Valsts prezidents un Saeimas spīkere nupat skaistā duetā apliecināja gatavību cīnīties pret mazākuma diktātu. Tā kā mazākums, pret kura diktātu tiks vērsta prezidenta un spīkeres cīņa, kuru izskaudīs grozījumi Satversmē, netika konkretizēts, tad acīmredzot šī cīņa jāsaprot visplašākajā nozīmē. Un tas ir jauki.
Jo tad beidzot tiksim skaidrībā par Latvijas varas dabu un pārstāvības kvalitāti. Ne reizi vien nācies dzirdēt, ka varu Latvijā nosaka šaura ļaužu grupa; ka te ir nomenklatūras oligarhija; ka te izpildvara diktē noteikumus pārstāvības varai un varu līdzsvars ir izjaukts; ka parlamentārā kontrole ir fiktīva; ka te pastāv gan sektoriālais, gan municipālais feodālisms... Turklāt sabiedrības zemā uzticība lēmējvarai un izpildvarai liecina, ka cilvēki apšauba to, vai šī vara tiešām pilda vairākuma gribu. Turklāt, vērojot valsts sociālekonomisko dinamiku, noslāņošanās dinamiku, reģionālās attīstības disharmoniju, rodas iespaids, ka pastāvošā politiski tiesiskā sistēma arī Latvijā varētu būt dzemdējusi «formāli likumīgu, taču neleģitīmu mazākuma varmācību attieksmē pret vairākumu» (vienā no Krievijas opozīcijas tekstiem atrodamais Krievijas varas raksturojums). Es te tīšām salīdzināšu visu ar Krieviju. Nolūkā aprādīt, ka Latvijas vara, manuprāt, ir eiropeizējusies un demokratizējusies vien formāli.
Atsevišķu varas institūtu (tostarp Finanšu, Izglītības, Veselības... ministriju) darbība atsevišķās epizodēs vedina pārņemt Latvijā M. Hodorkovska tēzi par «represīvā mazākuma» varu. Jo, lai arī šī darbība skārusi vairākumu tautas, tai palaikam nav bijis ne tikai vairākuma, bet pat artikulēta Saeimas akcepta. Bet, ja avīzēs parādās virsraksts, piemēram, ZRP ieņem Rīgas brīvostu, tad tas liecina, ka lielais oligarhu apkarotājs nav nekas cits kā vien nomenklatūras oligarhijas adepts, kurš apsveic varas sadali valsts uzņēmumos starp partijām, nevis pārstāv tajos valsti (vairākumu).
Novadu reforma acīm redzami attālināja vēlētājus no varas. Cilvēku skaits, kas vēlēja vienu pārstāvības orgānu, palielinājās. Atkal – kā Maskavā, kur uz desmit administratīvajiem apgabaliem un 124 municipālajiem apgabaliem savulaik bija tikai viens pārstāvības orgāns – Maskavas dome. Skaidrs, ka Maskavas dome faktiski tika veidota nevis pēc maskaviešu, bet Maskavas valdības ģīmja un līdzības. Tāpat atsevišķās Latvijas pašvaldībās lēmējvaru arvien izdodas izveidot pēc noteiktu grupējumu, partiju ģīmja un līdzības.
Atsevišķa tēma, kas apliecinātu, ka Latvijā pie varas ir mazākums, būtu – manipulācijas ar elektorātu. Šis process gadu gaitā ir sistēmas pietiekami atstrādāts, lai varu noteiktu nevis tautas vairākums, bet spēku samērs pašās varas aprindās un ap tām. Tāpēc, lai kā mēs gribētu «citu politiku», pagaidām allaž iznākusi tā pati. Jo ir radīts un tiek veiksmīgi uzturēts inerts vairākums, kas allaž nobalsos par esošo varu. Sevišķi tad, ja demokrātija ir formāla. Šādā situācijā sprādzienu nodrošinās aktīvais mazākums, kad tam viss būs līdz rīklei. Acīmredzot vairākums varu vairs nebaida, to baida tieši šis aktīvais mazākums.
Slikti, ļoti slikti, ka mazākums te izpaudies etniski norobežoti. Taču, ja vara turpinās domāt papīru producēšanas un pavēļu, nevis politikas izmaiņu līmenī, situācija transformēsies uz sociāla mazākuma izpausmēm. Pat tad, ja vara turpinās veicināt etnisku nesaprašanos. Turklāt, kamēr vara, pretēji Josifa Brodska Nobela lekcijā ieteiktajam, meklēs cilvēka eksistences problēmu risināšanai totālu, masveida pieeju (vai – neatradīs reālu veidu, kā krievus repatriēt), arī nekāda etniska miera šeit nebūs. Jo risinājums nav rodams, tikai nodrošinot (caur naturalizāciju) valsts institūtu pieejamību. Tas jāmeklē arī mentālā, pašapziņas un pašcieņas atšķirību laukā. Līdzīgi arī aktīvais sociālais mazākums būs gatavs izturēt pārejošu nabadzību varbūt tikai garīgi, simboliski iedvesmojošu mērķu dēļ, ja vien jutīsies ceļā uz šo mērķi cienīts un vajadzīgs. Bet tas tieksies bloķēt pat progresīvas reformas, ja tam netiks vīžots paskaidrot, kāds būs šo reformu vispārējs vai viņa paša labums.
Un visbeidzot. It kā, vietējai (arī centrālajai) varai attālinoties no elektorāta, referendumu nozīmei vajadzētu pieaugt. Taču to grasās mazināt. Tas nozīmē, ka politiskais mazākums rūpējas par sevi un negrib ļaut vaļu vairākuma gribai. Lai arī apgalvo pretējo, tas valsti uztver tāpat kā Ļeņins (valsts ir mazākuma vardarbības instruments pār vairākumu). Krievu aktivizēšanās, izmantojot latviešu lielo noraidošo attieksmi pret to, tiek vispārināta, lai vara varētu nostiprināties savā mazākuma interešu pārstāvībā pret demokrātisku konkurenci un sociāliem ekscesiem. Vara uz pārmetumiem, ka zivs pūst no galvas (varas, politikas atbildība par 18. februāra referenduma iespējamību, par Latgali...), gatavojas atbildēt ar Jurija Andropova piebildi, ka to tīra no astes. Tā ir mana tēze. Būšu priecīgs, ja prezidenta un spīkeres antitēze caur konkrētu rīcību izrādīsies pilnīgi pretēja.