Vakar Rīgā bija vērojama kārtējā Latvijas valsts pazemošana – rašisti ar Mamikinu priekšgalā demonstrēja, kurš šeit noteicējs. Latvijas valsts vara, dažādu kaprānu iedvesmota, darīja visu, lai tikai nesabojātu svētku sajūtu daudzajiem 9. maija “svinētājiem”.
Šogad 9. maijs Latvijā ar likumu tika pasludināts par Ukrainā cietušo un bojā gājušo piemiņas dienu, līdz ar to fundamentāli mainot šī datuma jēdzienisko slodzi. Bija domāts, ka no svētku dienas šis datums tiks pārvērsts par sēru dienu, kad karogi tiek izkārti ar melnām sēru lentēm.
Valsts drošības dienests, “ņemot vērā Krievijas bruņoto spēku nežēlīgos kara noziegumus Ukrainā”, oficiāli aicināja iedzīvotājus 9. maijā neapmeklēt tā dēvēto uzvaras pieminekli un citus Latvijas okupāciju slavinošus monumentus. Publiskajā telpā izskanēja brīdinājumi, ka “Krievijas bruņoto spēku īstenoto kara noziegumu attaisnošana un slavināšana netiks tolerēta”. Valsts policija savukārt informēja, ka tai esot “sagatavots īpašs sabiedriskās drošības plāns, kas paredz ciešu sadarbību starp dienestiem un pašvaldībām”.
Diemžēl visi šie stingrie vārdi praksē izrādījās tukša skaņa. Pretēji solījumiem “Krievijas bruņoto spēku īstenoto kara noziegumu slavināšana” ne tikai tika tolerēta, bet arī tika darīts viss, lai nekas šai slavināšanai netraucētu. Stendi ar Krievijas armijas kara noziegumu fotogrāfijām, kuriem bija kaut formāli jāmazina impēriski šovinistiskā tvana koncentrācija pieminekļa pakājē, tika pavirzīti tālāk. Tālāk no “svinētāju” acīm. Kā ziņoja Valsts policija: “Vērtējot iespējamos attīstības scenārijus, stendi drošības apsvērumu dēļ tika pavirzīti tālāk, tai skaitā, lai iespējamiem provokatoriem nebūtu iespējas tos sabojāt.”
Kāda apbrīnojama bezpalīdzība. Tad varbūt “drošības apsvērumu” dēļ, lai “iespējamiem provokatoriem nebūtu iespējas tos sabojāt”, šos stendus vajadzēja pārvietot uz Iekšlietu ministrijas pagalmu Gaujas ielā? Tur tos neviens “nesabojātu”. Citiem vārdiem, Iekšlietu ministrija, Valsts policija un Valsts drošības dienests pašreizējo vadītāju vadībā turpina strauji degradēties, vairojot tiesisko nihilismu un cilvēku nedrošības izjūtu. Acīmredzot kārtību sargājošās struktūras situāciju nekontrolē un vairāk paļaujas, ka “gan jau nekas nenotiks”. Pareizāk sakot, gļēvulīgi uz to cer.
Lai arī vakar pie okupekļa bija savilkti milzīgi policijas spēki, maz kas liecināja, ka tieši viņi laukumā ir galvenie. Noteicēji bija daudzie “ziedu licēji”, kuri, izstiepies vai saraujies, ir Latvijas valsts potenciāls apdraudējums. Sekojot dažādu kaprānu ieteikumiem - nekaitināt krievus -, problēmu neatrisināt. Tā jārisina radikāli.
9. maija atzīmēšana ir jāizdedzina no Latvijas sabiedriskās telpas ar nokaitētu dzelzi. Vēl pirms vakardienas domāju, ka to varētu izdarīt ar šī datuma “svinēšanas” marginalizēšanu, bet tagad ir skaidrs, ka vienīgais ceļš ir šo darbību deleģitimizācija. To pielīdzināšana hitleriskā nacisma slavināšanai un atbalstīšanai.
Šo rakstu ilustrējošajai Mamikina bildei jābūt kā barjerai, kura šādus personāžus izslēdz no Latvijas legālās politikas. Katram Latvijas Saeimas deputātam, darbu uzsākot, ir jādod svinīgais solījums, kura teksts nav savietojams ar piedalīšanos 9. maija rašistu pasākumos. Vai nu neej uz pretvalstisku pasākumu, vai arī nepiedalies legālajā politiskajā procesā. Un nevajag gļēvulīgi piesieties vārdiem - legālajā procesā, baidoties, ka labāk lai viņi darbojas legāli nekā nelegāli. Pilnīgi otrādi. Ja grib darboties pret Latvijas valsti, tad lai zina, ka tas ir ne tikai pret likumu, bet par šo pretlikumīgo darbību būs pilnā mērā arī jāatbild.
Ja reiz runājam par 9. maiju, tad daži vārdi par vakardienas Putina runu Maskavā, Sarkanajā laukumā. Tā bija salīdzinoši nekareivīga, un daži Rietumu eksperti pat pasteidzās tajā saskatīt vārgas cerības uz Putina gatavību vienoties par kādu visus apmierinošu izlīgumu. Ukrainas galvenais “psihoterapeits” Oleksijs Arestovičs to raksturoja kā “veca, slima, līdz nāvei pārbiedēta cilvēka” runu. “Putins - impērijas valdnieks beidzot saticies ar to Putinu, kurš nēsāja diplomātus pasaules varenajiem,” tēlaini situāciju raksturoja Arestovičs un piebilda: “Aplis noslēdzies. Viņa beigas ir tuvu.”
Es gan Putina runā pamatu optimismam nesaskatīju. Putina režīms ir nolemts, par to šaubu nav, taču vēl nevar teikt, ka “beigas ir tuvu”. Krievijai ir pietiekami liels ne tikai militārais vai ekonomiskais, bet arī ideoloģiskais potenciāls. Lūzums sabiedriskajā apziņā vēl nav iestājies, bet bez tā nekāds izlīgums nav iespējams.
Ilgstoši sekojot Putina gaitām, nevar nepamanīt, ka viņa uzvedība ne vienmēr sakrīt ar runām. Drīzāk otrādi. Putina runās parasti viss jāuztver tieši pretēji. Ja viņš publiski pavēl Mariupoles rūpnīcas “Azovstaļ” teritorijai neuzbrukt, tad tieši jāgaida uzbrukums. Ja 9. maija runa bija salīdzinoši miermīlīga un nesaturēja kareivīgu izkliedzienus, tad, visticamāk, gaidāma karadarbības eskalācija, nevis tās apsīkums.
Vismaz pagaidām nav redzamas drīza miera aprises. Turklāt tas jau vairs nav atkarīgs tikai no Putina vien. Karš ir iegājis tajā fāzē, kad to vairs tik viegli neapturēt. Tas jau sācis savu neatkarīgu dzīvi. Viss ir aizgājis pārāk tālu, lai tagad teiktu - nu, labi, pakarojām, pietiek. Kā savulaik rakstīja Mihails Bulgakovs, Annuška eļļu jau izlējusi.
Tas tikpat labi attiecas gan uz situāciju Ukrainā, gan arī uz situāciju Latvijā. Atstāt okupekli, kur tas stāv, vairs nav iespējams. Tāpat kā apstiprināt Saeimas deputāta mandātu Mamikinam. Esam iegājuši jaunā politiskā fāzē, kur vecie nosacījumi vairs nedarbojas. Ne visi to ir ievērojuši, bet tā nu tas ir. Varbūt tas tieši uz labu.
