Es zinu, nav labs tonis sacīt – kad mēs augām, zāle bija zaļāka. Un tomēr, kad pirms vairāk nekā divdesmit gadiem vēlēja LR AP, tad informāciju par to, kā atrast Tautas frontes kandidātus, katrs varēja dabūt ja ne viņu vēlēšanu apgabalos, tad Tautas frontes mītnē.
Un bija visai daudz tādu kandidātu, kuri paši apstaigāja vai katru māju, katru dzīvokli. Dažviet viņus sagaidīja ar lamām un izvadīja ar suņiem. Bet es zinu vismaz četrus, kurus, manuprāt, tolaik ievēlēja pamatā ne mediju uzmanības, bet tieši personiskās saskares ar vēlētājiem dēļ.
Nupat saņēmu pastu no Ivara (Redisona), kurš tagad vada Sociālo reformu biedrību (SRB). Ivars raksta, ka SRB izsūtījusi kandidējošajām partijām lūgumu izsniegt biedrībai kandidātu epasta adreses un telefonus. Nolūks – gūt iespēju kontaktēties ar kandidātiem tieši, bez menedžeru starpniecības. SRB garantējusi, ka šīs ziņas nenonāks pie trešajām personām. Bet – atkal atkārtojās pērnā gada situācija, kad daļa partiju žmiedzās un liedzās. Šogad ziņas SRB devušas: Vienotība, Visu Latvijai!, Pēdējā partija, Par prezidentālu republiku, Brīvība. ZZS, SC un Tautas kontrole izvēli – sniegt vai nesniegt prasīto informāciju – atstājušas pašu kandidātu ziņā. Daļa to ir sniegusi. No ZRP un ŠRP puses – klusums. PCTVL un KDS paziņojušas, ka ar kandidātiem varēs sazināties tikai caur partijas valdi.
Man līdzīgi tiesībsargam šķiet, ka informācija par atsevišķiem kandidātiem ir nepietiekama. Ne tikai kontaktinformācija, kurai, manuprāt, jābūt atrodamai partiju mājaslapās. Tās tur nav. Dažam šķiet, ka šādas informācijas publiskošana nozīmēs jaukšanos privātajā dzīvē. Bet tehniski tagad viss ir daudz vienkāršāk nekā agrāk.
Negribi laist ļaudis klāt savai mājai, nelaid. Ij epastu, ij telefona numuru nav grūti ieviest tikai uz kampaņas laiku. Un kur tad sociālo tīklu iespējas. Otrkārt, te taču nav runa par aktieriem vai par sportistiem. Te ir runa par tādām publiskām personām, kuru galvenais pienākums (gan caur varas rezultativitāti, gan personiski), manā izpratnē, ir (vai būs) tieši atgriezeniskās saites nodrošināšana ar cilvēkiem.
Kas jūs, tautas kalpu kandidāti, esat, kas būsiet, ja pat kampaņas laikā bēguļojat no saviem vēlētājiem? Tukšas, tautas apmaksātas vietas jūs būsiet un nekas vairāk.
Ja kādam gribēsies, ar jūsu privāto dzīvi būs pilni mediji. Bet šajā gadījumā jums nerūp vis privātā dzīve, jums rūp privātais komforts. Jūs gribat, lai jūs ievēlē kā mēbeli, kura publiski apskatāma tikai ar partiju izsniegtām biļetēm. Jūs atrunājaties, ka citādi jums uzmāksies visādi «trakie». Taču jūsu pienākums ir un būs nevis tēlot nepieejamo padomju nomenklatūru Saeimas mauzolejā, bet prast komunicēt arī ar hiperaktīvajiem. Ja jūs nezināsiet, ko šādām ļaužu grupām teikt, tās radīs breivīkus.
Kas jūs esat, partiju vadītāji, ja baidāties laist vēlētājus klāt tiem kandidātiem no sava saraksta, kas nav jūsu partiju runasvīri? Jādomā, ka jūs tīšām un paši savas ērtības, nevis savas partijas veiksmes dēļ esat salikuši sarakstos mēbeles. Nevis cilvēkus, kuriem par valsts lietām, kā nosaka Satversme, būs jālemj pirmām kārtām saskaņā ar savu sirdsapziņu, nevis saskaņā ar partiju spices iegribām. ZRP slavē to, ka «lokomotīvju» sistēma tikusi reducēta. Nu tad laidiet «vagonus» tautā brīvi, nevis joprojām uzvedaties kā lokomotīves, kas tos vazā aiz sevis kā piesietus aunus.
Diemžēl piekrītu Ivaram, ka Delnas un Providus projekti Kandidāti uz delnas un Gudras galvas nevar aizstāt to, ka kandidāti slēpjas un nerunā, daudzi nemaz arī nereģistrējas šajās lapās. Personiski es uzskatu, ka šie projekti tiek izmantoti kā apzināta fikcija tvaika nolaišanai ar viltus mērķi, taisnoties, ka kandidāti esot «pieejami». Tā varētu būt, jo šīs organizācijas manā uztverē pārstāv nevis reālo, bet glancēto, izlases vai pasūtījuma demokrātiju. Tādas domas man rada, piemēram, tas, ka šīs saskata grūti definējamu slēpto reklāmu, bet liekas neredzam skaidri definējamu administratīvā resursa izmantošanu. Vai tas, ka šīs gan liekas varenas partiju finansējuma šķīstības mērītājas atsevišķos gadījumos, bet liekas neredzam, ka joprojām pastāv varas partiju barošanas siles kā iestrādāta sistēma.
Pērn kāds kandidāts, uzzinājis, ka tauta grib viņu iepazīt tuvāk, attrauca: «Es negribu, lai katrs suns zinātu, kur mani atrast.» Bet tagad liela daļa kandidātu taču nāk no tās nupat atlaistās Saeimas un liela daļa no šīs daļas tagad šausta sevi bezmaz neķītriem vārdiem – ak, cik nešķīsti mēs tur bijām. Ak, ak...! Bet, ja tādas tās lietas, tad jau jums, tautas kalpu kandidāti, lai atgūtu kaut mazumiņu uzticības, ne tik vien kā mēnesis jānoturas, rādot cilvēkiem savu labāko seju, ne tik vien kā personiski jānobučo katrs pensionārs, bet jānoglauda arī katrs sunītis, jāuzsmaida katrai puķītei. Vismaz kampaņas laikā pašiem (!) jācenšas, cik vien var, tikt klāt saviem vēlētājiem ne tikai caur ruporiem, bet aci pret aci. Citādi jūs esat tik vien vērti, cik Stendzenieks vai kāds cits no jums iztaisa.