Piektdien plašā gājienā tika demonstrēta latviešu tautas griba – aizvākt no acīm okupācijas laikmetu iemiesojošo monumentu Pārdaugavā, Uzvaras parkā.
Visi likumi, kuri tika izmantoti kā iegansti, lai nepieļautu šo pieminekli nojaukt, ir grozīti. Juridiskie šķēršļi novērsti. Visas atrunas kaprānu, hanovu stilā atspēkotas. Atliek tikai pats mazumiņš. Reāla rīcība. Turklāt nevis organizējot protesta gājienu (kas, protams, arī bija nepieciešams), bet gan organizējot buldozerus un demontāžas speciālistus.
Gribētos ticēt, ka viss notiks ātri, gludi un bez aizķeršanās. Pavisam drīz, līdz Jāņiem jau noteikti, Uzvaras parks būs atbrīvots no nepievilcīgā svešķermeņa. Taču līdzšinējā pieredze liek būt piesardzīgam. Latvija līdz šim ļoti reti ir uz kaut ko nopietnu sadūšojusies bez paskubināšanas no malas vai bez noteiktu politekonomisko grupējumu materiālās ieinteresētības.
Konkrētajā gadījumā, protams, Ukrainas, Polijas un Lietuvas okupācijas laiku pieminekļu demontāžas piemēri iedvesmo un mudina rīkoties, taču ne jau šo valstu piemēri mūsu varturiem ir noteicošie. Viņiem daudz svarīgāk, ko saka nosacītais Soross. Šeit, protams, šo uzvārdu minu nevis kā konkrētu personu, bet gan kā kreisi liberālo “noderīgo idiotu” kolektīvo koptēlu.
Latvijas “noderīgie” ar doktoru Kaprānu priekšgalā saka, ka pieminekli jaukt nost nevajag. Amerikas atklājēja Kristofora Kolumba un pirmā mūsdienu protoromāna “Dons Kihots” autora Migela de Servantesa pieminekļus vajag jaukt nost, bet šo, kas celts par godu Latvijas un citu Austrumeiropas valstu okupētājiem - nē. Nekādā ziņā, jo... un seko krokodila asaru birdināšana par sabiedrības šķelšanu, fašismu utt.
Ļoti zīmīgi, ka Sorosam, Kaprānam & Co sociāli daudz tuvāki ir no vienkāršās tautas nākušie krievu zaldāti izvarotāji nekā izglītotais aristokrāts Servantess. Tas arī saprotams, jo krievu zaldāts taču bija apspiestais nabadziņš, kamēr Servantess - bagātnieks. Tātad apspiedējs, kurš tagad vispārējās vienlīdzības vārdā jāgāž no pjedestāla.
Taču atgriezīsimies pie mūsu konkrētā pieminekļa. Pasaules sociālistiskā internacionāle pieminekļa nojaukšanu neatbalstīs, jo šī darbība neiekļaujas tās marksistiskajā apspiesto/apspiedēju matricā. Tas, ka mums pašiem šķiet, ka mēs - latvieši - taču esam tie apspiestie, neko nenozīmē, jo no malas, vismaz Rietumeiropas kreiso acīs, mēs, latvieši, esam nevis apspiestie, bet apspiedēji.
Tie esam mēs - latvieši, kuri dažādos veidos moka un pazemo nabaga krievvalodīgo minoritāti. Kādā veidā? Nu kā? Nedod pilsonību; liek mācīties nevienam nevajadzīgo latviešu valodu; negrib ieviest krievu valodu kā otru valsts vai vismaz oficiālo valodu pie tik liela šīs valodas lietotāju skaita utt. Un tagad vēl atņem tai tās pēdējo, svēto simbolu, pie kura vismaz reizi gadā atnākt un izkliegt (nokanalizēt) šo savu visu gadu krāto sāpi.
Tātad ārēja skubinājuma nav. Nav arī politekonomisko lobistu, kuri pie augstu kabinetu durvīm ik rītu jau gaidītu to saimniekus ar uzstājīgiem lūgumiem - dodiet zaļo gaismu šim projektam. Pieminekļa jaukšanas aktīvisti nemaz līdz šo kabinetu durvīm netiek, bet šīs jaukšanas finansiālais aspekts netiek apspriests kafejnīcās, pirtīs un mednieku namiņos. Respektīvi, šai jaukšanai nav galvenās mūsdienu Latvijas rīcības degvielas - pamudinājuma no nosacītā Sorosa un stimula no nosacītās Taureņu pirts.
Bet kā tad ar pamudinājumu no latviešu tautas, var izsaukties labticīgs lasītājs. Nu ko lai šim jaukajam cilvēkam saka? Var viņu tikai apsveikt ar to, ka pat pēc 30 gadu mūsu politiskās vides vērošanas šis cilvēks saglabājis tik nesamaitātu skatījumu uz tiem nesavtīgajiem personāžiem, kuri tur darbojas. Diemžēl man par viņiem ir radies nedaudz atšķirīgs iespaids. Ar skumjām jāatzīst - ne tik gaišs.
Bet varbūt gaidāmās vēlēšanas var viņus paskubināt? Tas tiešām viņus varētu pabikstīt, un uz to arī vislielākās cerības. Bet arī te ir viens liels bet! Pat divi. Pirmkārt, vēlēšanu retorikā pieminekļa tēma ir ārkārtīgi izdevīga. Kaut vai ar to, ka tā ir tēma, par kuru nav jālauza galva, atbildot uz jautājumu - no kurienes šim solījumam būs nauda. Nauda šajā gadījumā nav problēma, un par šādiem jautājumiem politiķi ir gatavi runāt stundām, dienām un pat gadiem.
Taču, tā kā šī tēma ir izdevīga, to nav lietderīgi aizvērt. Gluži otrādi. To nepieciešams uzturēt, musināt pēc iespējas ilgāk, lai ap to varētu rīkot krāšņas rituālās dejas. Rezultātā, ar vārdiem iestājoties par drīzāku pieminekļa nojaukšanu, politiskie spēki darbos to var ja ne bremzēt, tad vismaz nespiest gāzes pedāli. Lai pie krustojuma piebrauktu tieši tad, kad iedegsies zaļā gaisma. Tas ir, īsi pirms vēlēšanām.
Otrs bažu iemesls arī ir politisks. Nosacīti to var dēvēt par grūstīšanos ap “Iļjiča baļķi”. Jau tagad var vērot politisku greizsirdību starp Nacionālo apvienību un “Konservatīvajiem” par to, kuri īsti bija pirmie, kas ierosināja šo nojaukšanas procesu. Tā kā formāli tieši Rīgas domei nāksies organizēt pieminekļa praktisko demontāžu, tad galvenais šajā posmā var izrādīties ārpus partijām šobrīd esošais, bet noteiktā vēlētāju lokā ietekmīgais Mārtiņš Staķis.
1. oktobrī to politisko spēku intereses, kuri varētu cerēt uz Staķa vēlētāju atbalstu, būtiski atšķirsies no NA un konservatīvo interesēm. Rezultātā veidojas ļoti daudzplākšņaina situācija, kad dažādiem politiskiem spēkiem vienlaikus ir iekšēji pretrunīgas intereses. Teiksim, nosacīti nacionālajiem spēkiem ir izdevīgi, ka Staķa vadītā RD ar pieminekļa jaukšanu nesteidzas, taču tajā pašā laikā nenojaukts piemineklis liecina par viņu pašu vājumu.
Tomēr visas šīs spekulācijas nav nekas vairāk kā tukši vārdi. Svarīgi ir darbi. Okupekļa nojaukšana ir viens liels, nozīmīgs darbs. Pēc tā, vai šo salīdzinoši vieglo darbu koalīcijas partijas (valdībā un RD ir tikpat kā viena un tā pati partejiskā koalīcija) spēs realizēt jēgpilnā termiņā, varēs spriest par tās kopējām darba spējām. Tas būs īpaši skaidrs šīs koalīcijas darba efektivitātes indikators.
