Manuprāt, 11. decembrī notika labi organizētas lauka mācības ar masu psihozes ieroču (panika) izmantošanu. Jo laiks no piektdienas līdz svētdienai man šķiet pilnīgi pietiekams, lai vara gan preventīvi novērstu paniku, gan gudri kanalizētu baumas.
Turklāt – daudz vairāk laika bija, lai cilvēku noskaņojumu saistībā ar Latvijas Krājbankas sabrukumu nepadarītu par akumulatoru turpmākiem ar bankām saistītiem stresiem. Tam nav vajadzīgs radošs ģēnijs. Ņemot vērā iepriekšējo depresiju un banku krīžu pieredzi, tam vajadzīga virkne elementāru, tehnoloģisku pasākumu. Tad varas pārstāvjiem, skatoties uz rindām pie bankomātiem, nenāktos tēlotā izbrīnā vaicāt, kā reiz vaicāja viena jauna dzejniece: «Kas tie tādi, kas dziedāja bez biksītēm rītiņā?»
Taču, ja šie pasākumi netiek uzturēti, ja profesionālisms attiecībās ar sabiedrību kaut cik parādās vien svētdienas vakarā LTV1, kad baumu radītā inerce jau guvusi spēcīgu paātrinājumu, nav grūti pieļaut, ka ažiotāža ap Swedbank ir mobilizācijas pasākums. Vai, kā daži teic – ģenerālmēģinājums. Swedbank operatīvi organizēta panika lielu ļaunumu nenodarīja. Taču tādā garā var noskaidrot, cik liels panikas vilnis jāsaceļ, lai noslaucītu kādas vājākas bankas. Tām tagad jāuzmanās.
Pilnīgi iespējams, ka baumu ražošanā iesaistīti ne vien daži tagad meklēti malējie, bet arī valsts varas aprindas. Un notikušais saucams par varas aizkulišu politiku. Katrā ziņā nav saprotams, kādēļ pēc Krājbankas sabrukuma bija jāgaida nākamā panika, lai sāktu gudri runāt par to, cik viegli ierosinās cilvēki un cik nozīmīgi sociālā līmenī kļuvuši modernie komunikāciju veidi. Taču – elektroniskā komunikācija, sociālie tīkli ir pieejami visiem. Tie nav, teiksim, destruktīvu masu privātīpašums. Bet – ja konkrētās situācijās tajos valda vien cilvēkus uzbudinošs, paniku provocējošs noskaņojums, tad skaidrs, ka tie tiek lietoti kā pūļa radīšanas un uzturēšanas instruments. Ar varas ziņu un gādību.
Un šajā sakarā, manuprāt, ir vērts akcentēt to, ko sauc par informatīvo intoksikāciju. Ar informāciju, sevišķi publiskotu oficiālo informāciju, ir noticis tas pats, kas noticis ar pārtiku. Tehnogēnā pārtika izspiedusi no vairumtirdzniecības dabisko. Taču –tehnogēnā pārtika nozīmē virkni slimību un atkarību. Tāpat pie virknes sociālu slimību un atkarību noved reālā aizstāšana ar virtuālo. Vai varbūt vara un masu mediji šodien tiešām māca orientēties cilvēkus apkārtējā realitātē? Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk tie māca orientēties tajā (tehnogēnajā) realitātē, ko paši izdomājuši. Ir šīs realitātes (savas matrices, sistēmas) rupors. Cilvēkam jārēķinās ar to, ka ārējās informācijas plūsma, ko viņš saņem, ir zināmā mērā toksiska. Un cilvēki meklē veselīgu informāciju tur, kur iedomājas to esam veselīgu. Un, ja vairumtirdzniecības (varas, masu mediju) piegādātā informācija tiem nešķiet pietiekami veselīga, tad: dažs metas no ārsta pie pūšļotāja; dažs jūtas drošāks ne no mediju vai amatpersonu apgalvotā, bet no domu apmaiņas sociālajos tīklos; dažs Swedbank vietā tagad droši vien dos priekšroku trīslitru bankai...
Man šķiet aplam domāt, ka sociālie tīkli, tvīterošana u.tml. pastāv ārpus matrices, pastāv kā atsevišķa, ekoloģiski tīrāka informācijas telpa. Spriežot pēc tā, ka sociālā līmenī šī telpa pagaidām provocējusi involutīvas darbības – grautiņus, revolūcijas, paniku... – diez vai. Vairāki cilvēki uzskata, ka arī sociālie tīkli nav nekādi džungļi, kurus neviens nevada, un nav šķirami no vispārējās informācijas sistēmas. Bet sistēmai, lai tā atrastos stabilā līdzsvarā, jāaizpilda savas šūnas ar paklausīgiem elementiem, kuri nodrošina sistēmas pastāvēšanu un neiedomājas to izrīkot. «Šiem elementiem jābūt, pirmkārt, ne visai veseliem (lai tiem nebūtu brīvas enerģijas), otrkārt, mazliet apdauzītiem (lai nesaprastu, kur tie atrodas).» (V. Zēlands) Viņš pārfrāzē Ļeņina vārdus par komunismu kā padomju varu plus elektrifikāciju, sacīdams, ka «matrice – tas ir pilnīgs idiotisms plus visas sabiedrības kiborgizācija. Savukārt visas sabiedrības kiborgizācija – tas atkal ir pilnīgs idiotisms plus visu idiotu apvienošana vienā sociālajā tīklā. Skan nedaudz ekscentriski, bet tā tas ir. Galvenā tīkla sūtība ir centralizēti noraidīt komandas, kuras kolektīvas anabiozes stāvoklī esošie tīkla dalībnieki akli izpildīs.»
Swedbank gadījums to it kā apliecina. Komanda nostrādāja. Bet – stāvokli var labot. Uztiepjot sistēmai (varai, matricei) savus, evolutīvas enerģijas un gribas diktētus nosacījumus; radot un uzturot kvalitatīvus medijus; nepakļaujoties smita kungiem, kuri piedāvā anabiozi kā laimes zāles; aizstājot sistēmas (arī banku sistēmas) angažētos līderus ar savējiem; radot alternatīvas, kas neļauj būt apdauzītiem (kaut vai pēc Neo parauga)... Galu galā – anabioze esot pārejošs stāvoklis. Taču sistēma tiecas padarīt to pastāvīgu. Bet, ja šādu sistēmu uzturēt un tikai atviegloti nopūsties, ka mani personiski kārtējā panika neatstāja bez biksēm, tad izlaidības un bezatbildības (tostarp informatīvās) inerce arvien paātrināsies un kādā no nākamajām reizēm noraus visu, kas mugurā.