Kam nav jāskatās, tiem acis vaļā. Piemēram, Temīdai. Bet tiem, kam būtu jāredz, acis aizlietas. Ar interesēm, ar kukuļiem, ar slinkumu... Tāpēc visredzīgākās valstī ir apkopējas. Viena redz, ko neredz apsardze, cita redz, ka par ievēlētu saskaitīts, kas nemaz nav ievēlēts...
Protams, var uzskatīt – krimināllietas no Zemgales prokuratūras izdevās izzagt tāpēc, ka tika cerēts ietaupīt uz pienācīgas apsardzes vai prokuratūras darba specifikai atbilstoša telpu aprīkojuma rēķina. Droši vien tā ir taisnība. Man tomēr labpatīk domāt, ka Zemgales prokuratūru apzaga arī tāpēc, ka varai tās šķietamo antagonistu (kriminālo aprindu) acīs nav pienācīgas autoritātes, nav prestiža. Un, ja sāk atkārtoties deviņdesmito gadu sākumam, varas maiņu periodiem raksturīgs cinisms, kad dažāda rakstura laupītāji uzskata, ka tiem ļauts dancot varai uz galvas, tad jādomā, ka varas aprindas un kriminālās aprindas, šo grupu uzvedība joprojām pastāv zināmā kultūras tuvībā. Iespējams, pastāv arī cita rakstura tuvība. Latgalē, piemēram, vēl nesen melsa, ka robežpunktos muitošanas joslas jāsauc deputātu vārdos. Taču šajā replikā runa ir tikai par to, ka no varas pozicionēšanās līmeņa, no varas spējas konsekventi parādīt sevi kā varu ļoti lielā mērā atkarīga dažādu kaitēkļu uzbāzība varai un sabiedrībai, to ietekme varā. Ar zināmu pārspīlējumu varētu teikt, ka Zemgales prokuratūru apzaga ne tik daudz lai paņemtu konkrētas lietas, cik lai izrādītu necieņu varai, tās nespējai uzturēt savu stāju pienācīgā līmenī.
Vara nevar atļauties būt irdena un aptuvena. Lai vara nebūtu irdena un aptuvena, nav nepieciešams ieviest tirāniju un aizstāt likuma varu ar spēka varu. Ir tik vien kā jāuztur likuma spēks. Bet, ja varas pārstāvji paši lielā skaitā sāk rīkoties ārpus sistēmas un uz savu roku, tad nav nekāds brīnums, ka tiem nozog krimināllietas un pat valsti. Uzdrošināšos apgalvot, ka šeit oficiāli pieņemtie nabadzības, korupcijas, narkotiku... apkarošanas plāni savā konkrētā īstenojumā izrādījušies irdeni, aptuveni un, galvenais, bezatbildīgi. Politiskās ambīcijas nereti traucējušas profesionālai konsekvencei. Pat līdz matu skaldīšanai. Piemēram, ja Valsts policijas priekšnieks teic, ka policistiem ir jāzina krievu valoda, tad policistiem tā ir jāzina. Bet tie, kas tam iebilst, aizstāv krievu mafiju. Jo policijas priekšnieks acīmredzot zina labāk par citiem, ko konkrētā situācijā nozīmē policistu profesionālā sagatavotība. Acīmredzot krievu valoda Latvijas policijai ir nepieciešama kā profesionālās kvalifikācijas elements. Bet, lai policistiem krievu valoda te nebūtu jāzina, savs darbs jāpadara politiķiem. Ar patētisku brēkāšanu par latviešu valodas bojāeju vai policiju kā krievu siltumnīcu nekāds darbs netiek darīts. Varai, kura palaidīs garām noziegumu tik tāpēc, ka nezināja še ik uz soļa lietotu valodu, attaisnojuma nebūs.
Vara savās izpausmēs nedrīkstētu brāļoties ar tiem, ko grasās tiesāt. Ja varas aprindās runā par karteļu, klanu, šauru interešu grupu klātbūtni, ja valdošā partija savas iegribas identificē ar valsts mērķiem un ja šo varas iekšējo grupu mērķi top pašai varai svarīgāki par tādu sabiedrības veselībai būtisku grupu kā ģimene, skola, ražošanas uzņēmumi, baznīca... efektivitāti, tad skaidrs, ka varas aprindas ir tuvākas nevis šīm, bet tām grupām, kas gandē valsti un ignorē likumu. Gan varas grupām, gan kriminālām grupām nepieciešama vienāda terapija. Jo starpība ir tik tā, ka pirmās tiecas izmantot valsti un cilvēkus tā, lai papīri būtu kārtībā, bet otrās šo kārtību klaji ignorē. Turklāt – neredzu diez ko dižu starpību starp nozagtām krimināllietām un baltiem diegiem šūtām, nepamatoti sadalītām, līdz noilgumam aizturētām u.c. līdzīgi organizētām lietām. Ar lielu cinisma piedevu varētu teikt, ka Zemgales prokuratūru apzaga radniecīgu jūtu iespaidā. Ja jau šauras varas interešu grupas zog sev likumus, kāpēc lai citas grupas nezagtu lietas?