Pasaule nav gatava “jaunajam risku laikmetam”, teikts vakar publicētajā Stokholmas starptautiskā miera izpētes institūta (Stockholm International Peace Research Institute (SIPRI)) ikgadējā ziņojumā “Miera ekoloģija” par miera apdraudējuma līmeni pasaulē.
Ziņojuma izvērstā daļa sākas dramatiski: “Meži izzūd, kalnu ledāji izkūst, plastmasas piesārņojums pārpludinājis zemi un okeānu. Pieaug bojā gājušo skaits konfliktos, arvien vairāk naudas tiek tērēts ieročiem, arvien vairāk cilvēku cieš badu. Cilvēku sabiedrība ir bagātāka, nekā tā jebkad bijusi, taču tā ir arī ievērojami mazāk droša. Valdības ir gājušas citu ceļu un bieži vien tikai pasliktinājušas situāciju, aktīvi kurinot nedrošību, bailes un vides degradāciju. Bez jaunas pieejas šī dubultā krīze tikai padziļināsies.”
Svarīgākie vārdi šajā rindkopā ir - bez jaunas pieejas. Ja jau tiek ieteikta jauna pieeja, tad varētu gaidīt, ka ziņojuma autori to piedāvās. Vai viņi to piedāvā? Aizsteidzoties notikumiem priekšā, atbildu - nē, nepiedāvā. Un vispār - ko viņi saprot ar vārdiem “jauna pieeja”? Netieši atbildi uz šiem jautājumiem sniedz šis ziņojuma teikums: “Valdības, īpaši Globālo Ziemeļu valdības, nav spējušas kolektīvi rast risinājumus galvenajām klimata pārmaiņu problēmām, kuru sekas ir dabas zaudējumi un pieaugoša nedrošība.”
Īpaši tiek izcelti Globālie Ziemeļi. Ziņojumā abi šie vārdi tiek rakstīti ar lielo burtu, un ar tiem tiek saprastas attīstītās valstis, kuras īpaši grēkojušas, jo nav “spējušas rast risinājumus”. Vai tā ir jauna pieeja? Burtiski nākamajā teikumā: “Atsevišķas Āfrikas valstis tērē gandrīz 10% no sava iekšzemes kopprodukta (IKP) klimata adaptācijas pasākumiem. Somālijas valdība lēš, ka tās izdevumi, lai pielāgotos klimata prasībām, ir aptuveni līdzvērtīgi ar tās kopējo IKP.”
Citiem vārdiem, Globālie Ziemeļi nav spējuši “rast risinājumu”, lai Somālijas valdība varētu pielāgoties. Klimata draudu novēršana (nediskutēsim par šo draudu patieso vai šķietamo bīstamību) maksā dārgi. Pat ļoti dārgi. Jautājums - kurš par to maksās - nav apspriežams. Tie būs Globālie Ziemeļi.
Nav noslēpums, kādu šīs problēmas risinājumu redz Globālie Dienvidi. Mēs ne tikai nemaksāsim, bet gribam saņemt par to prāvas kompensācijas. Vēl nesen runa bija par simt miljardiem dolāru gadā, ko Ziemeļi maksātu Dienvidiem, bet pērn šim jautājumam veltītājā Glāzgovas konferencē “Globālo Dienvidu” neformālais līderis, autoritārais “demokrāts”, Indijas premjerministrs Nerandra Modi, acu nepamirkšķinot jau paprasīja triljonu. Ik gadu.
Taču patiesā problēma nav naudā. Pat ja Ziemeļi samestos un to triljonu atrastu, tad cik liela būtu garantija, ka šis triljons nepārvērtīsies miljoniem jaunu automašīnu un citu preču, kuru ražošana prasītu vēl lielākus oglekļa izmešu apjomus nekā ietaupītos. Uz jautājumu, kā samazināt izmešus, ja seši miljardi pasaules iedzīvotāju savu patēriņa pieaugumu nav gatavi labprātīgi apturēt, neviens necenšas atbildēt. Bet vajadzētu. Tā tad arī būtu šī jaunā pieeja, par kuru runā ziņojuma autori. Taču pašā ziņojumā nav ne miņas no šādas “jaunās pieejas”.
Ziņojumā tikpat kā nav miņas par otru vai, pareizāk sakot, pirmo - galveno šodienas pasaules problēmu. Lai arī tā ievaddaļā vairākkārt pieminēts Krievijas iebrukums Ukrainā, ziņojuma saturiskajā daļā šis jautājums netiek pieminēts. Ņemot vērā, ka pagājuši jau trīs mēneši kopš kara sākuma, bet ziņojumā šis jautājums palicis ārpusē (vispārīgās frāzes tā ievaddaļā neskaitās), var secināt, ka šī dokumenta galvenais uzdevums ir tāds pats kā vairumam līdzīgu projektu. Tas ir - darboties kā labi ieeļļotai naudas apgūšanas mašīnai. Tiek radīts projekts ķeksītim. Pretī saņemta nauda, kuru pārvērst precēs un pakalpojumos, kuru radīšana rada izmešus, kuru samazināšanai tiek rakstīti jauni projekti. Un tā uz riņķi.
Var protams, iebilst, ka šādi nopietni pētījumi nerodas vienā dienā un pat ne vienā mēnesī. Tas ir ilgstošs un rūpīgs darbs. Krievijas iebrukuma sekas tiks detalizēti izanalizētas nākamā gada ziņojumā. Diemžēl arī par to ir zināmas bažas. Uz kāda pamata? Šā gada ziņojums, tāpat kā simtiem citu, ir pārpilns ar ideoloģiski “pareizām” klišejām, kurām apakšā nav nekā cita kā vien imaginārs fundaments. Kāpēc lai nākamie ziņojumi būtu citādi? Kāpēc lai šī kara cēloņi tiku jēgpilni pētīti un izvērtēti, ja klimata jautājuma buksēšanas skaidrojumam pietiek ar labskanīgo klišeju - “Globālie Ziemeļi nespēj rast risinājumu”. Toties Globālie Dienvidi spēj un viegli. Iedodiet tikai triljonu.
Dažos vārdos jāpaskaidro, ko saprotu ar vārdiem - imaginārs fundaments. Tas ir pasaules redzējums, kurš balstās nevis pasaules realitātē, bet gan ideoloģiskās fantāzijās. Piemēram, balstās Globālo Ziemeļu pilsoņu ticībā, ka viņa cītība atkritumu šķirošanā “glābs pasauli”. Vienlaikus šī ticība pilnībā bloķē jautājumus par to, ko darīt ar tiem cilvēku miljardiem, kuru prātus nodarbina nevis tas, kā smalkmaizīšu iepakojumam atdalīt papīru no celofāna, lai katru šī iepakojuma gabaliņu iemestu atsevišķā konteinerā, bet gan vai var atļauties nopirkt šīs smalkmaizītes visai savai ģimenei.
Tāpēc nav jābrīnās, ka šajā ziņojumā par Vācijas kodolenerģētikas politikas saistību ar nonākšanu arvien lielākā enerģētiskā atkarībā no Krievijas nav ne vārda. Par to, kā šī atkarība ietekmējusi Putina režīma pašpārliecinātību, ne tik. Cerības, ka par to būs nākamā gada ziņojumā, ir niecīgas. Pat ja arī būs, tad, visticamāk, tikai kā pārmetums par nepietiekamu vēja un saules staciju būvniecību.
Karš Ukrainā, lai cik nežēlīgs un briesmīgs arī nebūtu, dod cilvēces attīstībai arī zināmu labumu. Tas skaidri nošķir iedomātas problēmas no reālām. Tas skaudri demonstrē tā dēvētās projektu ekonomikas bezjēdzību. Tas liek atgriezties no lidināšanās ideoloģisku teoriju mākonī atpakaļ uz grēcīgās zemes. Pagaidām gan šī atgriešanās notiek ārkārtīgi kūtri un negribīgi, jo kurš gan grib risināt reālas problēmas, ja var turpināt dažādus projektus, kuri dod gan morālu gandarījumu, piedaloties “pasaules glābšanā”, gan arī iespēju apmierināt godkāri, iegādājoties jaunākā modeļa (tas ir, prestižāko) “Teslu”. Un par to vēl saņemt kompensāciju no valsts.
Šā gada SIPRI ziņojums liecina, ka “jauna pieeja” problēmu risināšanai tik drīz nav gaidāma. Tas savukārt, kā brīdina tā autori, pašreizējo krīzi tikai padziļina. Līdz ar to, kamēr pasaule nenonāks līdz “jaunai pieejai”, cerības uz mieru paliks iluzoras.
