Latvijā nāve ir svarīgāka par dzimšanu, vakardiena par rītdienu, pūlis par sabiedrību, vara par tautu un notikumu «interesantums» par to būtiskumu. Manā uztverē tāds patlaban ir Latvijas sabiedrisko mediju vēstījums.
Turklāt šā vēstījuma izteiksmi un formu arvien vairāk nosaka popkultūras priekšstati par lietu jēgu. Latvijas sabiedriskie mediji to līdzšinējā veidā top nepieņemami. Jo, manuprāt, valsts vara, kura par nodokļu maksātāju naudu atļaujas piedāvāt sabiedrībai surogātmedicīnu, surogātizglītību un surogātmedijus, degradē sabiedrību, nevis veido to. Tam, kas tiek cilvēkiem piedāvāts par viņu valstij deleģēto naudu, ir jābūt kvalitatīvam. Ja tā nav, valsts neveic savas funkcijas. Turklāt, manā uztverē, visās minētajās jomās jau labu laiku runa pirmām kārtām nav vis par šo jomu nepietiekamu materiālo, bet par nepietiekamu morālo, garīgo un intelektuālo pamatu. Tātad – valsts politika ir gādājusi par šo jomu profesionālu izvirtību.
No vienas puses – sabiedriskajos medijos nepieciešamas stratēģiskas izmaiņas. Lai tie spētu tapt, kam tiem jābūt. Par kvalitatīviem medijiem, kuru mērķtiecība, vispusīgums un profesionalitāte nav pievērsta vis virtuālu mītu (lokālu, partijisku «ideoloģiju» vai attieksmju) radīšanai un uzturēšanai, bet rūpēm par to, lai valsts realitāte būtu redzama iespējami tīra, skaidra un apjēdzama. Tas, pirmkārt. Otrkārt, sabiedriskiem medijiem jābūt pietiekami kvalificētiem un radošiem, lai saprastu, no kādas vērtību uztveres izriet nācijas un valsts augšupeja, lai bez plikas propagandas spētu šo vērtību uztveri padarīt sabiedrībā pieprasītu un noteicošu. Treškārt, tiem jābūt paraugam pārējai mediju telpai saturīguma, valodas, cilvēku saskarsmes... lietās.
Tā visa dēļ ideja par vienota sabiedriska medija izveidi, manuprāt, ir apspriežama. Ja vien tā, pirmkārt, tiek apspriesta kā iespēja veikt principiālu šo mediju reformu, kas ļautu atbrīvoties no rutīnas, radošas mazspējas un negatīvas kadru selekcijas. Ja esošajiem sabiedriskajiem medijiem pašiem mainīties liedz to iekšējā lietu un attieksmju kārtība, tad šī kārtība ir jāizjauc no ārpuses. Vērojot esošo bildi, patlaban dzirdamās bažas par to, ka vienots medijs traumēs vārda brīvību, neatkarību, cenzēs viedokļus..., manuprāt, izriet galvenokārt no vēlmes aizstāvēt viduvējību, nekustīgumu, seklu saturu... Otrkārt, jau pirms gadiem piecpadsmit, kad tika apspriests vai nu kārtējais sabiedrisko mediju likuma variants, vai tā grozījumi, tika teikts, ka šo mediju «administratīvā virsbūve» neatbilst laikmetīgas tehnoloģiju attīstības noteiktajām iespējām. Treškārt, ja esošie sabiedriskie mediji nespēj vienoties savas institucionālās (!) neatkarības labad, ja tie pieļauj, ka neatkarības kritērijs ir «politiskās elites labvēlība, piešķirot finansējumu», tad reljefāk šīs politiskās spekulācijas, politiskais spiediens uz sabiedriskajiem medijiem varbūt būs redzams pie vienas administrācijas. Ceturtkārt, savas misijas dēļ sabiedriskajiem medijiem mazā valstī jābūt ietekmīgākiem par komercmedijiem. Šajā ziņā sabiedriskie mediji tiešām ir ārpus konkurences. Jo valsts uzdevums nav gluži tas pats, kas peļņas uzdevums. Šo valsts uzdevumu var risināt vairākos veidos. Var darīt kā Krievijā – bezmaz direktīvi «valstiskot» gan sabiedriskos, gan komerckanālus. Var sabojāt ideju, profesionālu menedžeru vietās saliekot politizētus funkcionārus. Un var nodrošināt valsts labvēlību un atbalstu tam, lai vadības atlase un kadru selekcijas iespējas sabiedriskajos medijos būtu tādas, lai šie mediji tiešām palīdz būvēt valsti. Nevis tirgus laukumu vai balagānu.
Taču te ir klāt – no otras puses. Un šis «no otras puses» vēsta, ka ideja par vienota sabiedriska medija izveidi ir nesavlaicīga. Pamatā tāpēc, ka kadri izšķir visu. Bet, spriežot pēc dažu vadošu kundzīšu pļāpām par NEPLP misiju vai integrācijas praksi, rodas iespaids, ka politiskajām aprindām vistuvākais varas un sabiedrisko mediju attiecību variants ir Krievijas variants. Un, ko var muldēt par daudzveidību vai atbrīvošanos no politiskās angažētības, ja pašu kundzīšu idejas definētas dogmas līmenī? Tās nav sagatavotas invariablai diskusijai, to pieteiktajai pieņēmumu virknei trūkst teorētiska pamatojuma, kas balstītos konkrētā, nevis iedomātā sabiedrībā. Tam klāt nāk uzpūtība, kas nepieņem diskusiju, ja tā netaisās turēties kādos dogmu autoru diktētos rāmjos. Bet – varbūt tā nav uzpūtība, varbūt tā ir aprobežotība? Lai vai kā, klausies šīs varas augstumos dzemdētās pļāpas un saproti, ka šobrīd jebkura centralizācija lietās, kas šā vai tā skar cilvēku smadzenes, nestu vēl lielāku stulbumu, nekā to nes bardaks vai haoss.
Jo ļaudis iz politikas nespēj veikt objektīvu, no savām iegribām neatkarīgu kadru selekciju. Taču citas iespējas «nostiprināt nacionālo informatīvo telpu», kā vien piepildīt to ar personībām, ar radošiem, zinošiem, konkrētas lietas saistoši apjēgt un vērtēt spējīgiem, nākotnē vērstiem cilvēkiem, nav. Var jau teikt, ka, piemēram, lielajai Krievijai ir daudz lielākas talantu atlases iespējas nekā mums. Bet – mums bija divdesmit gadu, lai kompensētu lielas ļaužu masas dotās iespējas ar izglītības kvalitāti, ar mērķtiecīgu selekciju no labā uz labāko visās jomās. Žēl latviešu valodas. Jo tieši diskusijā par sabiedriskajiem medijiem visvairāk atklājas krasa disharmonija starp patriotiskām, nacionālām klaigām un politiķu nevēlēšanos investēt patriotiskajā un nacionālajā pēc būtības. Un tad latviešu valoda tiek padarīta gan par sekluma atskaņošanas rīku, gan par attaisnojumu nespējai tikt no šā sekluma vaļā.