Konservatīvo ideju institūta Populares Latvija un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktā pētījuma Laba skola: vēlmes un vērtējums ietvaros aptaujātie sparīgi stumdīja galveno atbildību par bērnu izglītošanu no vecākiem (32%) pie skolas (31%) un atpakaļ.
Man aina šķistu pievilcīgāka, ja aptaujāto vairākums būtu teicis, ka vecāki, skola un sabiedrība (vide) visi ir galvenie un atbildīgie par bērnu izglītību un audzināšanu katrs savā saskarsmes telpā. Citādi dažbrīd galvenā atbildīgā skaidrošana izpaužas kā stīvēšanās par kolektīvu bezatbildību. Piemēram, kurš ir galvenais atbildīgais par to, ka dažviet trešā daļa, dažviet puse un vairāk izlaiduma klašu skolēnu ir gatavi šo valsti pamest? Vecāki (proti, cilvēki, kuri pārstājuši būt bērniem tik nozīmīgi, lai tie uzskatītu viņu pieredzi, viņu vērtības par pārmantojamām)? Skola (proti, sistēma, kas izglītību uzskatījusi par bagāžu (pakalpojumu) un centusies to translēt, cik tik iespējams sterili – bez pilsoniskuma, atbildības un pienākuma piegaršas)? Sabiedrība (proti – vide, kurai vienalga, ir bērnu izglītībai reāls pielietojums vai nav)?
Manuprāt, aptaujas atbildes liecina, ka diez ko atbildīgi par izglītošanu (un audzināšanu) šodien nejūtas ne vecāki, ne skola, ne sabiedrība. Ja starp svaigiem izglītības sistēmas produktiem viena trešā daļa tūdaļ top sociāli apgā
dājami (jauniešu bezdarbs 30,2%), tad visi atbildīgie (ieskaitot profesionāļus) arvien nav bijuši spējīgi rīcības politikas līmenī gādāt par to, lai Latvijas izglītības sistēma pārstāj atražot iepriekšējā laikmeta vērtības un pieejas, kuras nespēj nodrošināt mūsdienu cilvēku ar mūsdienās efektīvu izglītību.
Pirmkārt, vecāki. Pirms dažiem gadiem pavīdēja un tikpat ātri pagaisa nostāja – «izglītības pasūtītāji – tā ir mūsdienu vecāku jaunā sociālā loma». Ne izglītībai veltītos izdevumos, ne amatpersonu tekstos nav lasāms, ka šī loma būtu īstenojusies. Tātad – vai nu vecāki kā noteikts sociāls kopums nespēj definēt un pasūtīt sistēmai savu bērnu nākotnei nepieciešamās izglītības izmaiņas, vai arī izglītības sistēmas uzskatā vecāki var iet ar savu pasūtījumu ieskrieties. Savukārt sabiedrībai vienalga, kā īstenosies katra atsevišķa cilvēka projekts, jo sabiedrībai (varai, politikai) sava skaidri definēta projekta (idejas, mērķa) nav. Bet, ja nav, kā lai vecāki zina, kur īsti tiem ar savu cilvēku projektiem nāksies iekļauties? Iznāk, ka reālā vecāku atbildība par izglītību aprobežojas tikai ar pašu bērnu (iemācīju lasīt; skatos, lai neizlaižas; atbalstu pozitīvas aktivitātes…), bet arvien unificētajam izglītības sistēmas līmenim (visiem – visu) reāla vecāku līdzatbildība nav vajadzīga.
Otrkārt, skola. Ja daudzi runā par kvalitatīvu izglītību un uzteic to Latvijā, tad skolas atbildībai jābūt viegli nolasāmai valsts praksē. Tad atbildei uz jautājumu – kas šodien Latvijā ir izglītots cilvēks? – jābūt viennozīmīgai – tas ir cilvēks ar diplomu, uz kura ir Latvijas ģerbonis. Ja tas tā, tad kas ir traucējis divdesmit gados šo kvalitatīvo izglītību transformēt kvalitatīvā valstī? Tikai vara, partiju sistēma, aprobežota birokrātija...? Stipri šaubos. Acīmredzot runa tomēr ir par tādu skolas atbildību, kura nav spējusi samērot savus priekšstatus par izglītības kvalitāti ar konkrēto Latvijas praksi. Vai arī sistēmai nerūp skolēnu identitāte valsts līmenī.
Treškārt, sabiedrība. Ja Latvija jauniešu bezdarba ziņā starp ES valstīm atrodas tuvāk «līderu» galam, tad, rupji runājot, galvenie iemesli ir divi: – vai nu izglītības pakalpojumu tirgus ir pārpilns ar nekvalitatīvām precēm, vai arī šie pakalpojumi nav sajūgti ar reālo darba tirgu un kvalifikācija tajā nav kritērijs. Bet, ja itin daudziem jauniem ļaudīm pat nekvalificēts darbs vecajā Eiropā kotējas augstāk nekā darbs, kas saistīts ar izglītības noteikto kvalifikāciju (piemēram, skolotājs) Latvijā, tas liecina, ka sabiedrībā izglītība vairs nav sociālais lifts un diploms nenodrošina labi apmaksātu darbu. Turklāt vecāki un skola pakļaujas sabiedrības (varas) vēlmei pakārtot arī skolu cilvēku saskarsmes makdonaldizācijai (vienkārši, sekli, bez pūlēm). Secinājums – vecāki, skola un sabiedrība šajos gados pārlieku gribējuši mācīt un audzināt citus (bērnus), neaudzinot sevi. Ar atbildību tam nav sakara.