Cīņa pret sabiedrības pamatu izskalošanu turpināsies

Katrs, kurš uzdrošinās pretoties ģimenes, laulības institūta graušanai, automātiski tiek apkārts ar dažādām nievājošām birkām. Tēva dienas svinības Rīgā © Oksana Džadana/ F64

Ceturtdien Saeima nobloķēja Civilās savienības likuma skatīšanu trešajā lasījumā, taču tas nenozīmē, ka jautājums ir, kā mēdz teikt, norakts. Tas tiks atkal un atkal likts darba kārtībā, cenšoties to vienalga kādiem līdzekļiem izbīdīt cauri.

Klausoties dažu aktīvistu vaimanas par “konstitucionālo krīzi” un aicinājumus ne tikai mūsu valsts prezidentam, bet arī ārvalstu diplomātiem un politiķiem iesaistīties šīs lietas bīdīšanā, var rasties jautājums - par ko īsti notiek tik sakāpināts “cepiens”?

Formāli jautājums patiešām ir pavisam ikdienišķs. Runa ir par divu cilvēku iespēju reģistrēt “civilo savienību”, apejot esošās laulību reģistrācijas formas. Likumprojekts paredz, ka “civilā savienība ir divu fizisku pilngadīgu personu notariāli noslēgta vienošanās, kas regulē atsevišķas šo personu savstarpējās nemantiskās un mantiskās tiesības un pienākumus”. Respektīvi, ja negribi iet uz civilstāvokļu aktu reģistrāciju vai baznīcu, tad aizej pie notāra un tur reģistrē savu... jā, ko tad īsti pie notāra reģistrēt? Civilo savienību, ģimeni, laulību?

Var teikt: nu kāda starpība - kā sauc to jūsu kopā dzīvošanu? Laulība, ģimene, kopā gulēšana, partnerība, civilā savienība vai kā citādi? Kā var par tādiem “sīkumiem” matus skaldīt? Taču ne velti vārdu “sīkumi” liku pēdiņās, jo plašākā, sociālantropoloģiskā vai pat filozofiskā aspektā tie galīgi nav sīkumi. Vēl vairāk - šis jautājums ir viens no galvenajiem sabiedrības stūrakmeņiem.

Atbilde uz jautājumu, vai laulība, ģimene un ar to saistītā bērnu radīšana (sabiedrības pēctecība) ir vai nav sabiedrības fundaments, nosaka arī attieksmi pret visām šīm “partnerattiecību” lietām. Ja uzskatām, ka laulība, ģimene ir tikai jautājums, kurš ar ko guļ, tad attieksme ir viena (nav ko valstij katra gultā līst), bet, ja uzskatām, ka tas ir kaut kas vairāk un nopietnāk (strukturētas sabiedrības pamats), tad cita.

Jāpiebilst, ka šajā jautājumā ir vēl papildu jautājums - vai laulība, ģimene, partnerattiecības ir saistītas vai nav saistītas ar bērnu radīšanu un sabiedrības pēctecību? Ja bērnu radīšana un ģimene ir savstarpēji nošķirtas lietas, kā tas šodienas realitātē bieži notiek, tad kāpēc par ģimeni nevarētu nosaukt un atzīt daudz ko citu? Kāda ir laulības institūta nozīme sociālajā konstrukcijā? Kāda ir tā ietekme uz sabiedrības kvalitatīvo un arī kvantitatīvo ataudzi (šis termins jau pats par sevi par daudz ko liecina), un vai vispār par to ir vērts uztraukties? Tie tad arī it kā būtu šīs problēmas galvenie pamatjautājumi, bet atkal jālieto vārdi - it kā, jo ideoloģiskajā cīņā saprātīgi, loģiski argumenti darbojas vāji. Daudz efektīvāki ir kliedzoši, emocionāli iedarbīgi saukļi.

Kādi tik vārdi neizskanēja sociālajos tīklos pēc Saeimas sēdes, kurā Civilās savienības likums tika bloķēts. Nožēlojami homofobi, alternatīvi apdāvinātie bija tie paši maigākie. Taču šajā sfērā tas nav nekas jauns. Katrs, kurš uzdrošinās pretoties ģimenes, laulības institūta graušanai, automātiski tiek apkārts ar dažādām nievājošām birkām. Ja tu kādam pārim liedz iespēju laulāties, saukties par ģimeni, tad (šo ideologu interpretācijā) tu to dari vienīgi aiz ļaunuma, aiz naida, aiz savas aizvainotības uz visu pasauli. Labākajā gadījumā aiz muļķības vai tumsonības, bet pat tādā gadījumā tavu “homofobiju” dzen naids pret visu labo un gaišo. Tāds ir šī likumprojekta bīdītāju galvenais “arguments” daudzu gadu garumā.

Šādā situācijā, tiklīdz likumprojekta pretinieki sāk runāt par konkrētiem formulējumiem, juridiskām neprecizitātēm, tā pretī atskan vārdi - naids, homofobija, ļaunums. Ja kāds sāk runāt par laulības institūta sociālantropoloģisko nozīmi, tad atbilde ir apbrīnojami vienkārša, lai neteiktu bērnišķīga - bet Dānijā jau vairāk nekā divdesmit gadu ir legalizētas viendzimuma laulības, un nekas traks nav noticis. Šāda atbilde ir bērnišķīga, jo tikai bērns var divdesmit gadu laika posmu uztvert kā nopietnu, vērā ņemamu kritēriju sociālantropoloģiskā jautājumā.

Vakardienas rakstā https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/382961-siva-cina-par-pavlika-morozova-celojoso-vimpeli-uzvar-atpariste-krista-baumane

jau pieminēju sūdzēšanos pasaulei kā vienu no šīs cīņas metodēm. Sociālajos tīklos tiek angļu valodā rakstīts, cik “atpalicis” un “naidpilns” esot Latvijas parlaments. Viena no redzamākajām kreiso aktīvistēm Selma Levrence aizrunājās līdz konstitucionālajai krīzei, un viņa nebija vienīgā. Mērķis bija viens - padot impulsu varavīkšņainajai internacionālei un palaist vilni, kas ir viena no viņu izplatītākajām darbības metodēm.

Pirms simt gadiem Latvijā bija kreiso organizācija - SSS - Strādnieks, Sports un Sargs. Sports - pārsvarā bokss un citi cīņas veidi, bet Sargs - kauties spējīgas grupas, kas ar fizisku spēku varēja ietekmēt pretiniekus - buržujus. Tagad kaušanās uz ielām vairs nav nepieciešama. Pietiek izveidot sociālajos tīklos ideoloģiski izturētas grupas, kuras īstajā brīdī palaiž vilni, lai vienotā pūlī morāli sabradātu vai nospārdītu to, kuru šo grupu līderi (bieži vien izteikti sociopāti (-es)) izvēlējušies par upuri. Angliski to dēvē par mobingu (mob - pūlis).

Gluži vai likteņa ironija, ka ar mobingu Latvijā visaktīvāk nodarbojas partija, kuras veselības ministrs - Daniels Pavļuts - aicina mazināt ņirgāšanos skolā. Taču tieši viņa partija, kura farizejiski apsūdz citus naida izplatīšanā, pati demonstrē izteiktu nepatiku (faktiski naidu) pret visu latvisko, pret normālu, dabīgu ģimeni. Viņi nacionāli domājošus cilvēkus izsmējīgi dēvē par “prievīšu nēsātājiem”, bet, ieraugot plakātu, uz kura redzami māte, tēvs ar vairāk par diviem bērniem, ir gatavi burtiski riet. Kāpēc atsevišķiem cilvēkiem tik milzīgu riebumu izsauc vārdi “ģimene”, “laulība”, citiem arī “bērni”, ir nopietna pētījuma vērts jautājums, bet šādām tēmām šīs pašas partijas paspārnē esošais “Sabiedrības integrācijas fonds” grantus nepiešķir. Tāpat šādiem pētījumiem naudu nedod starptautiskie sponsori.

Tā kā pētījumu nav, tad atliek secināt, ka šo naidu rada pašu apdalītība. Ja cilvēkam kaut kā nav, nekad nav bijis, tad viņš neapzināti izjūt nepatiku pret tiem, kuriem tas ir un kuri to tur augstā vērtē. Mīlestību nepazinušais (vai tajā vīlies) par mīlestību ņirgājas, tai netic un iemīlējušos sauc par muļķiem. Līdzīgi rīkojas nacionālo ideju un ģimenisko vērtību apņirdzēji.

Ja runājam par konkrēto likumprojektu, tad tā anotācijas pirmajā teikumā norādīts, ka tas nepieciešams, lai novērstu Satversmes tiesas atklāto Darba likuma neatbilstību Satversmes 110. pantam. Proti, Darba likuma 155. panta pirmā daļa neparedz atbalstu bērna mātes partnerei bērna piedzimšanas gadījumā. Ja kāds arī ir izraisījis konstitucionālo krīzi, tad tā ir Satversmes tiesa, kura ar savu 2020. gada 12. novembra spriedumu uzurpējusi likumdošanas funkcijas un faktiski pārinterpretējusi Satversmes 110. pantu.

Šī pārinterpretācija notika, izmantojot nevis argumentus pēc būtības, bet atrodot tajos formālas lingvistiskas “spraugas”. Jebkurai, vienalga kāda līmeņa tiesai spriedums jātaisa taisnīgs. Tas ir, pēc būtības. Izmantot formālus, bieži vien jēdzieniski absurdus argumentus savas taisnības pierādīšanā juridiski drīkst, bet tas neliecina par tiesas augstu kvalitāti.

Konkrētajā Satversmes tiesas spriedumā Satversmes 110. pants tiek pārinterpretēts absolūti pretēji tā jēgai. Uz kāda pamata tā var teikt? Tāpēc, ka šis pants esošajā redakcijā ir parādījies pavisam nesen, 2006. gadā, un visiem, kam 30+, šī panta pieņemšana ir vēl labā atmiņā. Visi labi zina, kāds bija šī panta pieņemšanas iemesls; kas to ierosināja un kāda bija tā ideja. Līdz ar to tagad, tikai 15 gadus pēc tā pieņemšanas, teikt, ka šis pants nozīmē pilnīgi pretēju tam, kas ar to tika domāts 2006. gadā, ir vistīrākā nekaunība un juridiskā kazuistika.

Diemžēl liela juristu daļa (visticamāk, baidoties no jau pieminētā mobinga) izliekas, ka nesaprot, kas notiek, un paklausīgi māj ar galvām, sakot, ka laulība ir viens, bet ģimene pavisam kas cits. Viņi ar nopietnām sejām stāsta, ka Satversmē runa ir par laulību, bet mēs jau te runājam par ģimeni un tā tālāk, un tādā garā. Turklāt ne vien izliekas, bet mēģina sabiedrībā radīt iespaidu, ka jurisprudence tieši tas arī ir - pierādīt, ka balts ir melns un melns ir balts, atkarībā no tā, kurā klienta pusē esi. Kā par nelaimi, daudziem tieši tāds ir radies iespaids par juristiem, kā par cilvēkiem, kuru uzdevums ir nevis būt taisnības pusē, bet atrast katrā lietā kādu formālu spraudziņu, aiz kā aizķerties, lai pierādītu, ka staigāšana uz rokām ir lietderīgāka nekā uz kājām.

Līdz ar to uz raksta sākumā izvirzīto jautājumu - par ko “cepiens”, jāatbild - kad cilvēkiem cenšas iestāstīt, ka mātes draudzenei izmaksāt tēva pabalstu ir absolūti normāli, tad saprātu saglabājusī daļa atbild - nē, tas nav normāli. Tas izskalo mūsu sabiedrības pamatu pamatus - ģimeni. Par to arī viss satraukums.

Svarīgākais