“Progresīvie” vakar atrādīja vēlētājiem ne tikai savu premjera amata kandidātu, bet arī visu ministru “sarakstu”. Pirmie. Tādējādi apliecinot, ka seko partijas nosaukumā ietvertajai novitātes sastāvdaļai.
Lai arī daudz tiek runāts (īpaši agrāk), ka Latvijas politiskajā sistēmā tiek balsots par partijām un to sarakstiem, tieši premjera amata kandidāts vienlaikus ir arī saraksta galvenā lokomotīve, kuram jāuzrāda lielākā vilkme. Vājš kandidāts - vāja vilkme - vājš rezultāts. Un otrādi. Līdz ar to partijas uz vēlēšanām meklē politiķus ar spēcīgāko vilkmi. Bieži vien par šo lokomotīvi izvirzot kādu, kurš jau uzreiz zināms, ka nebūs premjers (Nils Ušakovs, Roberts Zīle, Aivars Lembergs), vai “piepērkot” šo lokomotīvi “ārpakalpojumā”. Tas ir, tā saucamo bezpartejisko profesionāli (Uldis Pīlēns).
Šis nelielais ievads nepieciešams, lai labāk saprastu “Progresīvo” vēlēšanu stratēģiju. Viņi, savās rindās neatrodot politiķi ar attiecīgu vilkmi, ir izvēlējušies paņemt ārpakalpojumā cilvēku, kurš varētu pildīt šo premjera kandidāta funkciju. Acīmredzot partijā ir nonākuši pie secinājuma, ka viņu formālais līderis Mārtiņš Kossovičs šai lomai tomēr neder.
Iespējams, tāpēc, ka plašākā sabiedrībā Kossovičs netiek uztverts ar nepieciešamo respektu. Arī viņa 2,1 miljonu eiro lielā kukuļa lieta, neatkarīgi no tās reālās nopietnības, pašam Kossovičam diez vai dod lielus plusus. Drīzāk tā rada aizdomas, ka “kaut kas tur nav īsti skaidrs”, bet jebkādi miglas sabiezējumi ap priekšplāna politiķi viņa “vilkmi” mazina.
Noskatoties “Progresīvo” komandas prezentāciju, jāatzīst, ka premjera “kastings” veikts profesionāli un rezultāts (no “Progresīvo” skatu punkta) ir labs. Kaspars Briškens runā tekoši, nestomās un demonstrē šai lomai nepieciešamo pārliecību. Cepuri nost. Uz jautājumu, vai viņa partija sadarbosies ar “Saskaņu”, atbildēja pēc labākajiem politiskās diplomātijas paraugiem. Nekā konkrēta, apkārt vien, bet atbilde nojaušama. Centīsimies nesadarboties, bet, ja nu viņi izbeigs savu šķeltniecisko kursu, tad... bet, visticamāk, nē.
Briškens būtu gandrīz ideāls “Progresīvo” vilcējs, bet tikai gandrīz. Gandrīz, jo ir izkārtne. Māneklis. Krāšņs žibulis. Viņš nav “Progresīvo” partijas biedrs. Tāpat kā daudzi citi šī politiskā spēka “ēnu kabineta” locekļi. Tādi kā aizsardzības ministra kandidāts Andris Sprūds (jā, tas pats slavenais ārpolitikas eksperts), ekonomikas ministra kandidāte, bijusī Konkurences padomes vadītāja Skaidrīte Ābrama vai ārlietu ministra kandidāts, pieredzējušais diplomāts Imants Lieģis. Ja šīs reprezentatīvās “dekorācijas” noņem, tad uz skatuves paliek “Progresīvo” ierastie “ekstrēmisti” - izglītības ministre Antoņina Nenaševa, VARAM ministrs Edmunds Cepurītis, zemkopības ministre Jana Simanovska. Proti, politiķi/radikāļi, kurus labāk pie vadības stūres nelaist. Viņus varbūt var pielaist pie runāšanas, bet nekādā gadījumā ne pie darbiem.
Tieši šīs partijas neafišētais sauklis - ar vārdiem Rīgā, Jelgavā, ar darbiem aizkrāsnē - ir “Progresīvo” galvenais klupšanas akmens. Jā, daudziem konservatīvāk noskaņotiem vēlētājiem arī viņu pasaules redzējums var šķist pārlieku radikāls, bet runāt jau var daudz ko. Svarīgi ir darbi. Skatāmies uz darbiem. Un te nu sākas viena bēdu ieleja.
“Progresīvie” ir vadošā partija Rīgā. Rīgas domē tai ir 12 mandātu no 60. Sarakstam kopā 18, un saraksta līderis, no “Kustība Par!” aizgājušais Mārtiņš Staķis ir RD priekšsēdētājs. Jau gandrīz divus gadus. Kā varēja spriest no “Progresīvo” prezentācijas, viņi neizslēdz Staķi izmantot priekšvēlēšanu aģitācijā. Tātad viņš ir tikpat kā “savējais”. Līdz ar to partijai it kā vajadzētu būt milzu priekšrocībai. Viņi varētu demonstrēt padarītos darbus un teikt, ka to pašu arī izdarīs valstiskā līmenī. Apmēram tāpat kā savulaik Lembergs, norādot uz Ventspils sasniegumiem, vilka ZZS sarakstu.
Problēma tikai tā, ka “Progresīvajiem” šo sasniegumu, kurus parādīt tautai, nav vai tikpat kā nav. Toties ir sen nebijis galvaspilsētas pārvaldes haoss, tā dēvēto reformu nekonsekvence un kliedzošas neizdarības (kaut vai sniega nošķūrēšanas problēmas ziemā un smilšu aizvākšana no ielām pavasarī). “Progresīvie”, protams, var atrunāties, ka viņi ir tikai viena no koalīcijas partijām un, teiksim, par satiksmi Rīgā atbildot “Vienotības” Vilnis Ķirsis, kurš visas “Progresīvo” ieceres torpedējot. Par citām jomām arī atbildot citas partijas.
Iespējams, ka tā arī ir, taču ir mazticams, ka “lielajās” vēlēšanās “Progresīvie” iegūs vēl lielāku pārstāvniecību, nekā tagad viņiem jau ir Rīgā. Tāpat diez vai perfekti runājošais Briškens kļūs par Ministru prezidentu. Nav pat zināms, vai viņš vispār būs sarakstā, jo, visticamāk, tāpat kā Pīlēnam, viņam sēdēšana Saeimā nešķiet īpaši aizraujoša un, galvenais, ienesīga darbošanās. Cita lieta savā CV ierakstīt - Ministru prezidenta amata kandidāts.
Jebkurā gadījuma “Progresīvie” ienesīs Latvijas politikā zināmu svaigumu, jo atsevišķas viņu idejas ir savā ziņā interesantas, bet Latvijas politiskā vide jau sāk atklāti iesūnot. Kaut kāda papildu dinamika ir nepieciešama. Kaut vai lai stimulētu pārējos.
Cits jautājums, ka politikā jānošķir “apmātie” no “pragmatiskajiem”. Apmātie jeb kādas sfēras fanātiķi visbiežāk ir bīstami, jo neko, kas neatbilst viņu apmātībai, ne redz, ne dzird. Tik mauc uz priekšu. Līdz ieskrien sienā. Šādi fanātiķi no politikas jātur pa gabalu, pat ja viena no “apmātākajām” progresīvistēm Jana Simanovska savā īstajā uzrunā uzsvēra, ka jāieklausās sabiedrībā. Lai nu kurš to būtu teicis.
Tieši šis sakāpinātais paštaisnums un paškritikas trūkums (nejaukt ar pašpārliecību, kuras viņiem tiešām bieži trūkst) “Progresīvos” ierindo radikāļu rindās. To rindās, kuru jo mazāk parlamentā, jo labāk sabiedrībai kopumā. Lai gan iespējams, ka “Progresīvie” varētu Saeimā tīri labi pildīt to funkciju, kuru kopējā zupas katlā pilda garšvielas. Piešķirt asumu, bet neko vairāk.
