Saeimas partijas sākušas izrādīt, ka arī pašvaldību vēlēšanās katrai no tām savs krekls būs tuvāks. Acīmredzot arī vietējās varas līmenī tām nav padoma, kā paplašināt savu elektorātu uz pretinieka vājuma rēķina.
Tāpēc runas par iespējamo latviešu (vai krievu) partiju savstarpējo vienošanos kopējai dziesmai vismaz Rīgā šķiet izskanējušas. Visas vienošanās ir jau notikušas. Sācies kārtējais plaisu, aizu un šķirbu laikmets, kad domas par elektorāta paplašināšanu tiek atmestas un atkal sākas izteikta sevis iezīmēšana. Cīņa par vēlētāju pārdalīšanu starp tiem, kuri pirms neilga laika runāja par iespējamo vienošanos. Līdz valdības krišanai koalīcija sevi ar šādām spēlēm nenovedīs, taču ik pa laikam kāda no koalīcijas partijām atņirgsies pret partneriem, lai izceltu savu izredzētību, izrādot, ka apstākļu noteiktie kolēģi tiem ir kā akmens kaklā.
Tas pats arī krievu galā. Rīgas mērs nesen izteicās, ka partija Zarja (Par dzimto valodu, За родной язык) ir Vienotības un specdienestu projekts. Ja to ņemt nopietni un pielikt klāt agrākos (it kā kompetentu amatpersonu vai politiķu) apgalvojumus, tad iznāk, ka Zarja – tas mums ir par Krievijas naudu īstenots Vienotības un Latvijas specdienestu projekts. Turklāt Vienotības inspirētā Zarja ir atbalstījusi Ušakovu Rīgas mēra amatā. Tātad Vienotība ar Zarja muti atbalsta Ušakovu? Liekas – murgi, bet – ko var zināt! Manuprāt, Rīgas mēra reakcija uz Zarja piedāvājumu vienoties kopīgam sarakstam bija samērā histēriska un adresēta trulākajai SC elektorāta daļai. Acīmredzot Saskaņas centra vadībai Zarja sagādā zināmas galvassāpes. Proti – tiem vēlētājiem, kam nav diezgan ar brīvbiļetēm un salāpītiem iekšpagalmiem, tiem, kuri grib redzēt arī izteiktu un konsekventu apvienības politisko stāju, SC kļuvis apšaubāms. SC droši vien ir pamats bīties, ka radikālāko šī elektorāta daļu varētu pievākt Zarja. Slikti gan tad, ja Zarja paņem SC vairākumam nepieciešamo balsu skaitu, gan tad, ja Zarja piepeši paveicas. Jo gan konservatīvākajai latviešu, gan konservatīvākajai krievvalodīgo publikas daļai SC koalīcija ar Zarja šķitīs nesmuka. Bet SC ir svarīgi pieklājīgi izskatīties vairākuma acīs. Ušakova paziņojums kārtējo reizi apliecināja SC bažas par to, ka krievvalodīgais elektorāts nav tik monolīts, kā apvienībai gribētos un kādu to iztaisa latviešu mediji. Iespējams, jūtamu daļu šī elektorāta apvienības politiskā evolūcija neapmierina. Bet latviešu partijas sev no tā neko paņemt nespēs.
Turklāt pagaidām rodas iespaids, ka arī savus vēlētājus un to politisko atmiņu Saeimas koalīcijas partijas nevērtē diez cik augstu. Ja ne citur, tad Rīgā liekas, ka mākslinieciskums kampaņā atkal valdīs pār lietišķumu. Pirmkārt – varu Rīgā lēma pilsoņi. Paziņojums: Rīga jāatdod Latvijai! faktiski nozīmē, ka politiķiem Latvijā ir divu šķiru pilsoņi, un, ja man būtu pašcieņa, es par šādu paziņojumu autoriem nebalsotu. Otrkārt – arvien nav pazīmju, ka SC un Gods kalpot Rīgai! oponenti ir gatavi piedāvāt rīdziniekiem kaut ko principiāli kvalitatīvāku par SC lietišķo, pieņemsim, populismu. Gluži otrādi, Rīgas mēra amata kandidāti spieto ap to, ko Rīgas domes koalīcija uzdod par savu panākumu. Tā nav programmatiska opozīcija domes koalīcijas kursam, tās ir tikai refleksijas un interpretācijas. Sak, ja koalīcijā nebūtu krievi, viss būtu kārtībā. Pārlieku sekla programma. Treškārt, vēlētāji nav tiktāl aplikušies ar klapēm un aizbāzuši ausis, lai neatcerētos, kā laika gaitā svārstījušās mūsu domas, ko esam runājuši, ko darījuši. Ja ilgu laiku mūsu karogs bijis multinacionāls eiropeiskums, bet tagad mums pēkšņi vajag bezmaz etnokrātisku galvaspilsētu, tad nav ticības, ka šī vēlme ir kas vairāk nekā tehnoloģisks vēlētāju makšķerēšanas rīks. Protams, te ir runa par Vienotības mēra kandidāti. Ceturtkārt, ja jau latviešu partijas nespēja Rīgā vienoties un tām jācīnās par vēlētājiem savā starpā, tad tomēr nav saprotams, kas traucē kampaņu balstīt kvalitatīvā, konkrētam novadam vai pilsētai pievērstā kvalitatīvā sacensībā, kāpēc tās pamatā jāliek savstarpēja distancēšanās un pielaizīšanās vēlētājiem? Turklāt – ir absurdi solīt vēlētājiem to, kas jāpilda bez solīšanas. Piemēram, ja tiek solīta «pašvaldību pārvaldība, kas draudzīga iedzīvotājiem» (V. Zatlers, NRA, 4.10.12.), tad tas nozīmē, ka Saeimas partijām bijušas lielas problēmas ar šo draudzību valsts politikas līmenī.