Tas, ka valdība atteicās piešķirt zinātnei papildu finansējumu (IZM versijā – 5,5 miljonus latu), nav nekas pārsteidzošs. Krīzes gados finansējums zinātnei Latvijā samazinājies par 62%. Latvija ir pēdējā vietā ES saistībā ar intelekta ekonomiku raksturojošiem parametriem. To noteikusi politika. Nevis krīze.
Manuprāt, ar savu jomu saistītās politikas metus paši zinātnieki visai skaidri un futūristiski noformulēja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Tad tika definētas ar politekonomiskās formācijas maiņu saistītās problēmas, inventarizēti gan zinātnes videi adresētie pelnītie pārmetumi, gan nepelnītās muļķības. Tostarp: birokratizācija; efektīvi nodarbināta trešā daļa zinātnieku; amatpersonu izbrīns par to, ka fundamentālās zinātnes nevar pakļaut pašfinansēšanās modelim; tautsaimniecībā nepietiekama atgriezeniskā saite; pasīva zinātnes administratīvo līderu, arī akadēmiķu attieksme pret pārmaiņām; vēlme saistībā ar zinātniskās izpētes apjomu uzturēt dižvalstij raksturīgas ambīcijas… Zinātnieki piedāvāja varai savus programmatiskos apsvērumus: cik daudz un kādu zinātni Latvijai vajag, kādu tā var panest. Piedāvāja politiku. Šajā piedāvājumā tika raksturoti vismaz trīs vaļi, kuri, nosaka zinātnes nepieciešamību civilizētā mūsdienu valstī. Zinātne – tā ir kultūras daļa. Pastāvot zinātnei, kultūra dabū citu līmeni. Zinātnes stāvoklis nosaka sabiedrības izglītības līmeni. Zinātnes ietekme uz ekonomiku padara to mūsdienīgu un konkurētspējīgu. Tātad – tika definēts arī mērķis. Taču vara, lai arī krīze esot beigusies, nepilda pat likuma nosacījumus (0,15% no IKP pieauguma ik gadu līdz 1% no IKP zinātnei kopumā). Politika, kas izrietētu no zinātnes lomas, un reālā politika arvien ir dažādas lietas.
Ko tas liecina par politiķiem un valsts birokrātiju? Piemēram, to, ka attieksmē pret intelektu Latvija liekama starp regresīvākajām Eiropas valstīm. Nesen izlasīju (komersant.net), ka no 27 ES valstīm 23 kopš 2007. gada ir pastāvīgi palielinājušas investīcijas pētniecībā un R&D (pētnieciskie un eksperimentālie darbi, kas pievērsti jaunu tehnoloģiju radīšanai) izstrādēs. Vēl turpat lasīju: «Ja rūpniecības, finanšu sektora, pakalpojumu tirgus u. tml. atjaunošanai nepieciešams gads vai divi, tad zinātnes reanimācijai vajag paaudzi, bet atpalicība augsto tehnoloģiju jomā izsit no līdzvērtīgas konkurences visu nacionālo ekonomiku.»
To, ka varas noraidošā attieksme mazina ārēju finanšu avotu vēlmi kompensēt valsts nespēju. Labāk pirkt smadzenes, nekā investēt vidē, kurā valsts nav ieinteresēta.
To, ka prioritāras pagaidām varbūt ir runas par intelekta ekonomiku, bet prioritāra nav izglītības, sevišķi augstākās, sistēma. Kā var lielīties ar to, ka valstī sagatavos modernus, radošus superspeciālistus intelekta ekonomikai, ja bez zinātnes tas nav iespējams? Sagatavos superskrūvītes. Turklāt augstskolu studenti saņem no varas signālu –Latvijā zinātne ir bezperspektīva, tai te nav lielu nākotnes izredžu.
To, ka nav iespējams nekāds izrāviens, kamēr reāli neiezīmējas vismaz tendence finansēt zinātni saskaņā ar attīstītu valstu kritērijiem. Bez tā Latvija ir nolemta palikt starp mūsdienu pasaules klauniem, kuri tik vien kā pielāgojas visiem un visam. Latvija būs pasaulē respektējama, ja vārdu «pielāgošanās» aizstās ar vārdu «inkulturācija». Birokrātija un «plašo masu» izlaistās smadzenes to nespēj izdarīt.
To, ka, pateicoties smadzeņu aizplūšanai, finansējuma problēmu radītai stagnācijai u. tml., var pienākt brīdis, kad finansējuma pieaugums nevairos efektivitāti. Tad būs atkal nepieciešamas brašas reformas, kuras pie mums itin bieži izpaužas kā ņemšanās ap mironi bez nolūka to atdzīvināt. Nav izslēgts, ka amatpersonas apzināti vēlas, lai zinātne atrodas iespējami tuvu komas stāvoklim. Jo, kā nupat rakstīja viens samērā norūpējies Moldovas ZA (tur paredzēta visai radikāla jomas optimizācija) korespondētājloceklis: «Kas grib iznīcināt valsti, iznīcina zinātnes un kultūras attīstības perspektīvu» (A. Dikusārs). Bet Frederiks ŽolioKirī teica: «Sabiedrība, kura neatbalsta savu zinātni, pārvēršas kolonijā.» Vai tad mūsu nomenklatūras sapnis nav – saglabāt amatus, atkratoties no atbildības par sabiedrību, par valsti?