Viena no derdzīgākajām Krievijas propagandistēm Olga Skabejeva (viņa, šķiet, apzināti atdarina ļauno esesiešu tēlu no padomju laiku kinofilmām) savā raidījumā uz prokremliskā militārā apskatnieka Mihaila Hodorjonoka repliku, ka esam palikuši vieni pret visu pasauli, tēlotā izbrīnā atbildēja: bet Ķīna? Indija? Tie neskaitās?
Skabejeva nav vienīgā, kura Ķīnu gandrīz vai automātiski pieskaita pie Krievijas sabiedrotajiem. Vai tā patiesībā ir? Īsā atbilde būtu - daļēji. Ja par sabiedrotajiem uzskata tos, kuri vismaz publiski Krievijas iebrukumu nekritizē un nenosoda. Var pat teikt vēl vairāk. Gan oficiālā līmenī, gan plašās iedzīvotāju masās (kā atzīst ķīniešu valodas sapratēji, kuri seko noskaņojumam turienes sociālajos tīklos) vispārējais noskaņojums Ķīnā ir Krievijas pusē. Tajā pašā laikā Ķīna nesteidzas palīdzēt apiet ekonomiskās sankcijas un piegādāt nopietnākus ieročus. Respektīvi - vārdos atbalstām, bet darbos...
Saistībā ar Ķīnas pozīciju attiecībā uz karu Ukrainā šobrīd pasaulē ļoti plaši tiek apspriests Ķīnas augsta ranga diplomāta Gao Jušena raksts, kura angliskā versija publicēta izdevumā “Asia Times”.
Šī raksta oriģināls ir izņemts no visiem ķīniešu valodā iznākošajiem avotiem, un arī angļu valodā tas ir pieejams vienīgi arhīva versijā, kā arī tulkotāja personiskajā blogā https://gaodawei.wordpress.com/2022/05/10/fmr-prc-amb-to-ukraine-on-russias-impending-defeat-and-international-relations/.
No vienas puses, tas liecina, ka rakstā minētās tēzes nesakrīt ar Ķīnas oficiālo nostāju, taču, no otras, ļauj iepazīties ar viedokli, kurš izplatīts profesionālo ekspertu vidē. Apkārtējai pasaulei šis raksts ir īpaši interesants ar to, ka tas, kā jau tēžveidīgs, ir bezkaislīgs. Autors bez mazākā sentimenta novērtē Krievijas izredzes un iezīmē iespējamo pasaules nākotni pēc kara.
Lūk, galvenās šī raksta tēzes:
Krievijas - Ukrainas karš ir pats nopietnākais starptautiskais notikums kopš aukstā kara beigām. Tas iezīmē “pēc aukstā kara” perioda beigas un liek pamatus jaunajai pasaules kārtībai.
Krievijas pozīcijas šajā karā kļūst arvien pasīvākas un nelabvēlīgākas. Tās gaidāmā sakāve jau ir acīmredzama.
Galvenie faktori, kuri nosaka Krievijas virzību uz sakāvi.
1) Krievija kopš Padomju Savienības sabrukuma novājinās. Pagrimumu determinē to tendenču turpināšanās, kuras sākās jau pirms PSRS sabrukuma. Tas saistīts ar Krievijas politiskās vadības kļūdām gan ārējā, gan iekšējā politikā. Procesu pastiprina Rietumu ekonomiskās sankcijas, kuras nodara kaitējumu dažādiem Krievijas ekonomikas sektoriem. Tā dēvētā Krievijas atdzimšana vai uzplaukums Putina vadībā - meli. Nekā tāda vienkārši nav. Krievijas Federācijas pagrimums ir acīmredzams. Visos sektoros - ekonomiskajā, militārajā, tehnoloģiskajā, politiskajā un sociālajā sfērā. Tas atstājis ļoti nopietnu, negatīvu iespaidu uz Krievijas armiju un tās kaujas spējām.
2) Krievijas zibenskara plāna izgāšanas un nespēja gūt ātru uzvaru iezīmē Krievijas sakāves sākumu. Krievijas IKP apjoms un bruņoto spēku finansējums ir nesalīdzināms ar tās tā dēvētās “militārās superlielvaras” statusu. Krievija nespēj nodrošināt augsti tehnoloģisku karu, kura izmaksas sniedzas simtos miljonu dolāru dienā (pēc Pentagona aplēsēm Krievijas kara izmaksas ir aptuveni 900 miljoni dolāru dienā, B.L.). Zaudējumi kaujas laukā, kurus nosaka armijas nabadzība, duras acīs. Katra ieilgušā kara diena ir valstij smags slogs.
3) Krievijas militārais un ekonomiskais pārākums pār Ukrainu tika nolīdzsvarots ar pēdējās apņēmību un milzīgo, nepārtraukto un efektīvo palīdzību no ārienes. Krievijas un ASV (NATO) fundamentālas (dažādu paaudžu) tehnoloģiskās, militārās koncepcijas un kara vešanas mākslas atšķirības pilnībā novērš vienas puses priekšrocības un otras trūkumus.
4) Mūsdienu kari neizbēgami kļūst par hibrīdkariem, kuri ietver militāro, ekonomisko, politisko, diplomātisko sfēru, sabiedrisko domu, propagandu, izlūkošanu un informāciju. Krievija ne tikai ieņem pasīvu pozīciju kaujas laukā, bet zaudē visās augstāk minētajās sfērās. Tas ir tikai laika jautājums, kad Krievija zaudēs neatgriezeniski.
5) Krievija vairs nevar diktēt, kad un kā karš beigsies. Tā gribētu karu nobeigt pēc iespējas ātrāk, lai noturētu to, ko jau iekarojusi, bet tas neizdosies. Šajā ziņā Krievijas Federācija ir zaudējusi savu stratēģisko līderību un iniciatīvu.
Tālāk Gao Jušens šīs savas tēzes izvērš un plašāk pamato. Viņaprāt, turpmākā kara gaita būs vēl nežēlīgāka un intensīvāka. Tāpat nevar izslēgt karadarbības ekspansiju un eskalāciju, jo abu pušu mērķi ir diametrāli pretēji. Ukraina ir apņēmības pilna nepiekāpties savas teritoriālās integritātes jautājumā. ASV, NATO un ES vairākkārt apliecinājušas savu atbalstu Ukrainai šo mērķu sasniegšanā, kā arī izteikušas apņēmību uzvarēt Putinu.
ASV prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Džeiks Selivens nesen nosprauda trīs galvenos Krievijas - Ukrainas kara mērķus:
1) neatkarīga un liberāla Ukraina;
2) novājināta un izolēta Krievija;
3) spēcīgi, vienoti un apņēmīgi Rietumi.
Šo mērķu sasniegšanai ASV, NATO un ES valstis ne tikai ievērojami palielināja savu palīdzību Ukrainai, bet tai papildus ASV pirmo reizi pēc Otrā pasaules kara beigām pieņēma likumu par lendlīzi. ASV internacionalizēja un institucionalizēja palīdzību Ukrainai 41 valsts aizsardzības ministru sanāksmē Ramšteinā.
Vēl svarīgāk, ka ASV un Lielbritānijas tieša iesaiste [palīdzība] karā padziļinās un paplašinās. Viss liecina par to, ka karš ilgs līdz brīdim, kamēr Krievija būs sakauta un sodīta.
Krievijas - Ukrainas karš piebeidzis Jaltas sistēmu un aukstā kara paliekas. Pasaule virzās uz jaunu pasaules kārtības modeli un starptautiskajām attiecībām.
Pēc PSRS sabrukuma Krievija mantoja tās pastāvīgā locekļa vietu ANO Drošības padomē kā militāra superlielvara. Galvenais Putina režīma ārpolitiskais vektors bija vērsts uz to, lai bijušās PSRS telpa tiktu uztverta kā ekskluzīva Krievijas interešu sfēra. Šajā telpā esošās teritorijas Krievijas pārraudzībā bija paredzēts integrēt atjaunotā impērijā.
Krievijas Federācija bija pilna apņēmības šos mērķus sasniegt un nekad pa īstam neatzina bijušo padomju republiku neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti. Tās to suverenitāti bieži pārkāpa. No miera un drošības aspekta Eirāzijas reģionā Krievijas - Ukrainas karš šo situāciju dramatiski izmainīja.
Pēc Ukrainas neatkarības iegūšanas, bet īpaši pēc 2000. gada, politiskie spēki tur gandrīz precīzi uz pusēm sadalījās starp Austrumu un Rietumu politiskajām frakcijām, kuras vēlēšanu ceļā viena otru secīgi nomainīja. Pēc Krimas aneksijas un atsevišķu Ukrainas apgabalu okupācijas 2014. gadā pret Krieviju vērstais noskaņojums Ukrainā pastiprinājās, savukārt prokrieviskie spēki novājinājās. Vairums Ukrainas iedzīvotāju arī valsts austrumos un dienvidos sāka atbalstīt Ukrainas iestāšanos ES un NATO.
Pēc kara sākuma situācija Ukrainā pilnībā izmainījās. Valsts ir vienota pretestībai Krievijai. Var teikt, ka Krievija ir pilnībā zaudējusi Ukrainu. Tajā pašā laikā citas postpadomju telpas valstis, izņemot Baltkrieviju, atsakās atbalstīt Krieviju. Karš Krievijai ir atņēmis cerības uz vecās impērijas atjaunošanu.
Lai atgūtu cariskās impērijas un PSRS starptautisko statusu un ietekmi, Krievijai nāktos salauzt pašreizējo starptautisko kārtību, mainīt Eirāzijas un pasaules ģeopolitisko karti. Krievija ir apsēsta ar šo impērijas atjaunošanas ideju. Tā ir pretrunā ar ASV pozīciju un rada nepārvaramu konfliktu ar ASV. Šis konflikts zināmā mēra ir aukstā kara palieka un turpinājums, kurš ieguvis noteiktu ideoloģisko nokrāsu. Ar šo karu konfrontācija starp Krieviju un ASV Amerikas impērijas kontekstā beigsies ar pilnīgu Krievijas sakāvi. Tas arī noslēgs šo “pēc aukstā kara” periodu.
Raksta noslēgumā Gao Jušens prognozē pasaules kārtību pēc Krievijas - Ukrainas kara.
Krievijas politiskais, ekonomiskais, militārais un diplomātiskais spēks kļūs ievērojami vājāks. Tā tiks novājināta, izolēta un sodīta. Krieviju var izslēgt no dažām svarīgām starptautiskām organizācijām, un tās starptautiskais statuss tiks būtiski pazemināts.
Ukraina aizies no Krievijas interešu sfēras orbītas (ja vien Krievijai vispār paliks kaut kāda ietekmes sfēra) un kļūs par lielās Eiropas ģimenes locekli. Tas ir, kļūs ES dalībvalsts. Pārējās pēcpadomju valstis var realizēt dažādas pakāpes derusifikācijas procesu. Dažas valstis centīsies pastiprināt aktivitātes Rietumu virzienā.
Japāna un Vācija pilnībā atbrīvojušās no ierobežojumiem, kuri tām bija kā Otrā pasaules kara zaudētājiem, paātrinātā tempā attīstīs savu aizsardzības potenciālu un aktīvi tieksies iegūt politiskās lielvaras statusu. Tomēr tās nepametīs demokrātisko valstu nometni un nenogriezīsies no miermīlīga attīstības ceļa.
ASV un citas valstis aktīvi centīsies panākt būtiskas ANO un citu nozīmīgu starptautisku organizāciju reformas. Ja šīs reformas tiks bloķētas, tad šīs valstis var uzsākt jaunu organizāciju veidošanu. Tāpat tās var izslēgt atsevišķas valstis, tādas kā Krievija, no šīm organizācijām pēc ideoloģiskām līnijām.
Šis nav vienīgais ķīniešu augsta ranga ekspertu raksts ar līdzīgiem secinājumiem. Oficiālā Ķīna šo pozīciju neafišē, taču tās niecīgais taustāmais atbalsts Krievijai liecina, ka klusībā tā šo pozīciju liek aiz auss. Līdz ar to Ķīna primāri domā par savu vietu jau jaunajā, pēckara pasaules kārtībā, kurā atrašanās vienā nometnē ar Krieviju netiks ieskaitīta plusos.
