Latvijas politiskajā vidē gluži kā aksioma tiek atkārtota frāze, ka vēlētājiem it kā nepatīkot “valdību gāzēji”. Tāpēc jebkuram politiskam spēkam, ja vien tas plāno sekmīgi piedalīties nākamajās vēlēšanās, esot par katru cenu jāizvairās no šī bēdīgā titula iegūšanas. Vai tā patiešām ir, un no kurienes šai “aksiomai” aug kājas?
Sāksim ar to, ka termins “valdības gāzēji” var būt jēdzieniski ļoti plašs. “Valdības gāzēji” var nogāzt gan labi strādājošu valdību, lai iegūtu kaut kādas labākas pozīcijas jaunajā valdībā, gan arī nogāzt slikti strādājošu valdību, nezinot, kādas būs viņu pozīcijas jaunajā valdībā.
Viens no “valdības gāzēju” sliktās slavas avotiem Latvijā ir politisko apskatnieku vienprātība, ka mūsu valdības nekad nekrīt to padarīto vai nepadarīto darbu dēļ. Uzsvars šeit jāliek uz vārdu - nekad. Latvijā valdības līdz šim esot kritušas tikai un vienīgi politisko intrigu rezultātā, kad kafejnīcās, pirtīs un pilīs jau ir sastādīta jauna valdība. Tikai pēc tam tiek piemeklēts kaut kāds iegansts, lai veco valdību gāztu.
Ņemot vērā, ka šī “jauno valdību” stādīšana notiek bez pārtraukuma un uz vairākiem laukumiem, tā politiskajā vidē tiek uztverta līdzīgi kā fonā skanošs televizors. Proti, tam nav ko pievērst uzmanību. Līdz ar to katra kaut cik nopietna politiķa ieminēšanās par kādu alternatīvu valdības variantu tiek uztverta nevis pēc būtības, bet gan kategorijās - kas aiz tā stāv? No kuras “valdību stādītāju” komandas nāk šī ierosme? Un pirmie prātā nāk jau folklorizējušies uzvārdi, kuru pieminēšana ceļ svētdienas televīzijas raidījumu reitingus.
Normālā situācijā “valdības gāzēju” pretmets būtu - “krupju rijēji”. Proti, tie, kuri ir gatavi uz jebko, lai tikai valdība paliek tāda, kāda tā ir, un visi saglabā savas komfortablās, iesildītās vietiņas. Viņu iecienītākais sauklis - zirgus uz pārceltuves nemaina. Teorētiski “krupju rijēju” slavai nevajadzētu būt labākai, drīzāk pat sliktākai par “valdības gāzēju” slavu, taču praksē tā nav.
“Krupju rijējs” uz Latvijas politiskās skatuves skaitās nopietns, cienījams tēls, bet “valdības gāzējs” - margināls gaisa jaucējs. Šādam vērtējumam ir vienkāršs izskaidrojums. Politiskajai šķirai ar tai lojālo mediju starpniecību ir izdevies panāk akcentu pārbīdi, kā rezultātā “krupju rijējs” tiek identificēts kā valstiski atbildīgs politiķis, bet “valdības gāzējs” - kā valstiski bezatbildīgs populists.
Šī raksta mērķis nav analizēt tā dēvētās stabilitātes iespaidu uz valsts un sabiedrības attīstību. Tikai īsi pieminēšu, ka ilgus gadus Putina sliktajai “stabilitātei” tika pretnostatīta Merkeles Vācijas labā stabilitāte. Atzīšos, arī es Merkeli kā Eiropu cementējošu figūru savulaik vērtēju pozitīvi, taču pēc 24. februāra atklājās šīs “stabilitātes” un “krupju rīšanas” negatīvās sekas. Mīļā miera, ekonomiskā komforta vārdā ar Rietumu līderu svētību tika izlolota indīga odze.
Šis Merkeles it kā pozitīvā piemēra krahs (viņu pašu vairs vispār neredz un nedzird pat kā bijušo) ir atņēmis pēdējo argumentu koalīcijas valdību ilgdzīvošanas apoloģētikai. Ja jau ir aizgājis tiktāl (kā Latvijas gadījumā), ka, lai nomainītu kādu acīmredzami vāju ministru, jānomaina cits, no citas partijas, neatkarīgi no viņa darba kvalitātes, tad tas liecina par politiskās sistēmas jau ļoti, ļoti dziļu sairumu. Diemžēl Latvijas politiskā šķira un tās informatīvā apkalpe ietiepīgi izliekas šo puvuma smaku nejūtam un turpina dziedāt ierasto dziesmu - katrs, kurš aicina uz pārmaiņām, ir slikts, bet katrs, kurš stāv un krīt par mūsu nenomaināmo valdību - labs. Patiesībā ir pilnīgi otrādi - katrs, kurš kā strauss bāž galvu smiltīs un izliekas, ka “viss kārtībā, ak cienījamā kundze!”, veicina Latvijas stagnāciju un arvien tālāku atpalicību no mūsu tuvākajiem kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas.
Raksts būtu nepilnīgs, ja netiktu atgādināts klasiskais “valdības gāzēju” gadījums, ar kuru šis “šausmu stāsts” sācies. 7. Saeimas vēlēšanās 1998. gadā “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” ieguva 17 mandātus, kas ir labākais šī politiskā spēka rezultāts. Taču pēc tam, kad tēvzemieši samērā īsā laikā vispirms gāza Viļa Krištopāna valdību, bet pēc tam aktīvi piedalījās Andra Šķēles trešās valdības gāšanā, viņi ieguva visai nievīgu “valdības gāzēju” reputāciju un 2002. gada Saeimas vēlēšanās knapi pārlīda pār 5% barjeru.
Kopš tā laika “nacionāļiem” šī “valdību gāzēju” slava katrā izdevīgā gadījumā tiek bāzta degunā gluži kā vāciešiem Hitlers, un to viņi joprojām uztver tik traumatiski, ka baidās pat iepīkstēties šajā virzienā. Pat nedomāju dot padomus Raivim Dzintaram & Co (politiķi paši gudri), bet politiskajiem spēkiem, kuru simbolikā iekļauta zobena tēma, iegūt “krupju rijēja” reputāciju var izrādīties bīstamāk nekā palikt ar “valdības gāzēju” slavu.
