Manuprāt, jo tuvāk nāk tās ārkārtas vēlēšanas, jo par politiku kļūst rakstīt vieglāk un vieglāk. Proti, informācija, ko partijas piedāvā publikai, kļūst seklāka un seklāka. Tās apjēgai nepieciešamais smadzeņu vīļu skaits arvien samazinās.
Nebūs vēl pienācis septembris, kad vai vienīgais partiju sakāmais, ja neskaita kādas ālavas debates televīzijās un presē, atkal būs sauklis – balsojiet par mums, citādi atnāks krievi!
Nu jau skaidrs, ka šī Saeima visumā pārstartēs sevi nākamajā sasaukumā. Turklāt skaidrs arī tas, ka uz stratēģisku sevis pārprogrammēšanu neviena partija – no pirmās līdz pēdējai – nav spējīga. Tām nav pat kaut cik kvalificēta «līdzšinējās politikas» novērtējuma. Ar to vien diezgan, lai secinātu, ka sabiedrības stāvoklis šiem kandidātiem pie vienas vietas. Neviena (!) partija, ieskaitot Zatlera reformu partiju, nav pacentusies paradigmatiski sakopt savas programmas tā, lai tās atbilstu 28. maija paziņojuma būtībai. Lai arī frāzes līmenī definē šo būtību itin precīzi – «atlaida līdzšinējo politiku kopumā» (S. Āboltiņa).
Ja «atlaistā» politika bija pareiza, tad kāpēc partijas to skaidri un gaiši nesaka? Bet, ja «atlaistā» politika bija nepareiza, kur var redzēt partiju priekšstatus par jaunas politikas reālo, lietišķo arhitektūru un četros gados panākamo rezultātu? Tajos eklektiskajos, nožēlojamajos tekstos, kas izlikti CVK vai partiju mājaslapās? Neviens no tiem reālās politekonomiskās situācijas sistēmiskā apjēgā un savā idejiskā savāktībā neiztur pat bakalaura līmeni. Tie ir novadējušies propagandas materiāli, nevis programmas, kam vajadzētu atklāt principiālas pārmaiņas politikas uztverē no partiju puses. Ērikam Stendzeniekam tomēr ir laba oža. Reiz viņš teica, ka politiķis ir tāda pati prece kā zābaki, bet nu teic, ka neatbalstīs idiotu revolūcijas. Tas nozīmē, ka politiķu kotācija varētu būt nokritusi zem zābaka kursa. Te gan jāpiebilst – ja šāda prece tomēr cer tapt politikas tirgū nopirkta, tad jādomā, ka ir diezgan pūļa, kas to tieši tādu grib.
Lai arī – nebūtu nemaz tik grūti «atlaistās» politikas vietā likt ko citu. Tas nozīmētu tik vien kā pārstāt uztvert valsti no vēlēšanām līdz vēlēšanām kā partiju labiekārtošanas biroju. Tas nozīmētu rast pietiekamu pašcieņu un gribu, lai redzētu Latviju kā tūkstošgades valsti konkrētā mūsdienu pasaules dinamikā un situācijā. Šobrīd jēdziens «valsts» Latvijas politikā patiešām šķiet fikcija. Jo valsts mērogs politikā, manuprāt, izpaliek. Tas pastāv vien formālā valsts atribūtu atrādīšanas līmenī. «Atlaistā» politika pārstājusi turēt Latvijas valsti, tās pastāvēšanu drošu un pašsaprotamu. Tā producējusi vairāk šaubu nekā apņēmību pieķerties Latvijai. Vai nu šīs šaubas caur reālpolitiku (nevis dekoratīvu plātīšanos) jānovērš, vai arī bez jelkādas divkosības skaidri jādefinē cits šīs telpas liktenis.
Protams, partiju uzskati valsts uztverē var atšķirties, un to viedokļi par valsts kursu var būt galēji pretēji. Tas ir normāli. Bet tas, ka nevienas partijas (ieskaitot t.s. nacionālās) kurss nav valsts mērogā reālpolitiski artikulēts, ir idiotisms. Iespējams, tas nenāk no stulbuma, tas nāk no politiķu samierināšanās ar nespēju domāt un lemt Latvijas politiku valsts mērogā, no nevēlēšanās šo mērogu apgūt. Bet tad ir vēl jo vairāk iemeslu definēt visām politiskām organizācijām kopīgo attieksmē pret Latviju. Paust kopīgu apņemšanos būvēt šo valsti un nenovērsties no tās savā sīkumainībā. Pilnībā paliekot katram savu ideju ietvarā (ja tādas ir), pilnībā saglabājot savas līdzšinējās kalkulācijas – «nekad ar šito» u.tml.... Līdz brīdim, kad jālemj par kopīgo.
Bēdīgi ir tas, ka politiķiem izdevies uztiept savu īslaicībai pievērsto valsts uztveri sabiedrībai. Sabiedrība arī sākusi politiski domāt no šodienas līdz urnai un ne tālāk. Viena pasākuma, viena mikroperioda ietvaros. Vai tas attiecas uz dzīvi, vai politiku. Imanta Ziedoņa vecim, kurš rīkojās ar tīkliem tā, it kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā kara, bija pareiza politika. Nevar kārtīgs vecis ik pa desmit minūtēm skraidīt no tīkliem te pie bufetes, te pie politikas. No šādas raustīšanās galvā rodas sviests un nespēja saskatīt mērķi ne dzīvē, ne politikā. Zināmā mērā, taču visai nepārprotami šis kopīgais politikas mērķis, manuprāt, ir definēts katra deputāta zvērestā. Taču «atlaistā» politika neatbilst deputātu zvērestā ietvertajam saturam. Panākt šo atbilstību katram sabiedrības loceklim jūtamā pakāpē – tā arī būtu jauna politika.