Ceturtdien lielākā daļa Saeimas deputātu, norādot uz konservatīvo partijas deputāta Aivara Geidāna aizdomīgo balsojumu juridiskās komisijas sēdē, atteicās piedalīties tādā Saeimas sēdē, kurā deputātu mazākums šo faktu demonstratīvi ignorē, lai gan par to KNAB uzsācis pārbaudi.
Ja gribam būt godīgi paši pret sevi, tad jāatzīst, ka tā dēvētā kvoruma noraušana bija formāls līdzeklis, lai nobremzētu Civilās savienības likuma pieņemšanu, kuru daļa politiķu uzskata par starpsoli ceļā uz viendzimuma laulību legalizāciju. Taču tāpat jāatzīst, ka deputāts Geidāns juridiskās komisijas sēdē sākotnēji nebija noskaņots šo likumprojektu atbalstīt, taču pēkšņi mainīja savu pārliecību pēc sēdē izsludinātā tehniskā pārtraukuma, un šī negaidītā pārliecības maiņa patiesi izskatās aizdomīga. Tāpēc Civilās savienības likuma pretinieku atrastais iemesls nebalsot ir visai nopietns, un to nevar ierindot “aiz matiem pievilkto” kategorijā.
Tas, kā ceturtdien rīkojās Saeimas deputātu vairākums, ne tikai atbilda viņu tiesībām, bet tā rīkoties bija viņu pienākums. Nepiedalīties politiskās spēlītēs, pār kurām krīt iespējamās korupcijas ēna. Taču tiklīdz viena daļa deputātu visu izdarīja atbilstoši Kārtības rullim un tiesiskuma principiem, cita deputātu daļa uzsāka sev ierastās neglītās manipulācijas. Sākās sīva sacensība par leģendārā “stukača” Pavļika Morozova vārdā nosaukto ceļojošo vimpeli. Proti, sākās sūdzēšanās sarkanvaravīkšņotajai internacionālei.
Sociālajos tīklos tika rakstītas neskaitāmas “kļauzas”, protams, angļu valodā par slikto Latvijas parlamentu un izteikti aicinājumi nākt palīgā. Īpaši centās “Attīstībai/Par!” deputāti (-es) un šim politiskajam spēkam tuvās aktīvistes. Lietoju sieviešu dzimti, jo tā sagadījies, ka šajā jautājumā parādi diriģē tieši sievietes. Var rasties jautājums - kāpēc tieši atparisti?
Nav noslēpums, ka atparistiem reālu darbu, kurus uzrādīt vēlētājiem, nav. Vienīgais, ar ko viņi var palepoties, ir plaša azartspēļu tīkla saglabāšana Latvijā un jebkādu centienu šo tīklu sašaurināt sekmīga bloķēšana. Pat par tāda ietekmīga politiķa kā Rīgas mērs Mārtiņš Staķis aiziešanas no partijas cenu. Bez Zuzāna biznesa glābšanas atparistu aktīvā vēl ir milzīga naudas slaukšanas kombināta izveide zem Zaigas Pūces vadītā “Sabiedrības integrācijas fonda” izkārtnes.
Gandrīz visi šī politiskā spēka ministri (Pūce, Viņķele, Pavļuts, Plešs, Golubeva) viņiem uzticētos darbus ir izgāzuši. Pat it kā labi sevi parādījušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks kritiskā brīdī, 10. maijā, kad tika valstī atstāts par galveno, izrādījās tukša vieta. Ko šādā situācijā darīt, lai arī pēc vēlēšanām varētu turpināt bremzēt valsts attīstību ar azartspēļu tīkla un naudas slaukšanas kombinātu palīdzību? Ko darīt, lai varētu arī turpmāk bloķēt austrumu robežu nostiprināšanu? Pareizi. Jāuzdodas par galvenajiem LGBTIQ+ komūnas karoga vicinātājiem. Lai iekļūtu Saeimā, nekāda rīcība nav smādējama, ieskaitot pašu valsts starptautisku nomelnošanu.
Uz jautājumu, kurš uzvarējis ceturtdienas cīņā par “lielākā stukača” titulu, es atbildētu: Saeimas deputāte Krista Baumane. Lūk, par šo “kļauzu”: “Šodien Latvijas parlamentam bija jāpieņem Civilās partnerības likums galīgajā lasījumā. Kauns labējā un kreisā spārna politiķiem, kuri panāca kvoruma noraušanu... pat spīkere Ināra Mūrniece sēdēja savā vietā, vadīja sēdi, bet balsojumā nepiedalījās. Es ceru, ka ārvalstu diplomāti un augstie ārvalstu viesi pajautās spīkerei Inārai Mūrniecei un ārlietu komitejas priekšsēdētājam Rihardam Kolam par iemesliem, kāpēc viņi turpina bloķēt visa veida ģimeņu, ieskaitot viendzimuma pāru, partnerību.”
Šis ieraksts ir īpaši nelietīgs, jo Baumane lieliski zina iemeslu, kāpēc nenotika balsojums. Tāpat viņa zina, ka ārvalstu diplomātiem ir savs uzvedības kodekss, kā uzvesties mītnes zemē. Aicināt viņus prasīt Latvijas Saeimas priekšsēdētājai, kāpēc viņa ir rīkojusies tā vai citādi, ir aicinājums izrādīt klaju necieņas pret to valsti, kurā viņi atrodas. Īpaši, ja šis iemesls nekādi netiek slēpts un tiek skaidri norādīts. Baumane bez aplinkiem aicina citus izrādīt necieņu pret savu valsti, kuru viņa pati acīmredzami necienī, kas gan nav nekāds noslēpums.
Baumane šo “kļauzu” faktiski adresē LGBTIQ+ internacionālei, kura tiek aicināta izdarīt spiedienu uz savu valstu politiķiem, lai tie kaut kādā veidā soda gan Latviju, gan atsevišķus tās vadītājus par nepakļaušanos LGBTIQ+ lobijam. Mūsu pašu deputāte sūdzas par savu valsti, sava parlamenta spīkeri citiem, ārpus mūsu valsts robežas - nāciet palīgā, mēs vieni paši netiekam galā.
Ievērojiet, nav runa par kaut kādiem draudiem no ārpuses, kad aicināt starptautiskās sabiedrības palīdzību ir loģiski un pašsaprotami. Nekā tāda nav. Ir parasta iekšpolitiskā cīņa, bet, nespējot panākt savu, notiek savas valsts un sava parlamenta noniecināšana starptautiskā mērogā. Nav šaubu, ka ārvalstu diplomāti līdz Baumanes līmenim nenolaidīsies, taču nelietības latiņu Baumane jau ir novietojusi apbrīnojami zemu.
Atsevišķi jārunā par pašu Civilās partnerības likumu un Satversmes tiesas 110. panta pārinterpretāciju savā strīdīgajā 2020. gada 12. novembra spriedumā, bet par to citreiz. Šoreiz tikai vēlos norādīt, ka mūsu “dzeltenie” kārtējo reizi sevi apliecinājuši kā Latvijai nedraudzīgs spēks. Tiklīdz šī sektantiskā grupējuma darboņiem kaut kas nepatīk, tā viņi steidzas sūdzēties savas internacionāles centrālajai komitejai (CK), kurai Latvija ir tikai sīks punktiņš globālajā ideoloģiskajā cīņā.
Ar CK šeit saprotu to internacionālo kopienu, kura ārkārtīgi vienoti un mērķtiecīgi tīkšķo un dalās ar jebkuru vismuļķīgāko, neloģiskāko ierakstu, ja vien tas atbilst šīs kopienas ideoloģiskajam uzstādījumam, un kura ir gatava vienotā pūlī sabradāt ikvienu, kurš uzdrošinās viņiem nepakļauties. Par pašām šīs neglītās cīņas metodēm nākamreiz.
