Padzirdējis, ka Edmunds (Sprūdžs) vēlas dot zaļo gaismu vietējiem referendumiem, atcerējos Egilu (Skalagrimsonu) un viņa dzimtenes altingus kā tiešās demokrātijas paraugu.
Tūdaļ ķēros pie Islandes sāgām un izlasīju, ka kristieši un ķeceri reiz saķīvējušies pie Likumu klints (tāpat kā Vienotība ķīvējas ar Saskaņu Saeimā). Ķīviņš izcēlies tāpēc, ka kristieši un pagāni nav gribējuši, lai visiem ir vieni spēles noteikumi visās lietās. Tad kristieši par savu likumrunātāju izraudzījuši Hallu no Sidas, bet Halls aizgājis pie Torgeira no Ljosvatinas un iedevis šim trīs markas sudraba, lai tas uzstājas kā likumrunātājs. Torgeirs pārvilcis pār galvu apmetni, lai neviens nesāk ar viņu runāt, un gulējis visu dienu. Nākamajā dienā tauta atkal atnākusi Saeimā, tas ir – pie Likumu klints, un Torgeirs teicis – mūsu lietas samudžināsies bezcerīgi, ja mums nebūs vienu likumu visiem. Kad visi tam piekrituši, Torgeirs licis zvērēt, ka Islandē visi būs kristieši un nekādus pagānu kultus nepiekops. Latvijā nekas tāds nav iespējams, jo Latvijā nav ne cilvēka, ne partijas, kas prastu dažādu grupu dažādām motivācijām atrast kopsaucēju. Vai ir runa par vietējo (ar dažiem izņēmumiem) vai par centrālo varu (bez izņēmumiem). Te jāpiebilst, ka Torgeirs bija pagāns, kuru par likumrunātāju uzaicināja (vai nopirka) kristietis. Latvijā nekas tāds nav iespējams, jo dažādas politiskās grupas, neraugoties uz regulāriem gudru pašmāju un ārzemju padomdevēju atgādinājumiem, tā ar nav spējušas vienoties par to, kas tām Saeimā ir pārpartijisks, kas tām visām ir Latvija.
Ar to es, pirmkārt, gribu sacīt: lai vietējie referendumi būtu efektīvi, lai tie nebūtu vai nu vietējo manipulatoru, vai pūļa instruments, ir jātiek skaidrībā par varas dabu. Ij vietējā, ij centrālā vara jāsaved kārtībā atbilstoši reālai, nevis iluzorai demokrātijai, kādu to, manuprāt, attieksmē pret cilvēku patlaban producē it kā demokrātiski varas institūti. Tātad, lai municipālie referendumi tiešām būtu efektīvs varas rīks vietējo ļaužu rokās, varai jāatceras, ka vēlēšanas nav tenderis, kurās kādi dabū tiesības sniegt varas pakalpojumus. Jāatceras, ka vēlēšanas dod pārstāvības, nevis pastarpinātas varas mandātu. Tātad – līdzšinējās varas izlaidības, feodālisma vietā jāliek konkrēti definēta varas, amatpersonu atbildība. Bez ikdienišķas atgriezeniskās saites, bez skaidri noteiktas atbildības, apstākļos, kad vara cilvēkus uzskata par saviem dzimtļaudīm, bet cilvēki varu par savu pretinieku, vietējie referendumi var izpausties vien kā protesta akcijas. Proti – nevis līdzsvarot varas un iedzīvotāju vai kāda privātās intereses ar sabiedriskajām, bet tiešām vairot stagnāciju, par ko jau bažījas potenciālie investori. Patlaban šī ideja man atgādina vēlmi apsiet tīru priekšautiņu samērā netīrai kleitai.
Turklāt ij Edmunda Sprūdža, ij Andra Jaunsleiņa izteikumos par vietējiem referendumiem es saskatīju zināmu vēlmi saudzēt vietējo varu, distancēt referendumus no pašvaldības. Pagaidām vienīgā piedāvātā, ar vietējo varu tieši saistītā referenduma tēma ir – domes atlaišana. Bet, manuprāt, tieši vietējai varai, tās kvalitātei jābūt galvenajam municipālo referendumu objektam. Jo šī vara nav cilvēku priekšnieks, bet otrādi. Tātad – cilvēkiem ir jābūt iespējai padarīt to sev parocīgu. Ar investīciju projektiem ir daudz vienkāršāk. Cilvēki tiešām ir pietiekami saprātīgi, lai vērtētu lietas, kuras var lietišķi definēt. Jautājumiem referendumos jābūt tādiem, uz kuriem var sniegt viennozīmīgas atbildes. Ja informācija par to vai citu projektu, tā labumu, pastāvēšanas kvalitāti noteiktā vidē ir
nepietiekama, tad cilvēki saka – nē, bet, ja investors garantē, ka viņa cūku komplekss simt gadus nesmirdēs, ka tiks izmantots vietējais darbaspēks..., tad – jā. Pieņēmuši lēmumu, iedzīvotāji uzraudzīs šādu projektu ietekmi, to atbilstību solītajam, bet tieši nejauksies projekta konstruēšanā. Ar varu ir citādi. Vara ir tautas īpašums. Tāpēc vietējo referendumu tēma var būt, piemēram: optimāla pašvaldības orgānu struktūra; atsevišķu pašvaldības orgānu vai amatpersonu pilnvaru apjoms; pašvaldības birokrātijas apjoms (kad mana vecāmamma ulmaņlaikos strādāja Rēzeknes apriņķa valdē, tajā darbojās mazāk par desmit cilvēkiem); lēmumi par ārkārtējiem līdzekļiem (izglītībai, drošībai, veselības aizsardzībai...); atsevišķu pašvaldības normatīvo aktu nepieciešamība... utt. Es to neizgudroju, tikai apskatījos, kā tas ir citur.
Jaunsleiņa kungs satraucas, ka referendumi bloķēs pašvaldību darbu. Tā var iznākt. Bet tieši tāpēc, lai tā nebūtu, vispirms ir jāsakārto varas attiecības ar pilsoņiem. Ja vara tur iedzīvotājus atkarīgus, tad šie atkarīgie ļaudis arī referendumos būs pakalpīgi varas iegribām un visumā darīs sliktu gan sev, gan labai pārvaldībai. Bet, ja vara iniciēs un uzturēs cilvēka attiecības ar varu tādas, kādām tām demokrātijā pienāktos būt, tad bloķētas tiks tikai nejēdzības.
Otrkārt, runā, ka buriniekam, kuram nav mērķa, neviens vējš nav ceļavējš. Ne referendumi, ne piecu procentu barjeras atcelšana, ne vēlēšanu kārtības, ne valsts iekārtas maiņa, ne 645 soļi neko nelīdzēs, ja ar to ņemsies cilvēki bez mērķa vai cilvēki, kuru mērķis ir sīkāks par valsts vai konkrēta novada mērogu. Piemēram, kāds Rīgā bija Dienvidu tilta būves pamatmērķis – atrisināt transporta problēmas vai piebāzt kabatas? Arvien nav skaidrs. Ar to gribu sacīt, ka ļaudīm jāzina, varai (referenduma iniciatoriem) jāprot tiem paskaidrot, kāds sakars tai vai citai referendumam piedāvātai idejai ir ar valsts, novada attīstības stratēģiju, kā šī ideja pastāv plašā kontekstā. Citādi var pat gadīties (var tikt organizēta) virkne referendumu ar savstarpēji izslēdzošiem rezultātiem. Taču pašvaldībām ir viegli izvairīties no referendumiem. Vajag tik vien kā izsludināt nepārtrauktu ārkārtas stāvokli. Jo kara un ārkārtas situācijās referendumus nerīko.