Nepilnos divos pandēmijas gados diemžēl nav izdevies atrast skaidru un visu izskaidrojošu vīrusa SARS-CoV-2 un tā izraisītās slimības Covid-19 izplatīšanās algoritmu. Mēģinājumi atrast ciešu un, galvenais, neapšaubāmu korelāciju starp veiktajiem pretkovida pasākumiem un vīrusa izplatību joprojām nav vainagojušies ar neapstrīdami pārliecinošiem panākumiem.
Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Ursulas fon der Leienas paziņojums, ka uz ES ārējās robežas nekādu žogu nebūs un nauda “dzeloņstieplēm un mūriem” piešķirta netiks, izraisījis daļas Latvijas sabiedrības neizpratni. Kā tad tā? Pat ES atzīst, ka migrantu krīze uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežas ar Baltkrieviju ir turienes diktatora Lukašenko apzināti izraisīts hibdrīdkara elements, bet taustāma palīdzība neseko.
Attiecību saasināšanās starp ES un Poliju draud ar ļoti nopietnām sekām. Lietuvas prezidents Gintauts Nauseda pat brīdinājis, ka šīs sekas var būt traģiskas. Viņa vārdos būtu īpaši jāieklausās, jo šajā jautājumā ļoti lielu lomu spēlē tieši mentalitātes aspekts un nav Eiropā tautas, kura poļus zinātu labāk nekā lietuvieši. Abas kopā kādreiz veidoja Eiropas varenāko valsti – Polijas-Lietuvas ūniju.
Ar šodienu Latvijā sākusies “stingrā mājsēde”. Tas tāds salīdzinoši maigs eifēmisms apzīmējumam – ārkārtas vai pat kara stāvoklis. Tikai šīs “mājsēdes” noteikumu daļā iemaldījies termins “komandanta stunda” skaidri liecina, kāda ir šī eifēmisma patiesā jēdzieniskā slodze.
Tā kā Covid-19 dati uzrādot sliktākas attīstības tendences, nekā tika prognozēts, premjers Krišjānis Kariņš pirmdien sasauca Krīzes vadības padomes sēdi. Tajā izskatīti jauni ierobežojumi, par kuriem šodien būs jālemj valdībai. Tiesa, sociālajos tīklos populārais ārsts anesteziologs Roberts Fūrmanis norādīja, ka tendences ir nevis sliktākas, bet tieši tādas, kādas mediķi bija prognozējuši, bet kuras valdība līdz tam ignorējusi.
Pazīstamais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks tviterī publicēja savu pašreizējās politiskās situācijas redzējumu: “No tiem, kas prasa valdības demisiju, gribētos dzirdēt kaut aptuvenas idejas, kā šajā Saeimā varētu izveidot labāku valdību. Citādi tāda populistiska, tukša bļaustīšanās ar vienīgo mērķi pievērst uzmanību sev. Es, piemēram, neredzu pat ne vismazākās iespējas šajā Saeimā izveidot valdību, kas kaut vai par jotu varētu būt ar kaut ko labāka par šo. Ašeradens Kariņa vietā? KPLV vai JKP aizstāt ar ZZS vai Saskaņu? Kāds tieši ir plāns, vīzija tiem valdības mainītājiem?”
Tviterlietotājs Jānis Polis, komentējot aptauju datus par dažādu valstu iedzīvotāju attieksmi pret pieņēmumu, ka cilvēks radies no pērtiķa (human beings, as we know them today, devoloped from earlier species of animals), tviterī raksta: “Latvijā 61% iedzīvotāju neakceptē evolūcijas teoriju, kolektīvi esam starp lielākajiem idiotiem globāli. Principā savu izglītības sistēmu varam izmest miskastē pilnībā, tās augļus baudām šobrīd slimnīcās un baudīsim vēl ilgi. Laikam jāpieņem fakts un jāsāk tirgot atmiņas ūdens.”
Satversmes 37. pants skan: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.” Vērojot apkārt notiekošo, var rasties pašsaprotams jautājums – vai nav laiks šo Satversmes pantu pielāgot realitātei un prezidenta vecuma cenzu apvērst ar kājām gaisā: “Par Valsts Prezidentu var ievēlēt tikai tādu Latvijas pilsoni, kurš vēl nav sasniedzis četrdesmit gadu vecumu.”
Tikai ar atpakaļejošu datumu cilvēki pārliecinoši stāsta, ka to vai citu notikumu varēja viegli paredzēt, jo viss uz to gājis tik acīmredzami, ka to neredzēt varējis tikai aklais. Realitātē līdz pat pēdējam cilvēki nevēlas noticēt, ka var notikt kaut kas patiešām slikts. Piemēram, sākties nopietns, liels karš.
Iesākumā divas lietas. Pirmā: Cilvēks vislielāko netaisnību, aizvainojumu izjūt tad, kad pēc kādiem kopīgiem kritērijiem citiem kaut kas tiek iedots, bet viņam – nedots. Otrā: Tikai morāls kroplis ir gatavs sist vecus cilvēkus, vienalga ar kādu pamatojumu.
Cīņa pret kovida pandēmiju arvien vairāk atgādina pasaules karu. Par laimi, daudz vieglākā versijā, salīdzinot ar kariem, kuri notika pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Šoreiz karš netiek vests starp atsevišķām valstīm vai to blokiem, bet vienlaikus divās dažādās frontēs – pret vīrusu, tā izraisītās slimības izplatīšanos un pret tiem pašpasludinātiem iekšējiem ienaidniekiem, kuri it kā traucē gūt drīzu uzvaru.
Galvenais krīzes vadības padomes nakts melnumā pieņemtais un valdībā akceptētais lēmums, protams, nav par kārtējo grābstīšanos gar veikalu darba laikiem, bērnu ārpusskolas pulciņu aizliegumiem un teātra izrāžu skatīšanos pustukšās zālēs ar aizsegtām sejām. Tas viss ir ierastais dūmu aizsegs, aiz kura notiek ierastā rutīna – naudas, kuras ir vairāk nekā jebkad agrāk, apgūšana.
2021. gada Nobela miera prēmija piešķirta filipīniešu žurnālistei Marijai Resai un Krievijas laikraksta “Novaja Gazeta” galvenajam redaktoram Dmitrijam Muratovam. Par centieniem aizsargāt vārda brīvību, kas ir būtisks demokrātijas un stabila miera nosacījums.
Latviešiem ir sakāmvārds – muļķis pat baznīcā dabū pērienu. Tieši šī doma pirmā nāca prātā ceturtdienas rītā, ieraugot tviterī Saeimas deputāta Krišjāņa Feldmana publicēto tīksmiņu, kurā viņš redzams veikala “Lidl” atklāšanā.
Ar kovidu saslimušo skaits, atnākot rudenim, strauji palielinājies. Gluži kā pērnruden. Gads ir pagājis (jācer, ka intensīvā darbā), un tagad vajadzētu izvērtēt padarīto.
Pirmdienas vakarā virtuālā pasaule pārdzīvoja lielāko tehnoloģisko avāriju kopš 2008. gada. Uz vairākām stundām nobruka “Facebook”, “WhatsApp”, “Instagram”. No “lielajiem” netraucētu veiktspēju saglabāja vienīgi “Twitter”. Paradoksālā kārtā, kas kārtējo reizi apliecina tirgus (un ne tikai tirgus) iracionālo raksturu, tieši “Twitter” akcijas biržā piedzīvoja vislielāko kritienu – 6,7%, kamēr “Facebook” (FB) tikai 5%.
Nekad neesmu bijis liels aktiera/klauna/politiķa Artusa Kaimiņa lomas pārņēmēja Alda Gobzema fans, bet, kā ikvienam savā ziņā talantīgam cilvēkam, arī viņam laiku pa laikam sanāk ļoti trāpīgi izteikties.
Kāds Austrumu gudrais ir teicis: mežā, kurā nav tīģera, par karali kļūst pērtiķis. Šo epigrāfu varētu atkārtot gandrīz pie katra mūsu politiskajai realitātei veltītā raksta.
Kopš sākusies no Baltkrievijas iesūtīto Tuvo Austrumu migrantu krīze, iekšlietu ministrei Marijai Golubevai regulāri tiek pārmesta vilcināšanās ar mūsu austrumu robežas nostiprināšanu. Lai arī šie pārmetumi ir it kā pamatoti, manuprāt, pašai Golubevai nav ko pārmest. Viņa rīkojas tieši tā, kā to nosaka viņas dziļākā iekšējā pārliecība. Vai, iekšlietu ministra amatam apstiprinot cilvēku ar viņai raksturīgu politisko uzskatu sistēmu, varēja gaidīt citādu rīcību?
Mani ilggadējie novērojumi liecina, ka cilvēka izvēli vēlēšanās visvairāk nosaka viņa personiskā psihotipa atbilstība attiecīgajai partijai. Tikai pēc tam seko partiju programmas (politiskais uzstādījums) un to reālie sasniegumi. No šāda aspekta mēģināšu izvērtēt mūsu politisko piedāvājumu uz nākamgad paredzētajām 14. Saeimas vēlēšanām.