Pārdomājot referendumu, katram būs savas atklāsmes. Manējās diezgan pilnīgi pauda viena krievu meitene, kura filmas GenerationP apspriešanā teica, ka «šodien cilvēks cilvēkam brends». Filmas režisors Viktors Ginzburgs tur piebilda, ka «šodien cilvēks cilvēkam – vau (vai wow!)».
Man šķiet, ka referendums un tā priekšspēle no politiķu un inteliģences puses lielā mērā izpaudās kā brendu demonstrācija. Daudz efektīgā, maz efektīvā. Sabiedrības orientēšana uz tēmu (latviešu valodas drošība nākotnē, divvalodības perspektīva) vienas kampaņas, viena atsevišķa pasākuma, nevis procesa ietvaros. Divi konkurējoši modeļu nami, divas pulksteņu firmas izrādīja un aizstāvēja savus brendus. Latvietis, latviešu valoda, krievs, krievu valoda... Turklāt pamatā valoda(s) tika eksponēta kā politikas un tikai retumis kā civilizācijas (kultūras) brends. Manā uztverē tā ir tēmas, tās nopietnības devalvācija. Katram tur bija sava prezentācija, un tos vienoja tikai prezentācijas telpa, kura nez kāpēc tika saukta par Latvijas valsti. Taču valsts nav brendu noliktava. Šo pasākumu varētu pilnībā aprakstīt ar Peļevina vai Beigbedera citātiem un viņu stilā. Katrs gribēja «aizdzīt lidmašīnu, kuru neviens neprata vadīt» (F. Beigbeders). Aktieru koris dziedāja, ka šis ir ļoti emocionāls pasākums, bet, kā to īsti vadīt, lai emocijas nestu vispārējus augļus, neviens nav atzinies joprojām. Ļoti ceru, ka citi, atšķirībā no manis, zina, kā veidot stabilu valsti, pastāvot divām konfrontējošām masām. Es to nezinu. Bet cilvēki jūt (sk. 100. panta preses kluba auditorija 17.02. u.c.), ka rīcības motivācija tikai brendu līmenī padarīs starpetniskās attiecības labilākas. Taču acīmredzot kopējais kaifs attieksmē pret valsti un politiku te pamatā pastāv tieši emociju un attieksmes izrādīšanā, nevis atbildēs – kas no tā reāli iznāks, ko mēs (latvieši, krievi) no tā sev gūsim? Viena no manām atklāsmēm pēc referenduma gan saistībā ar latviešu, gan krievu valodu ir tāda, ka jālabo ne tik daudz Satversme, cik nesēju kvalitāte. Jo, manuprāt, tieši tā nosaka valodu un visu citu attiecību kvalitāti. Bet tēmas deformācija, ar to saistītais piezemētais situācijas izpratnes līmenis atklāj gan politisku analfabētismu, gan nekulturālību, gan, neraugoties uz pārliecinošo referenduma kopīgo iznākumu, tomēr nerada cilvēkos stabilu pārliecību par to, ka latviešu valoda nu ir droša. Gan arī, palūkojot tuvāk, paver plašākas iespējas prasībām, kuras politiskā elite līdz šim noraidījusi.
Piemēram, koalīcijas politiķi pirms referenduma uzskatīja, ka galvenais ir mobilizēt latviešus. Taču katram, kurš nebija sevi novedis afekta stāvoklī, bija skaidrs, ka summārais referenduma iznākums noraidīs krievu valodu kā otru valsts valodu ikvienā gadījumā. Latvieši tiktu galā ar savu izvēli arī paši. Politiķiem, manuprāt, galveno uzmanību vajadzēja (nejūtos vainīgs, jo apcerēju šo aspektu jau pērn) veltīt krievvalodīgajiem tur, kur Latvijā ir to vairākums. Koalīcijas politiķiem nebija nekāds noslēpums tas, ka viens no referenduma rosinātāju faktiskajiem mērķiem ir panākt iespaidīgu par balsojumu šajās vietās. Nu referenduma rezultātus Daugavpilī, Rēzeknē (Latgalē kopumā), arī Rīgā... var uzskatīt par referenduma iniciatoru panākumu. Es pat teiktu – lielu panākumu. Jo, manuprāt, tie ir pietiekami skaidri, lai Eiropa atbalstītu reģionālās valodas statusa piešķiršanu krievu valodai saskaņā ar Eiropas minoritāšu hartu. Koalīcija negrib dot krievu valodai arī šo statusu. Taču arī negribēšanas politiku ir jāprot veidot.
Tas ir labi, ka referendums mobilizēja kopienas. Ceru, ka tas daudz kategoriskāk iezīmēs gan varas izvēli (vai nu turpināt kursu uz konfrontāciju un kultivēt etniskās bailes, vai arī reāli novērst etniskās spriedzes cēloņus), gan arī vedinās kopienas pievērsties pašām sev. Sociologi, rau, domā, ka cilvēku aktivitāte nodemonstrējusi latviešu lielo atbildību par pamatvērtībām. Var jau būt. Lai gan man likās, ka šī lielā atbildība izpaudās vairāk no uzrauga nekā vērtību kopēja pozīcijām. Paņemsim te vienu krievu kā mērvienību. Kas ir latviešu valodai labāk – integrēt vienu krievu vai pierunāt vienu latvieti nebraukt projām un vienu atgriezties mājās? Ja etnopolitika te darbojas tikai uz vienas (otras) kopienas pusi, tad tās uzdevums ir šajā telpā aizstāt latviešus ar latviski runājošajiem. Cik krievus vajag integrēt, lai aizstātu latviešu nedzimšanu, izbraukšanu un izmiršanu? Gundega Repše nupat teica, ka arī uz mūsdienām attiecas Kārļa Skalbes vārdi par izpostītās nacionālās rakstniecības druvu. Bet, iespējams, latviešu valodas daiļums un mūsdienīgums šodien vairs nav saistīti ar nacionālo rakstniecību. Tāpēc jājautā – cik krievus vajag integrēt, lai šī druva nenīktu? Acīmredzot to, kuri, nesagatavojuši pienācīgu nodarbinātības politiku, grib paaugstināt pensionēšanās vecumu, nolūks ir distancēt jauniešus no darba tirgus. Tātad – izstumt no valsts. Jo jaunieši ātrāk paceļas spārnos. Bet acīmredzot arī latviešu jauniešiem, kamēr tuvumā nav neviena krieva, nav liela sakara ar savu valodu un tās runāšanas vietu. Ar cik integrētiem latviski runājošajiem var šos no Latvijas aizgājušos latviešu jauniešus aizstāt? Un ar cik integrētiem krieviem varēs kompensēt reģionālās politikas, medicīnas iestāžu, skolu optimizācijas rezultātā panāktos referenduma rezultātus Latgalē? Referendums man atklāja, ka politiķi arī ar pamatvērtībām spēlējas popkultūras līmenī. Tās ir aktuālas, kamēr notiek izrāde vai izrādīšanās. Kaut kā priekšā. Bet tās nav aktuālas kā process sevī (nācijā) un ar sevi. Turklāt popkultūrai vajag aplausus pēc katra priekšnesuma un pat pirms tā. Pamatvērtību patiesiem kopējiem, vai tie arāji, vai mātes saviem bērniem, vai izgudrotāji, aplausi skan reti.
Visbeidzot referendums man atklāja, ka Latvijā neiecietība pret citādu domāšanu, citādu viedokli arvien ir modē tāpat kā vienpartijas monopola laikos. Kas negrib darīt tā, kā mēs, ir ienaidnieks vai nodevējs. Pazīstama retorika. Sevišķi ieredzēta pie tiem, kas atbilst Epiktēta raksturojumam: vergam nevajag brīvību, tam vajag verdzību citiem.