīvē ieiet daudz veselāks, labāks un gudrāks nekā tad, ja viņš sevi ir izpostījis līdz galam.

– Tad kāpēc tā sāp tiem, kas palikuši šeit?

– Tas ir normāli, ja sāp. Cilvēka nāve sāp arī man. Četrpadsmit gados, kopš kalpoju, esmu piedalījies neskaitāmās bērēs, un katru reizi es eju ar sāpēm. Evaņģēlijā ir tāda vieta, kur Jēzus raud pie Lācara kapa. Ir brīži, kad Dievs nostājas mums līdzās, Viņš raud kopā ar mums. Nāve ir šīs pasaules milzīga traģēdija. Bet nāve nav galapunkts, tā ir tikai viena stacija. Mūsu ķermenim būs tādas gara kvalitātes, kas nespēs mūs apstādināt ne laikā, ne telpā.

– Gribētos noticēt, bet nevaru apgalvot, ka esmu tam gatava.

– Ticība vienmēr ir izvēle. Reiz tviterī rakstīju, ka cilvēks paliek par to, kam viņš tic. Ja tu saki, ka nevari līdz galam noticēt, tas mūsdienu cilvēkam ir normāli: mēs spējam uztvert lietas, kas ir šajā telpā, bet zinātne taču izdara secinājumus par lietām, kas nav sataustāmas. Un arī tu noteikti esi piedzīvojusi brīžus, kad saproti, ka esi kaut kas daudz dziļāks un būtiskāks nekā tikai ķermenis. Un tādi brīži mums liek domāt, ka šī tālākā esība pastāv un ka tā mums ir nozīmīga. Dievs palīdz atnākt šai apjausmai. Viņš vardarbīgi nespiež, Viņš nepavēl. Viņš ļauj mums pašiem pie kaut kā nonākt.

– Jā, tā ir bijis. Veļičkā, Polijā, senajās sāls raktuvēs, kur pirms pāris gadsimtiem cilvēki pazemē sālī bija izcirtuši baznīcu, man šķita, ka visi tie simti cilvēku, viņu dvēseles sastājas man apkārt un liek man sajust viņu tiecību augšup, uz debesīm... Tur viss bija kopā: cilvēka ģēnijs un cilvēka pazemība, lūgšanas un izmisums, prieks un nāve...

– Jā, tās ir mūsu mazās pieredzes, kas rindojas kā liecības, kas rada drošu pamatu, uz kā mums stāvēt, ticēt un uzticēties. Esmu sapratis, ka ticība nav stāvoklis, tas vienmēr ir process – tāpat kā mīlestība. Ja cilvēks iedomājas, ka mīlestība ir stāvoklis, tad kādā brīdī viņš saprot – nav vairs mīlestības... Bet ja uz mīlestību skatāmies kā uz procesu, tas nozīmē: mēs augam. Kaut kas lieks no mums aiziet. Kaut kas īsts mūsos atveras. Mēs tuvojamies viens otram. Es baznīcā vadu laulības kursu un jaunajiem cilvēkiem mēdzu jautāt: cik no jums domā, ka iespējams otru cilvēku pārmainīt? Aptuveni puse tā domā. Bet tā ir pirmā kļūda, lūdzu, nedariet to, jo pirmais solis uz labām pārmaiņām ir: pieņemiet otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Arī garīgajā telpā: ticība – tas ir ceļš. Kristiešus sākumā dēvēja par ceļiniekiem, jo Jēzus teica: «Esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.»

– Kas sagādā cilvēkiem vislielākās ciešanas?

– Ja cilvēks nonāk pie atziņas, ka viņa dzīve ir bezjēdzīga un ka tai nav vērtības. Tās ir vislielākās šausmas. Bet visskaistākais ir redzēt, kā šī vēsts par Dievu, kas nāk pasaulē, lai mūs satiktu, ļauj cilvēkam no jauna sevi ieraudzīt. Ieraudzīt vērtības, skaistumu, dziļumu. Kāds priesteris reiz ir teicis, ka ikviens cilvēks ir dubļos iesviesta ikona: atliek tikai šo ikonu pacelt un nomazgāt, lai ieraudzītu cilvēkā Dieva attēlu un līdzību. Visbiežāk mēs paši nespējam pacelties no dubļiem un neļaujam to darīt citiem. Mums šķiet, ka mēs piederam dubļiem, ne debesīm. Bet atliek tikai uz tām paskatīties, un tu jau sajūti sevī debesis. Cilvēks nepieder dubļiem. Viņš pieder debesīm. Kādreiz iedomājos, ka mums tik daudz tiek nozagts, ja dzīvojam pilsētā – tad mūsu dvēseles paliek maziņas, it kā starp akmeņiem būtu iespiestas. Bet tu pastāvi jūras malā vai uzkāp kalnā, un dvēsele top bezgalīga. Un tas ir dziļums, kas mūsos var augt un attīstīties. Diemžēl mēs dzīvojam ļoti seklā laikmetā, un seklumā slāpst ne tikai zivis, bet arī cilvēki.

– Tad kā mums pietrūkst?

– Dziļuma!

– Kā mums nonākt dziļumā?

– Mums jābūt attiecībām ar debesīm. Attiecībām ar dievišķo. Cilvēks, kas vēlas dziļumu, meklē šīs attiecības. Tāpēc ir nevis steigā jāskrien, bet jāmēģina uz brīdi apstāties. Skrienot jau tu debesis neieraudzīsi. Zini, esmu izaudzis Rīgā, Dzirnavu un Suvorova ielu stūrī. Man pavasaris vienmēr saistījās ar aplauzītiem ceriņiem. Bet pēc daudziem gadiem mani aizsūtīja kalpot uz Cēsīm. Un tad sapratu, ka es vispār nezinu, kas ir pavasaris. Tad redzēju, kā izaug zāle. Tad sapratu, ka zaļums var būt dažāds. Tad nāca dzeltenie pieneņu paklāji. Mēs tik daudz kam paskrienam garām, mēģinot materiāli uzlabot savu dzīvi... Mums jāapstājas un jāpaskatās apkārt. Citādi paliksim savā šaurībā. Un Dievs jau nevar iespiesties mūsu šaurībā. Nē, protams, Viņš to var, bet Viņš mums spēj iedot tieši tik daudz, cik mēs spējam paņemt un atdot. Un mums jāatdod vieta tam plašajam dziļumam, kas ienāk mūsos līdz ar dievišķo.

– Vai Baznīcu naktī tu uzrunāsi cilvēkus? Ko teiksi tiem, kas regulāri nāk uz baznīcu, un tiem, kas atnākuši varbūt pirmoreiz?

– Šajā naktī esmu izvēlējies tādu kā brīvā mācītāja, brīvā mikrofona statusu. Kad baznīcā redzu sēžam kādu cilvēku, vienmēr pieeju viņam klāt – protams, ja vien viņš nav dziļā lūgšanā – un parunājos ar viņu. Baznīcu naktī es gribētu satikt cilvēkus un runāt ar viņiem. Atceros, reiz sēžu baznīcas birojā, tur ienāk kāda sieviete un jautā ar pārsteigumu balsī: «Vai jūs esat mācītājs?» Es saku: «Jā!» Un viņa atkal: «Es domāju, ka mācītāji staigā tikai melnā...» Jā, ir ļoti spēcīgi stereotipi, domājot par baznīcu un mācītājiem. Bet Baznīcu nakts ir viens veids, kā saprast, ka baznīca jau sen vairs nav tāda, kādu dažkārt esam to iedomājušies.

* Johans Daniels Felsko (1813–1902) bija pirmais Rīgas pilsētas arhitekts. Felsko sagatavoja pilsētas plānu (1856–1857) pēc vēsturisko nocietinājumu likvidēšanas. Tas paredzēja Iekšrīgu savienot ar priekšpilsētām, izveidojot bulvāru loku un apzaļumotu kanālu, un sabiedriskām ēkām. Felsko projektējis baznīcas, sabiedriskās un dzīvojamās ēkas Rīgā un tās lauku īpašumos (Piņķos, Salā, Salaspilī, Ikšķilē, Limbažos, Viļķenē un citur).

Foto F64

SEVI IERAUDZĪT. «Visskaistākais ir redzēt, kā vēsts par Dievu, kas nāk pasaulē, lai mūs satiktu, ļauj cilvēkam no jauna sevi ieraudzīt,» teic Krists Kalniņš