Tātad otrajā martā 25 ES dalībvalstis parakstīs Eiropas fiskālās disciplīnas līgumu (Budžeta paktu), kas būs jāratificē šo valstu parlamentiem. Līgums stāsies spēkā, ja to ratificēs 12 eirozonas valstis.
Domāts, ka tas notiks līdz 2013. gada 1. janvārim. Kas akceptēs šo paktu un attiecīgas izmaiņas Lisabonas līgumā, var cerēt uz operatīvu atbalstu no jaunā Eiropas stabilizācijas fonda. Līguma nosacījumi paredz «automātiska sankciju mehānisma» lietojumu pret valstīm, un tie jāfiksē konstitūciju līmenī. Līguma izpildi kontrolēs Eiropas tiesa.
Vārdi fiskālā disciplīna, stabils eiro, ilgtspējīgs budžets un vēl virkne citu ar šo līgumu saistītu vārdu ir man saprotami un pieņemami. Bet man arvien nav īsti saprotama šā līguma cēlonība un tā patiesais adresāts. Un vēl arī tas, caur ko tieši un kādā pozitīvā vai negatīvā veidā tas ir tik nozīmīgs valstu sabiedrībām. Arī no Latvijas amatpersonu un ekspertu izteikumiem par līgumu izriet, ka ekonomika, budžets, palaikam arī valdība ir te autonomas, pašpietiekamas padarīšanas, kurām Latvijas tauta un valsts nav vajadzīgas. Proti – neesmu sastapis līguma pamatojumu šādā mērogā. Bet, ja līgums ir tik ārkārtīgi valstiski, konstitucionāli nozīmīgs, kāpēc ZZS atbalsts tam jāubago, solot treknus tiešmaksājumus un labu kohēziju? Saskaņas centrs vēl otrdien nebija ticis skaidrībā par līguma ietekmi uz Latviju. Lai arī uzsvēra, ka tas būšot «lēmums uz mūžu». Mūsu dižie kodola glabātāji klusē. Laikam taču tiem nav ko teikt par Budžeta pakta ietekmi uz valstu suverenitāti. Deividam Kameronam ir ko teikt, vairākiem ES valstu ārlietu ministriem ir, ungāriem ir, poļiem ir, īriem ir, dāņiem ir, frančiem ir, čehiem ir... mums nav. No tā izriet viens – Latvijas līderiem šis līgums ir izdevīgs kā lietussargs, zem kura pamukt, lai izvairītos no tiešas atbildības par savas rīcības augļiem. Nu pie katra kliba soļa varēs sacīt: «Līgums! Brisele teica...» Arī Latvijas līderiem izdevīgi, lai mehānismi, kas padara valstu varas atkarīgas no savām tautām, kļūst vājāki.
Tostarp līgumam vajagot sabiedrības izpratni un atbalstu. Taču tad nevis jācepas savā sektoriālā (fiskālā, finanšu, banku..) pannā, bet jāteic sabiedrībai, ko tai (ekonomiski, finansiāli, sociāli...) dos šī izpratne un atbalsts. Kas īsti jāatbalsta? Varbūt tas, ka līgums nostiprinās nevis valstis, bet finanšu korporācijas. Varbūt tas, ka šis līgums pamatā nav ekonomikas izaugsmes, bet finanšu obščaka glābšanas pasākums. Varbūt tas, ka šis līgums paātrinās ES politisku transformāciju vienotā federālā valstī. Varbūt tas, ka kārtējā valsts neatkarības porcija tiek eksportēta, kārtējo reizi neprasot sabiedrībai atļauju un neskaidrojot tai līgumu no šīs (politiskās, konstitucionālās) puses.
Bet galvenokārt sabiedrības izpratni un atbalstu līgumam varētu dabūt, ja tiktu skaidri pamatots, ka tieši fiskālās disciplīnas trūkums ir galvenais mūsu nelaimju cēlonis un, tikuši ar to galā, mēs uzplauksim. Bet – tas tiek apšaubīts. Tiek teikts, ka cēloņi tiek meklēti birokrātiskās procedūrās. Pat vairāki eirobirokrāti uzsver gan to, ka budžeta disciplīnas nosacījumi un aizliegums tos pārkāpt jau pastāv, tikai to neviens neņem galvā, gan to, ka beidzot būtu laiks pārlikt uzsvaru no fiskālās disciplīnas uz ekonomisko izaugsmi. Vācu ekonomists Volfgangs Munhauss: «Angela Merkele piedāvā mums ne tik daudz budžeta savienību, cik vispārējās ekonomikas klubu. Eiropas līderi lieliski orientējas tehniskos un juridiskos jautājumos. Taču diez vai viņi saprot ekonomikas un finanšu dinamiku, kas ir krīzes izcelsmes pamatā. Viņi domā, ka esošā krīze – tas ir fiskālās disciplīnas pārkāpums. Iespējams, tieši tāpēc viņu krīzes pārvarēšanas politika pastāvīgi cieš neveiksmi.» Franču ekonomists Dominiks Ottavi: «Tas ir tas pats, kas ārstam noteikt vienu un to pašu diētu visiem saviem pacientiem, kas sūdzas par sāpēm vēderā. Iespējams, kādam tā līdzēs, bet nez vai būs efektīvas zāles visiem. Jo kāds var būt pārēdies saldumus, bet cits nopietni slims. Baidos, ka tas pats notiks ar zālēm – fiskālā disciplīna. Vieniem tās vispār nevajag un tikai bremzēs ekonomisko attīstību. Citiem palīdzēs, bet trešajiem neko nedos, jo viņu nelaimju cēloņi ir daudz nopietnākas problēmas.»
Vācijas kanclere Angela Merkele decembrī teica: «Eiro atgūs stabilitāti, ja vien mēs mainīsim līgumus uz savienības stabilitātes palielināšanas pusi.» ES prezidents Hermans van Rompejs: «Līguma jēga ir fiskālās kontroles pastiprināšanā un atbildības noteikšanā.» Valstu vadītāju koris: «Mums jādara vairāk, lai izvilktu Eiropu no krīzes.» Taču ne jau ES deklarācija par ekonomisko izaugsmi ir politisko diskusiju topā. Tā visu uzsvaru kopumā šķiet 82 miljardu eiro pārdales vērts reveranss. Jo vairāk tāpēc, ka šajā deklarācijā paredzētajiem pasākumiem (bezdarbs, jaunatnes profesionālā apmācība, mazo uzņēmēju atbalsts...) risinājumus pamatā meklēs nevis ES, bet nacionālās valdības.
Topā ir Budžeta pakts un Eiropas stabilitātes mehānisms (ESM), kura apjoms pagaidām paredzēts 500 miljardi. Topā nav sabiedrības, bet tirgi.
Taču arī šajā mērogā domas svārstās. Tiek sacīts, ka līgumam jāpārliecina investori par to, ka valstis spēj kontrolēt savus parādus, un jānodrošina eirozonas stabilitāte. Iespējamie investori atzīst, ka pakts var nostrādāt ilgtermiņā. Bet – juridiski sankciju mehānisms vēl neskaidrs un izpildes garantijas švakas. Jo Eiropa tā arī nav iemācījusies kopīgi pārvaldīt krīzi. Nikolā Sarkozī konkurents vēlēšanās Fransuā Ollands teic, ka veiksmes gadījumā netaisās līgumu pildīt un rosinās tā pārskatīšanu. Luksemburgas ārlietu ministrs to nosaucis (Der Spiegel) par tukšu laika nosišanu. Ir eksperti, kas to sauc par politisku žestu, kuram jānomierina vācu vēlētāji un jāatgūst tirgu uzticība. Utt., u.tml. Kopumā apliecinošie un noraidošie izteikumi mani noved līdz politiskai tēzei, līdz Trockim: ekonomikas vajadzībām nacionālas valstis nav nepieciešamas.
Budžeta un parādu krīze eirozonā ir vispārēja. Francijas parāds ir 85% no IKP. Bezdarbs decembrī bija 9,6%. Gada laikā tas audzis par 5,6%. Daži gudrinieki uzskata, ka 2012. gadā tieši Francija būs galvenā eirozonas problēma. Arī tāpēc nav saprotams, kāpēc krīzes risinājums pamatā tiek reducēts līdz (nepietiekamai) krīzes kontrolei.