Jaklausītos koalīcijas politiķus, tad tiesiskumam te jāaust kā gaišai saulītei no aizapvāršņa. Man gan šķiet, ka tiesiskums vāļājas zem šo pašu politiķu kājām. Apvārsnī pēc tiesiskuma lūkodamies, tie vēsā mierā mīcās pa to.
NSDAP (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) statūtos bija rakstīts: «Tiesības ir tas, kas kalpo kustībai un caur to – Vācijai.» Mūsu Politisko partiju likuma izpratnē «partija ir organizācija, kas tiek izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas vai pašvaldību domju (padomju), Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos publiskās pārvaldes institūciju izveidē».
Manā uztverē Latvijas politisko partiju formula ir tuvāka NSDAP statūtu garam nekā vairāku mūsdienu Eiropas valstu konstitūcijās atrodamās definīcijas. Piemēram, Vācijas konstitūcija nosaka: «Partijas piedalās tautas politiskās gribas veidošanā.» Ungārijas pamatlikumā teikts, ka «partijas līdzdarbojas tautas gribas veidošanā un izteiksmē». Es tīšām izvēlējos tos pašus piemērus, ko savulaik jau minējis profesors Edgars Meļķīsis (sk. NRA, 1.12. 2002.). Lai tie partiju fīreri, kas tagad taurē par tiesiskumu, nevar atrunāties, ka pievērst partijas valstij tiesiski viņiem traucēja nezināšana.
Jo Meļķīša kungs turpat rakstīja, ka 1990. gadā viņš lūgts izstrādāt likuma projektu par sabiedriski politiskajām organizācijām un politiskajām partijām. Viņa versijā partiju formula izskatījusies šādi: «Sabiedriski politiskās organizācijas un partijas ir Latvijas Republikas pilsoņu brīvprātīgas apvienības, ko tie izveido, lai piedalītos republikas politikas izstrādāšanā, visu līmeņu tautas pārstāvību iestāžu vēlēšanās un darbībā, valsts varas institūciju veidošanā un valsts varas realizācijas procesos.» Pirmajā likumprojekta apspriešanā pret to neticis iebilsts, taču turpmāk autors uz apspriešanām vairs nav saukts. Jājautā, kas tad traucēja jebkurai no Saeimas partijām, kurās lērums juristu, pamanīt to, ka partiju attiecības ar valsti, to pienākums kopt valsti likumā definēts tiesiski paviegli?
Latvijas varas partijas radīja šādu formulu ar gudru ziņu un apzināti. Jo šāda formula «ļauj» varas partijām to programmas (lasi – intereses) jebkurā gadījumā turēt augstāk par valsts kopainu. Valsts pirmām kārtām tiek saprasta kā partijas spēļu laukums. Tāpēc varas partijām šķiet, ka praksē nav vajadzības izgaismot visu tiesību lauku vienlīdz. Diezgan piekopt tiesiskumu tikai tajā šī lauka daļā, kas «palīdz īstenot partijas programmu». Valsts izmantotājus var tvarstīt selektīvi. Uz vieniem var rādīt ar pirkstu, citus likties neredzam. Jo tiesiskuma mērs ir partiju intereses. Kļūst saprotamāks gan ministriju «feodālisms», gan tiesībsargājošo iestāžu augstā politizācijas pakāpe. Un, kamēr šādi, ar pašu partiju tiesisko stāju saistīti «sīkumi» nav izskausti, tie politiķi, kas te muld, ka viņi grib tiesisku valsti, ir ciniski viltvārži.
To, ka tiesiskuma (arī tautvaldības) deficīta galvenais cēlonis ir tā pati vara, tā pati politika, kas šo tiesiskumu jau gadiem tikai grasās un grasās, bet nevar un nevar dzemdēt, var redzēt arī bez juristu piesaukšanas. Jo demokrātija nav tikai brīvas vēlēšanas. Vēl viena no svarīgākajām demokrātijas pazīmēm esot respektējama likuma vara. Katram respektējama. Bez šādas varas, pirmkārt, demokrātijas vārdā var izmantot jebkurus (diktatoriskus, plutokrātiskus, kleptokrātiskus...) varas paņēmienus. Otrkārt, bez šādas varas vienlīdzību var tikai imitēt. Praksē īstenojot, piemēram, demagoģisku oligarhiju. Treškārt un galvenokārt, tā sauktais vienkāršais cilvēks, neraugoties uz to, ka deleģējis parlamentam savu vairākuma gribu, bez šādas varas ir bezspēcīgs jebkura organizēta (!) mazākuma priekšā. Vai tā banda vai kāds valsts kantoris.
Jo vienkāršajam cilvēkam demokrātija bez pienācīgas likuma varas lielā mērā nesusi sociālu vilšanos. Neraugoties uz to, ka viņš allaž cītīgi balsojis par labākajiem. Taču viņa balsošanas augļi līdz viņam nenonāk. Tos no sasaukuma sasaukumā plūc citi. Proti – vara viņu degradē kā pilsoni. Viņa pienākumu vara caur savu atdeves līmeni padara bezjēdzīgu. Šī pusdemokrātijas politika, vara, kurai pašai likums ir autoritāte tikai vārda pēc, ved pie tā, ka sabiedrība top irdena un nikna. Šī politika ved pie tā, ka te arvien vieglāk sarīkot demokrātiskas vēlēšanas pret demokrātiju. Tātad – pret tiesiskumu.