Ja Nacionālas asamblejas deputāti Kvebekā nobalso par aizliegumu sikhiem ienākt parlamenta ēkā ar saviem rituālajiem nažiem vai ja dažviet Eiropā nevēlas, lai skolas bērnu drānas liecina par nacionālo piederību, tad tā man šķiet vien ārišķība, slīdēšana pa multikulturālisma politikas radīto problēmu virspusi, vēlme tikt ar tām galā mehāniskā vai represīvā ceļā.
Vai – no otras puses – ja Vācijā tiesnese (vāciete) attaisno turku, kurš nogalinājis savu sievu tāpēc, ka «pie viņiem» tas nav noziegums, tad tas ir tikai galējas «politkorektuma» izvirtības piemērs. Abos gadījumos vārds «kultūra», manuprāt, ticis izslēgts.
Taču – multikulturālisms nav ne beidzies, ne izgāzies. Tas vēl tik vien kā ieskrienas. Interesanti, kā gan to izbeigt, ja jau pati par sevi multikulturālā Eiropas Savienība grasās arvien paplašināties un novākt iekšējās robežas? Kā to reāli izbeigt, ja ES iekšējās un ārējās migrācijas intensitāte grasās vien pieaugt? Kā to izbeigt, ja reālā vara (vismaz mazo valstu situācijā) attālinās, pastarpinās no tradicionālajām, nacionālajām kultūrām? Kā to izbeigt, ja tirgus un kapitāla valdītāji vēsta, ka darba roku deficīts vai katrā lielajā ES valstī ap 2020. gadu varētu būt mērāms miljonos, bet iekšējo rezervju Eiropai neesot? Vai varbūt kāds – kapitāls, politiķi, vidusslānis, intelektuāļi... – riskēs aizslēgt Angliju, aizslēgt Eiropu, cenzēt modernos komunikācijas veidus (internetu) apziņas vārda un ticības brīvības lietās? Varbūt tie definēs ES kā nacionālo valstu nacionālo parku pēc 19. gadsimta parauga, kurā pašu sarūpētie imigranti staigās uz pirkstgaliem un savu kultūras saprašanu izrādīs vien tam speciāli atvēlētās vietās un pa vienam? Turklāt Eiropā atraugājas tās koloniālā vēsture. «Imigrācijas vēsture Eiropā nesākās ar viesstrādniekiem, bet gan ar kolonizāciju» (D. Dzenovska, Ir,1420.07.2011.).
Manuprāt, izgāzies nav vis multikulturālisms, bet multikulturālisma politika. Tās dēļ varbūt var teikt, ka Eiropa ir ar multikulturālismu aizrijusies. Aizrijusies tādā ziņā, ka imigrācijas politikai un kultūru konverģences politikai bijuši savstarpēji nesamērojami tempi un stratēģijas. Man šķiet, Eiropa cerēja, ka tai izdosies turēt imigrantus viņu staļļos tikai kā darba zirgus, līdz tie, ēzdami diendienā savas ierastās auzas, tomēr kaut kā nevilšus kļūs par angļiem un sāks pļaut zālienu. Lai tā notiktu, kultūru mijiedarbības (multikulturālisma) politikā likās diezgan vārdu «kultūra» aizstāt ar vārdiem «tolerance», «politkorektums» un «lojalitāte». Taču šāds plurālisms bez adekvātas iekļaušanās politikas, kā redzams, arī Eiropā noved pie atsvešināšanās un pat naidīguma. Nav nekāds brīnums secinājums, ka multikulturālisma izpausmes Eiropā strauji virzījušās no universālas labdarības līdz graujošai bezjēdzībai. Liela imigrantu masa palikusi konkrētām valstīm, to centieniem sveša. «Sākumā tas bija pozitīvi, bet rezultātā noveda pie brīvprātīgiem geto» (E. Pains). «Attieksmē pret «sabraukušajiem» londonieši izvēlējās ļoti vienkāršu taktiku. Viņi noslēdzās savā lokā. Emigrantiem nācās radīt savas komūnas, sādžas un klāsterus. Radās veselas lokālas kultūras. Dažas no tām plauka. Taču dažviet tās pagrima» (T. Gordons).
Latvija atšķiras no «vecās» Eiropas ar to, ka imigranti to vairākumā te pagaidām ir svešas, bet tur – pašu politikas noteikts dotums. Tomēr arī Latvijā Eiropas problēma šķiet redzama tikpat labi. Vai tad Latvijas politika lielā mērā nav slimīga tieši tāpēc, ka to nomāc neirozes pārliekā, nesagremotā imigrantu skaita dēļ? Turklāt nevar lāgā saprast, vai oficiālajai Latvijai šīs neirozes ir ārstējama lieta vai politiskais kapitāls. Jo oficiālā Latvija nu jau divdesmit gadu nespēj pat skaidri definēt lielas imigrantu daļas statusu – vai tie Latvijai ir valsts resurss vai svešķermenis. Spēja skaisti runāt par nacionālām lietām, bet nespēja izšķirties par stabilu sabiedrību un noturēt to mājās, liecina, ka oficiālās Latvijas multikulturālisma uztvere ir ieprogrammēta uz mošejām un pagodām Latvijas kultūrainavā.
Nez vai var teikt, ka Latvijai un tāpat Eiropai pat pēc vairāku valstu līderu (Merkele, Kemerons, Sarkozī...) izpausmēm pērnā gada nogalē un šā gada sākumā, vairākām augsta līmeņa sanākšanām ir skaidrs priekšstats par to, kā tad īsti tikt galā ar problēmām, ko savairojusi līdzšinējā multikulturālisma politika. Nu tiek atzīts, ka normu plurālisma pieļaušana publiskajā telpā bijusi aplama, tajā esot jāvalda konkrētā valstī pieņemtām universālām normām. Citam jāturas privātās dzīves rāmjos. Tiek sacīts, ka bijis aplam sniegt atbalstu grupām, kas pārstāv dažādas kultūras. Atbalsts esot jāsniedz indivīdiem. Taču grūti iedomāties, kā mūsdienās iespējams izolēt privāto dzīvi no publiskās vides ietekmes. Nav skaidrs, kā iespējams efektīvi nošķirt indivīdu no viņa etniskās vai reliģiskās grupas ar politiskiem līdzekļiem. Jebkura neadekvāta politika vairos noslāņošanos un panāks kāpjošu etnisko vai sociālo spriedzi. Tāpat – nez vai Eiropa spēs un gribēs aši pārņemt multikulturālisma iekopšanā nosacīti veiksmīgākās Amerikas pieeju. Proti, pilsonība ASV ir juridiska koncepcija, balva par valodas zināšanu un valsts vērtību atzīšanu, bet, teiksim, Latvijā (Francijā, Grieķijā...) pilsonība visumā vēl ir – būt latvietim, kāds bija tēvs, kāds bija vectēvs... Acīmredzot imigrācija tiks stingrāk regulēta, acīmredzot nacionālais faktors Eiropas valstu politikā taps jūtamāks. Bet – nez vai oficiālā Eiropa un tostarp oficiālā Latvija pasludinās kaut vai, piemēram, to, ka tām prioritāra ir demogrāfiskā, nevis imigrācijas politika. Vismaz pārdesmit gadus neviens tām netraucēja to pasludināt. Bet – imigrācija ir daudz izdevīgāka, lai uzturētu ērtu sabiedrību lepnas, vitālas tautas vietā. Imigrācija ir izdevīgāka, lai par sabiedrību spriestu pēc darbaspēka lētuma, nevis nācijas pašapziņas. Imigrantu masa bez adekvātas kultūru konverģences politikas ir izdevīga, lai varas kļūdas amortizētu ar sabiedrības pretrunām.
Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kemerons teica, ka viens no islāma ekstrēmistu veiksmes iemesliem ir vakuums, kurš radies britu patriotisma vietā. Vēl viņš teica: «Mēs nespējām rādīt tādas sabiedrības piemēru, kurā viņi gribētu iekļauties.» Man šķiet, ka tieši šīs atziņas stāv vistuvāk iemesliem, kādēļ izgāzās multikulturālisma politika. Aplam cerēt, ka vide, kurā mantu pielūdz vairāk nekā Dievu, kurā ik trim cilvēkiem četras partijas, kura dod priekšroku nevis savas vērtību sistēmas apliecināšanai darbībā, bet vaidēšanā par to, radīs lielu vēlmi šo vidi respektēt, kur nu vēl integrēties vai asimilēties tajā. Kamēr integrētāji savā attieksmē pret tiem kopējo nebūs objektīvs paraugs integrējamajiem, vara var darīt ko darīdama, sanāks tai vien padomju tauta.