Kādu no lielajām Krievijas pilsētām bija pārņēmušas žurkas. Žurkas plūda pa ielām melnā blīvā straumē, piepildīja visas spraugas, kur vien varēja tikt iekšā, ēda visu, kas gadījās ceļā, ieskaitot vārgos, bērnus un suņus, veidoja savu hierarhiju un pārņēma faktisko varu pilsētā.
Cilvēki ar visu savu iespēju un ieroču arsenālu netika ar žurkām galā. Tad labākie Krievijas specdienestu darbinieki ar plašām pilnvarām tika komandēti uz valsts pilsētām un laukiem. Viņu uzdevums – noķert un aizgādāt uz minēto pilsētu niknākos kaķus. Tas tika izdarīts. Kaķi ātri pašorganizējās, sadalīja pilsētu sektoros un tika ar žurkām galā. Taču valstī dibinājās žurku draugu biedrības, kuras, sanākušas galvaspilsētas Manēžas laukumā, izsludināja specdienestus par tirānijas balstiem un pieprasīja tiesāt kaķus, kā savulaik viduslaiku prāvās tikuši tiesāti tarakāni.... Fantasy, kur šis notikums aprakstīts, nevēsta, kā viss beidzās...
Šī replika nav ne par žurkām, ne par kaķiem, bet par to, ka problēmas, kuras nepastāv kā atsevišķi gadījumi, bet izpaužas sociālā līmenī, ir arī jāvērtē un jārisina atbilstošā sociālā kontekstā. Aptverot gan ar to saistītos cilvēkus, gan vidi, gan kaķu blusas un peles. Ja vien kāds patiešām vēlas šīs problēmas novērst, nevis vien tērēt valsts un municipālos līdzekļus sevis kā zvēriņu, lopiņu un kociņu drauga uzturēšanai. Piemēram, ja Rīgā tiešām ir 200 000 klaiņojošu kaķu, ja 1500 kaķu sterilizēšana tiešām izmaksā 20 000 latu un ja Rīgas domes sterilizēšanai gadā atvēlētie līdzekļi ir 30 000 latu, kā arī ņemot vērā kaķu masas vairošanās potenciālu, skaidrs, ka no RD puses «cīņa» par klaiņojošo kaķu masas humānu ierobežošanu ir tikai žests, «ķeksītis». Skaidrs, ka te patmīla valda pār kaķmīlu.
Pilsētvide – tā ir cilvēkvide. Klaiņojošo kaķu un suņu masa ir proporcionāla necilvēcības socializācijas masai. Taču dabas draugu, pašvaldību un arī sabiedrības rīcības «filozofija» pamatā sazin kāpēc saistās nevis ar cēloni, bet vien ar humānismu attieksmē pret antihumānas rīcības noteiktām sekām. Vai te būtu runa par vardarbību pret bērniem vai par bomžiem, vai par suņiem un kaķiem. Manā uztverē šāda «filozofija» ir antihumānismu saudzējoša, zināmā mērā tā ir pat liekulīga un uz necilvēcības sekām parazitējoša. Ja cilvēku bezatbildība par tiem, ko viņš pieradinājis, sasniedz sociālas problēmas līmeni, tad arī rīcībai pamatā jābūt pievērstai problēmas sociālajam cēlonim. Cilvēkam. Pat sīkumos. Piemēram, suņi, kaķi un baloži neprot mazgāt traukus un nokopt aiz sevis. Tātad, ja ir kāda kaķu tante, kura liekas veicam humānu misiju, barodama cilvēku pamestos, tad viņas misija nav galā, kamēr viņa nav aiz saviem mīluļiem viņu piebarošanas vietā nokopusi.
Pamīlēt un neatbildēt – arī attieksmē pret suni vai kaķi tas ir tas pats kas prostitūcija. Bet, ja uz paneļa līdzās prostitūtām ir simtiem tūkstoši suņu un kaķu, tad tie arī papildina priekšstatus par sabiedrības tikumisko veselību. Nesen Dienā bija sacīts: ja kāds prostitūtai jautās, viņa godīgi atbildēs, ir viņai hepatīts C vai nav. Kas atbildēs suņu un kaķu vietā? Ar šīs masas kompleksu novērtējumu, nevis ar prieku par atsevišķiem (pret masas kopapjomu) ārstēšanas, izvietošanas u.tml. recidīviem?
Bet vēl jocīgāk, ja paši dabas draugi pilsētvides problēmu tiecas nevis uztvert kompleksi, bet marginalizēt savas pieķeršanās aplokā. Jo nereti un ne sevišķi pārspīlējot no dabas draugu tekstiem izriet, ka, pieņemsim, floras sargātājiem mīļākais sauklis ir: Nosit bebru – izglāb koku!, bet faunas aizstāvjiem koki domāti tikai bebru ēdienkartei. Abi kopā tie tuvojas atziņai, ka cilvēks uz pasaules ir bezmaz lieks. Es pats zinu vienu lielu putnu draugu, kurš barotavu uz sava balkona ierīkojis tā, lai putniņi nokakā kaimiņa satelītšķīvīti.
Morāles te nekādas nebūs. Jācer, ka valsts un municipālā vides politika reiz būs spējīgas apjēgt visu problēmas kontekstu un gribēs problēmu arī novērst. Pagaidām politika to (līdzīgi kā alkoholismu vai narkomāniju) kultivē.