Protams, Latvijai vajadzīgs ikviens cilvēks. Bet sevišķi Latvijai ir vajadzīgi tie, kuri spēj un vēlas iesaistīties valsts būvē. Un jo plašākā mērogā, jo labāk. Un jo jaunāki, jo labāk. Un jo lielākiem darbiem tie piesakās, jo labāk.
Un, ja personības šajā migrācijā nomaina ofisu planktonā reducējušos ministrus un klerkus, vēl labāk. Jo vairāk tāpēc, ka valstsvīru dzemdēšana Latvijā nav tikusi stimulēta. Latvijas sabiedrības attieksme pret valsti un aktīvu dalību tās būvē lielā mērā ir tāda pati kā jaunās emigrācijas attieksme pret valodu. Proti – ar savu sirdi, dvēseli un biļetenu es balsoju par stipru valsti, bet ar savu miesu un (ne)klātbūtni – pret.
Tāpēc ir apsveicams katrs, kuram ir pamatotas ambīcijas ņemt varu, lai būvētu valsti tepat, kur tā ir. Vienalga, no kuras puses un kuro reizi tas tiecas uz varu. Tāpēc nejūtu iemeslu ironizēt par Einara Repšes vēlmi atgriezties politikā. Es tikai priecātos, ja politikā atgrieztos personības, kas tagad uzturas tās priekškambarī vai ir patālu no tās. Iespējams, tās spējušas apjēgt un pārvērtēt sevi visos līmeņos. Arī tur, kur tās bijušas valstij akmens pie kājas. Manā uztverē divdesmit gadu laikā Latvijā nevienam, ne personībām varā, ne tagadējai gandrīz bezpersoniskajai augstākās pārvaldes masai, nav izdevies saturēt politisko eliti kā valsts attīstības mērogam pievērstu un tam atbilstošu komandu. To var izdarīt gan ar ģenialitāti, gan ar racionālu aprēķinu. Svarīgas ir tikai divas lietas – skaidrs, valsts mērogam atbilstošs mērķis un morālais likums pašos.
Bet, ja politikā grasās ienākt ļaudis, kam tā nav pirmatklājums, vajadzētu būt acīmredzamai to kvalitatīvai izaugsmei valsts un tās situācijas uztverē. Taču biedrība Latvijas attīstība šobrīd artikulē sevi tik vāji, ka šķiet – noteiktai politekonomiskai grupai atkal ievajadzējies dabūt īpašumā kādu gabaliņu varas savām vajadzībām, nevis valsts dēļ. Krievijas prezidenta amata kandidāts Mihails Prohorovs pirmdien Maskavā opozīcijas mītiņā paziņoja, ka veidos «partiju bez politiskajiem uzskatiem». Vēlēšanu dienā viņš TV izteicās, ka gatavs tajā ņemt visus jaunos: gan jaunos liberāļus, gan jaunos komunistus. Bezidejisks pragmatisms par labu valsts ekonomiskai izaugsmei. Taču bez principiem noturēt šo pragmatismu pievērstu valstij nesanāks. Un, ja kāds sekoja līdzi Prohorova retorikai no šīs puses, tam, manuprāt, nebūs grūti secināt, ka Mao Dzeduna princips – šautene rada varu – viņam lielās līnijās pārtapis principā: nauda rada varu. Tas nav nekas jauns. Lai arī Einars Repše teica, ka viņam «nav nepieciešama nauda, lai ietekmētu politiku» (NRA, 22.11.2005.), ko līdzīgu, manuprāt, atskaņo Latvijas attīstības runasvīrs Edgars Jaunups. Viņš deklarē, ka nacionālā par daudz, ekonomikas par maz. Sanāciet visi ekonomikā, un būs labi. Vara uztaisīs siltumnīcu vietējam kapitālam, un būs labi. Vara kultivēs jaunus, labus oligarhus veco, samaitāto, vietā, un būs labi. Tas arī nav nekas jauns.
Vecas idejas nebūt nav apriori atmetamas. Taču vispirms būtu jādefinē vara. Sevišķi, ja vara jau lietojusi šīs idejas saukļu līmenī un nav vīžojusi padarīt par politiku, par varas praksi. Tostarp – to nav vīžojis arī Jaunais laiks. «Pasaules pieredze rāda, ka tajās valstīs, kurās ir mēģināts aizsargāt vietējo ražotāju, pozitīvs rezultāts panākts tikai pirmajā brīdī, pēc tam tāds pasargāts ražotājs kļūst nekonkurētspējīgs. Bet ir jāapzinās, ka mūsu lauksaimniecības produktu ražotājs ir spiests cīnīties ar diezgan nopietni subsidētu Eiropas ražotāju. Un te Latvijai būtu jāpacīnās par savu interešu aizsardzību jau Eiropas līmenī.» (E. Repše, Diena, 1.09.2001.) «Mūsu nedienu pamatā ir politiskās varas kļūdas: nepareizi lēmumi, mehānismi, nepareizi veidotas attiecības.» (E. Repše, NRA, 29.08.2001.) «Veselīgas ekonomikas mugurkauls ir mazie un vidējie uzņēmumi. (..) Mēs palīdzēsim mazajiem uzņēmējiem sekmīgi konkurēt ar lielajiem valsts un pašvaldību konkursos, kā arī atrast savu vietu valsts un pasaules tirgos.» (E. Repše, Diena, 5.09.2002.) «Mēs esam eiroreālisti un aktīvi aizsargāsim Latvijas zemkopību ES.» (JL priekšvēlēšanu programma, 2004.) «Sabiedrības labklājība iespējama vienīgi kā valsts ekonomiskās izaugsmes rezultāts.» (JL vērtību deklarācija, 2005.)
Vietējais te sociālekonomiskā ziņā bijis viens no vārdiem, kas varētu pretendēt uz uzvaru politiskās klaidonības čempionātā. Lai arī apceļojis visu partiju papīrus, ne no vienas tas nav dabūjis konsekventu, rezultatīvu politiku. Aleksandrs Ņevzorovs nupat par staigāšanu politikā iekšā un ārā Krievijā teica: pat Honolulu nelāpa kontraceptīvus tik bieži. Tā kā nav definēts, kas īsti maināms varas attieksmē pret vārdu vietējais, pagaidām jādomā, ka tas atkal tiek lāpīts kā prezervatīvs, lai tāpat kā iepriekš auglība netiek vis valstij, bet kādām nomaļus iegribām. Lai tā neliktos, ir jāvērtē vara, skaidri un konkrēti jāatklāj nedienu pamats, kuru Repšes kungs, manuprāt, it labi definēja jau 2001. gadā. Un tad jāpiedāvā konkrētas politiskās sistēmas izmaiņas, kas patiesi nodrošinātu vietējā izaugsmi visā valsts laukumā. Bez tā kungi grib tikai varas pārdali, nevis tās kvalitāti.