Ar Saskaņas centru, bez Saskaņas centra – tā šķiet svarīga izšķiršanās. Tomēr ne tas – būs vai nebūs SC koalīcijā – satrauc visvairāk. Jebkura koalīcija, ja vien tā domā par valsti, var realizēt visiem kopīgas, visai valstij svarīgas idejas jebkurā kombinācijā.
Piemēram, efektīvi vienot sabiedrību. Bet tur jau tā lieta, ka teju pāris nedēļas pēc vēlēšanām 11. Saeimas partijām valsts jau šķiet krietni piemirsusies. Tās ķērušās pie iepriekšējās pieredzes mehāniskas atražošanas. Savstarpējās sarunās tās aplūko cita citu un fiksē, kuras vietas vienai izskatās tāpat kā otrai. Savs komforts atkal ir priekšā diskusijai par valstij nepieciešamo. Vārdos noliegušas līdzšinējo politiku pirms vēlēšanām, pēc vēlēšanām partijas nespēj pacelties pašas sev pāri, lai definētu un kā saistošus piedāvātu visām (!) piecām Saeimas partijām principus, kas svarīgi un vajadzīgi visai valstij.
Šajā gadījumā uzņemties iniciatīvu un definēt alternatīvu visu 10. Saeimas partiju it kā noraidītajai «līdzšinējai politikai» var jebkura (!) partija, neatkarīgi no tā, vai tā būs koalīcijā vai nebūs. Sākot ar ZRP un beidzot ar ZZS. Bet šķiet, ka visām šīm piecām partijām vai nu ir svarīga tikai vara kā iegūto krēslu summa (pārējais – pofig), vai arī tās uzņēmušās celt to, ko nespēj. Proti – tām nav smadzeņu citādas politikas paradigmas pieteikšanai. Bet – ja, samērā ar iepriekšējiem sasaukumiem, šo 11. Saeimas partiju attieksmē pret valsti un sabiedrību nekas nemainīsies, tad tam, vai SC ņems koalīcijā vai neņems, ir sekundāra nozīme. Jo tad SC sev jaunā kombinācijā faktiski būs tāds pats jauns piekariņš pie vecās politikas blūzītes, tāda pati broša, kāda var izrādīties ZRP. Visi grib pie blūzītes karāties, bet rādās, ka neviens joprojām negrib to blūzīti mazgāt. Tur tas trakums.
Koalīcijas veidošanas process šķiet aizgājis te gadu gadiem ierastajās sliedēs. Zatlera Reformu partijas retorika pagaidām ne ar ko neizceļas starp tām savulaik jaunajām brošām, kuras gribējušas tikt pie Latvijas blūzītes ar kaut kā noliegumu. Vai tas Saimnieks vai Jaunais laiks, vai vēl kāds cits. Koalīcija tiek veidota teju pāris nedēļas, bet – kā vārdā? – arvien nav skaidrs. «Jaunais sākums» politikas līmenī netiek un netiek definēts. Ideju ziņā ZRP arvien ir tumšais zirdziņš. Periodiski tiek ziņots, ka ZRP pozīcijas «daudzos jautājumos» saskan te ar Saskaņas centru, te ar Vienotību, te ar VL!TB/LNNK. Netiek ziņots, kas šajā saskaņā raksturo «jauno sākumu», ko it kā piedāvā ZRP. Vai ZRP to vairs nepiedāvā? Vai arī uzskata par šādu piedāvājumu fragmentāru grābstīšanos pa ekonomiku, tiesībām un aptuvenību sociālajās lietās? Izskatās, ka, līdzko no plātīšanās jāpāriet pie politikas formulēšanas, tā ZRP ir nopietnas artikulācijas grūtības un faktiski ZRP vairs tik vien kā daiļrunīgi šļupst nopakaļ Vienotībai. Vai varbūt ZRP kādā elementārā lietā ir apliecinājusi gribu noraidīt līdzšinējo politiku? Piemēram, vai ZRP ir iebildusi partiju kvotām ministriju «sadalē»? Vai ZRP ir noraidījusi praksi bāzt partiju cilvēkus to uzņēmumu valdēs, kur klāt ir valsts kapitāls? Vai ZRP uztur prasību, ka, piemēram, tās 30 «ietekmīgās vietas», ko nākšoties atbrīvot ZZS pārstāvjiem, turpmāk vis neieņems citu partiju liekēži, bet konkrētā vietā rīcībspējīgi, atbildīgi cilvēki, neraugoties uz viņu politiskām simpātijām? Runa ir par partnerības kvalitāti. Pagaidām grūti saskatīt, ar kādām valstiskām īpašībām tiek attaisnota ZRP vēlme būt koalīcijas «kodolam».
Tāpat viedajai mūsu «glābējai no krīzes» Vienotībai it kā būtu jāatklāj lietišķa gatavība savam nākamajam varoņdarbam. Balstoties savā varonīgajā pieredzē, tai jādemonstrē Latvijas sagatavotība sociālpolitiski mierīgai otrā krīzes viļņa pārlaišanai. Tas būtu tas kapitāls, kas līdzšinējās politikas līderei Vienotībai piešķirtu kādu vērtību patiesi jaunos politikas principos balstītā koalīcijā. Bet Vienotība, pieteikusies par ZRP pirmo draudzeni, stumj ZRP sev pa priekšu kā aktīviste tūļu. Stumj sev ierastajā pozu, pieņēmumu un intrigu gultnē.
Daudzi līksmo par to, ka «latviešu» partijām kopā arī 11. Saeimā vēl sanāk vairāk balsu nekā «krieviem». Bet, kamēr vien te būs «latviešu» un «krievu» partijas, tikmēr šāds iznākums būs pašsaprotams. Tas ir dabisks iznākums, bet – tas nav nekāds sasniegums. Un līksmot par to, ka galvenais partiju enerģētiskais resurss vēlēšanās atkal bijis «latvieši pret krieviem», nav nekāda labā zīme. Jo pagaidām šādas pašsaprotamas «uzvaras» ļāvušas «latviešu» partijām pietikt ar nožēlojamu valstisko rezultātu. Motīvs «uzvarēt krievus» arī tagad koalīcijas veidošanā valda pār rīcībspējīgākās varas partiju kombinācijas noskaidrošanu. Manuprāt, šobrīd te nav jāizšķiras tik daudz par to – ņemt SC vai neņemt, cik par to, vai turpināt baroties no spēlītes «latvieši pret krieviem», vai arī pārmaiņas pēc beidzot parūpēties par valsts augšupeju. Ja to visefektīvāk var izdarīt bez SC un tiem, ko SC pārstāv, – lūdzu! Taču līmēt koalīciju ar bailēm no krieviem man šķiet nožēlojami.
Mani izbrīna zināms SC inertums koalīcijas veidošanā. Vēlētāju SC dotais mandāts ir pietiekami pārliecinošs, lai apvienība neuzvestos kā otrās šķiras, kā ielūgumu gaidošā partija. Iespējams, SC labi jūt iekšējo jaunās Saeimas attiecību konjunktūru un domā par savām izredzēm tās ietvaros. Taču, ja es būtu SC vēlētājs, es mazliet saviebtos. Bet varbūt SC patīk, ka potenciālās partneres to grūž, teiksim, vēstures gultā un vēl piekaļ ar pieņēmumu roku dzelžiem pie gultas malas. Varbūt SC patīk šāds politiskais sekss, bet, ja, piemēram, manus vēlētājus, tādus pašus pilsoņus kā citi, cienījamo kolēģu runasvīri dēvētu par kolonistiem, es pieprasītu šā apgalvojuma tiesisku definīciju un Saeimas akceptu tai. Lai gļēva konkurentu muldēšana top vismaz par reljefu pozīciju. Ja SC jūt savus vēlētājus kā drošu aizmuguri, tad šajā gadījumā stāja, manuprāt, dod lielākas izredzes partnerībai, nekā pielāgošanās.
Nu jau visi, kam jābūt uz koalīcijas taisīšanas paklāja, ir klāt. Arī Valsts prezidents. Pēc neilga laika būs skaidrs, vai Latvijas politika grib būt vērtība vai arvien palikt masu kultūras pasākums. Vērtības dara mūsu dzīvi skaidrāku, bet masu atrakcijas novērš no dzīves. Manuprāt, pagaidām 11. Saeimas partijas (vismaz publiski) pamatā vērtē iespējamo partnerību politiskā sīkumtirgus kategorijās. Tātad – valsts tām arvien ir iemesls, nevis mērķis. Arī tāpēc, ka tās vāji definē pat savus principus, bet nemaz – valsts principus kā savus. Un nav ko pārlieku mierināt 11. Saeimas partijas ar to, ka neveiksmīgas koalīcijas gadījumā te saplēsīsies latvieši ar krieviem, bet tie, kas pieņēma lēmumus, tiks cauri sveikā. Es ceru, ka situāciju tomēr izdosies pavērst tā, lai agresija, ja tai būs lemts uzkrāties līdz kritiskai robežai, galvenokārt izpaužas nevis etniskās sadursmēs, bet vēršas pret situācijas cēloni.