Sāk tiesāt saistībā ar 2009. gada 13. janvāra notikumiem apsūdzētos. Salieciet virsrakstā pieturas zīmes, kā gribat. Bet, manuprāt, tie visi, izņemot marodierus, ir attaisnojami.
Pirmkārt, lai kādas būtu manas vai citu iedomas saistībā ar šīm nekārtībām, lai cik mēs teiktu, ka tādas protesta metodes nav pieņemamas un ir sodāmas, nez vai kādam izdosies pamatot to, ka 2009. gada 13. janvāra nekārtībās to galvenais upuris (valsts vara) nav līdzvainīgs, nav šo nekārtību provocētājs. Pat ja apsūdzētie kaut kādā mērā ir kaitējuši valstij, viņi tomēr ir attaisnojumi arī tāpēc, ka Latvijas tiesu sistēma un Latvijas vara šobrīd nespēj nodrošināt ne soda neizbēgamību, ne soda samērīgumu visiem, kas valstij šā vai tā kaitējuši. Trīs līdz divpadsmit gadi par kaitējumu, kas pamatā tomēr bija reakcija uz citu, politiski, ekonomiski, sociāli un morāli nesalīdzināmi lielāku kaitējumu, ko vara nodara tautai, nebūtu taisnīgs sods. No varas puses tā būtu tikai iebaidīšanas akcija.
Otrkārt, tomēr gribētos reiz redzēt pilnvērtīgu un godīgu oficiālu 13. janvāra notikumu novērtējumu. Kompetentām iestādēm tam vajadzētu būt pietiekami daudz informācijas. Es 13. janvārī un vēl pāris dienas pēc tam pieļāvu, ka nekārtības bija «stihisks, spontāns, instinktīvs protests». Arī tagad pieļauju, ka lielas daļas apsūdzēto individuālo (!) rīcību noteica šāds politisks protests. Taču dažādu publikāciju, faktu vai it kā faktu kopums un pretrunas tajā visā mani arvien vairāk pārliecina par to, ka apsūdzētie to kopumā bija statisti, ka notikušais bija apzināti izprovocēta masu psihoze vai tās imitācija. Visticamāk – preventīvs pasākums. Tāpat kā mežā pretī īstam ugunsgrēkam tiek virzīta kontruguns, tāpat te bija vajadzīga apsteidzoša bruģa revolūcija. Bija vajadzīga izrāde, kurā vārds revolucionārs tiktu degradēts, izmantojot pūļa paranoju. Pietiekami efektīva un reāla, lai mietpilsoņi to apcerētu kā jaunu Piekto gadu, bet kam politiski nebūtu nopietnu seku. Tas izdevās. Protesta, niknuma enerģija tika nevis akumulēta un organizēta, bet novadīta bruģī kā tvaiks. Manā uztverē – nav ko tiesāt statistus, ja līdz ar viņiem netiek tiesāti organizatori, un kūdītāji.
Turklāt ticamībai pārlieku uzbāzīga šķiet varai pietuvinātu politologu, ekspertu, portālu un mediju vēlme šīs nekārtības scenarizēt, mitoloģizēt tā, lai būtu iespējams reģistrēt to radniecību ar 1905. vai 1991. gadu. Par varītēm sakārtot visu tā, lai tas paliek atmiņā tieši kā spontāns kolektīvu dusmu izvirdums. Ticis daudzkārt rakstīts, ka šo izvirdumu radīja «ekonomiskās situācijas pasliktināšanās valstī». Taču nez vai var teikt, ka Doma laukumu pildīja pamatā tie, kurus šī pasliktināšanās jau bija piemeklējusi līdz bezizejai. Spriežot pēc dalībnieku vēlākiem publiskiem izteikumiem, tieši sociālpolitiskā rīcības motivācija ir to (ar retiem izņēmumiem) vājākā vieta. Pārāk daudz atbilžu politisku, sociālu klišeju, ļoti maz atbilžu personību līmenī. Var jau būt, ka vairums apsūdzēto teiks: «Jā, es metu ar akmeni valdībai, Saeimai.» Proti, motivēs savu rīcību politiski. Taču, manuprāt, pamatā skanēs: «Visi meta, un es metu.» Biju pūļa, nevis politikas instruments. Un tāpēc, treškārt, lai kā mītiņa organizētāji kratījās no turpmākā grautiņa vaļā, man šķiet, ka arī mītiņš, tā bezrezultativitāte lielā mērā veicināja kolektīvās dusmas. Proti – nepareiza taktika attiecībās ar pūļa noskaņojumu; politiķi, kam pašu raksturotajai situācijai nebija alternatīvas; nespēja piedāvāt rīcību saistībā ar skaļāko mītiņa saukli Atlaist Saeimu!; nespēja norādīt uz līderi un būt situācijas līderim veicināja to, ka mītiņš kalpoja par atsperi turpmākajam. Aicinājumi gatavoties nekārtībām bija iepriekš izkārti tīklā; pūlī bija diezgan daudz cilvēku, kuru acīs nemirdzēja sāpe par Latviju, bet kaut kas cits; mītiņa politiskā nesavāktība vēl vairāk uzsildīja publiku; policija nez kāpēc nogaidīja, lai ālēšanās iesilst.... Ar to gribu teikt, ka atmosfēra, vide stimulēja agresiju, veicināja pūļa pašuzbudināšanos.
Turklāt ne grautiņa laikā, ne ar pēc tam it neviens nepieteicās par tā līderi, neuzņēmās par to atbildību, bet muka no tās kā velns no krusta. Politiski tas šo pasākumu ierindo lumpenkategorijā. Taču šā grautiņa priekšspēle, atmosfēra, kura darbojās kā agresijas katalizators, ēnā palikušie aktīvisti, kuri zināja, kur jāiet un kas jādara, man šķiet ne mazāk atbildīgi par tiem, kuri izrādījās priekšplānā. Taču šīs aizmugures pienācīgs novērtējums pagaidām izpaliek vai tiek noklusēts. Sanāca cilvēki uz miermīlīgu mītiņu, stundas laikā tos pašus no sevis piemeklēja agresijas lēkme. Muļķības. Tā nebija apstākļu piespiestā, spontānā Kauguru nemieru, tā bija mūsdienu manipulatīvās tehnoloģijas baudījusī publika.