Gribas, lai no Satversmes aizsardzības biroja un tam līdzīgām iestādēm nāk nevis orgānu noslēpumainais vēsums, bet nebeidzama valsts drošības sajūta. Iespējams, SAB savas darbības pārskatus to publiski redzamajā daļā uzskata par formalitāti, kuras pamatā no gada gadā diezgan likt nemainīgu, šādu organizāciju specifikai raksturīgu klišeju kopumu.
Tomēr man liekas, ka arī no SAB sabiedrībai vajadzētu saņemt nevis vien apdraudējumu uzskaitījumu, bet arī atskaiti par valsts drošības situāciju konkrētā laikā SAB kompetences ietvaros. Atkarībā no stāvokļa nopietnības, pievēršot uzmanību arī nepieciešamajiem kontrpasākumiem un to izpildītājiem. Ir, protams, jauki, ja pašmāju ekspertiem vai amatpersonām tiek netieši aizrādīts, lai nepalaiž muti saviesīgās pusdienās ar ārvalstu vēstniecību militārajiem atašejiem. Taču no SAB un tam līdzīgu iestāžu rezumējošiem tekstiem man kā pilsonim savas attieksmes veidošanai būtu vēlams gūt kaut cik reljefu priekšstatu par stāvokļa nopietnību konkrētā laikā. Tā vietā no gada gadā tiek eksponēts samērā nemainīgs apdraudējuma fons, ar kuru var sarast tāpat kā ar tapetēm. SAB dzied šūpuļdziesmu par draudiem.
Manu uzmanību šai tēmai pievērsa nesen medijos sastopamā ziņa, kurā, atsaucoties uz SAB 2011. gada darbības pārskatu, tika izcelta Krievijas TV kompānija TV centrs un fonds Vēsturiskā atmiņa kā tendenciozitātes un manipulatorisma paraugi. Izlasīju SAB mājaslapā pieejamo tekstu, un man radās iespaids, ka SAB viszinība būs pārslavēta, bet analītiskās spējas pārspīlētas. Minētā TV un minētais fonds ir šobrīd katram redzami publiski dotumi, rupori, kas pūlas veidot noteiktu attieksmi tiklab iekšējā, savas valsts publikā, cik dzirdīgās ausīs ārpus tās. Tādi mediji un tādi fondi nav tikai Krievijā. Bet – vai tad šis TV centrs, vai šis fonds ir Krievijas «informācijas politikas un mērķtiecīgas propagandas» autors? Katram fiksējamu ruporu vietā gribētos gūt kvalificētu priekšstatu par sistēmu, kas aiz šiem ruporiem stāv.
Tad varētu saprātīgi spriest par nepieciešamiem un iespējamiem kontrlīdzekļiem. Nez vai mums ir tādi resursi, lai mēs varētu cerēt, ka nomāksim Krievijas propagandu ar tāda paša līmeņa kontrpropagandu. Taču tieši to mēs pagaidām, manuprāt, cenšamies darīt. Un ar to pietiekam. Bet – mums ir instruments, ar kuru nomākt Krievijas informatīvās telpas un, jo vairāk, propagandas ietekmi. Tā ir politika, kvalitatīva tautsaimnieciska politika. Mudināt uz propagandas mašīnu sacensību Latvijā ir bezjēdzīgi.
Un vai tad SAB pārskatā pieminētā Krievijas ziņu aģentūra Regnum inspirēja kampaņu pret Visaginas AES? Tā šo kampaņu atskaņoja. Kas, kādi grupējumi, kādas intereses plēšas ap Visaginu? Krievijas medijos, tostarp atsaucoties uz specdienestu informāciju, tās pērn bija atklātas izvērstāk, nekā situāciju publiski fiksē SAB. Bet Latvijā baumo, ka Visagina bijusi netiešs iemesls vietējiem satricinājumiem finanšu sfērā. No SAB šķiet svarīgi ne tik daudz zināt, ko teica Regnum, bet no kurienes, saistībā ar Regnum sacīto, aug kājas Latvijas interešu apdraudējumam. Ja tas netiek definēts, tad SAB pats, manuprāt, vien amizējas ar masu uztveres klišejām, ar masu mītiem un priekšstatiem.
Vēl SAB tekstā sacīts, ka «par nozīmīgu resursu Krievijas ārpolitikas mērķu sasniegšanai kļuvuši tautieši». Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Taču man ir jautājums – ciktāl SAB identificē vietējos Krievijas tautiešus ar Krievijas ārpolitikas mērķiem?
Proti – ja Krievijai ir izdevīgi Latvijas krievvalodīgos uztvert kā monolītu, viendabīgu savu interešu atbalstītāju masu, vai tāda uztvere ir izdevīga arī Latvijas politiķiem, SAB… Droši vien taču SAB fiksē dažādu, palaikam, manuprāt, pat politiski kā pienākas nedefinētu, valstij nevēlamu grupu klātbūtni Latvijā. Kāpēc šīs grupas, ja tādas te ir, netiek juridiski definētas kā nevēlamas? Cik īsti efektīvs Latvijā ir šis «nozīmīgais resurss», un vai Latvijas politika līdz ar tās institūtiem var atļauties tikai konstatēt, ka tas ir nozīmīgs? Vai arī Latvijas politikai ir izdevīgi uztvert un saliedēt krievvalodīgos kā savrupu kopienu. Likties neredzam attieksmju un noskaņojumu daudzveidību tajā un neizmantot to Latvijas interesēs.
«Deklarēto mērķu neatbilstība faktiskajiem ir lielākais tautiešu politikas radītais Latvijas valsts drošības risks,» teic SAB. Ja tā ir, tad no SAB, tiesiskās kategorijās paustu, gribētos dabūt zināt sekojošo. Pirmkārt, cik lielā mērā visi krievvalodīgie te uzskatāmi par Krievijas ārpolitisko interešu adeptiem, par piekto kolonnu? Otrkārt, cik lielā mērā Krievijas «slēptos mērķus diskreditēt Latviju» baro vietējie apstākļi? Jo, ja šis zvēriņš (piektā kolonna) netiek un netiek kvalificēts pēc būtības, tad tas ne tikai Krievijai, bet arī Latvijas varas iestādēm vajadzīgs vai nu kā mīts, vai kā izdevīgs mājdzīvnieks. No baidīšanas drošība nerodas. Varbūt no tās rodas izredzes dabūt labāku specdienestu budžetu.