Skaidrs, ka 94% balsojums par Saeimas atlaišanu neliecina ne par sabiedrības saliedētību, nedz arī par tās augsto politisko apziņu. Taču – skaidrs arī tas, ka cilvēki nebalsoja par Saeimas atlaišanu tāpēc vien, ka Zatlers tos pasvilpa. Referenduma iznākums liecina par samērā vienbalsīgām tautas dusmām uz varu. Šīs dusmas var izrādīties valstij gan svētīgas, gan pilnīgi neauglīgas.
Kā tas pavērsīsies, būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā partijas gribēs, pratīs sevi pārvērtēt, un no tā, kādus līdzekļus būs gatava lietot sabiedrība pret tām partijām, kuras nevēlēsies mainīties. Tāpēc pirmā mācība – nebalsot ārkārtas vēlēšanās ne par vienu partiju, bet sevišķi par tām
10. Saeimas partijām, kuras nespēj sniegt skaidru valsts situācijas (tostarp politiskās sistēmas) novērtējumu un izvairās no pašvērtējuma.
Jau tagad redzams, kā liekulīgākās partijas cenšas padarīt referenduma rezultātus par savu mantu, par preci politiskām spekulācijām. Cerībā, ka izdosies izmantot referenduma iznākumu kā līdzekli uzmanības novēršanai no pašu partiju mazspējas. Kā līdzekli, kas arī turpmāk ļautu varas partijām uzturēt attiecības ar tautu kā ar pūli. Partiju pusē es pagaidām neredzu kādu, kas spēj, kas grib pārvērst sabiedrības dusmas valsts labklājības enerģijā.
Tā vietā sācies kārtējais pielaizīšanās, muldēšanas un melošanas maratons. Čempions pagaidām šķiet Vienotība. Vienotība, piemēram, nekaunas piedāvāt vien kā priekšvēlēšanu mantru to, kas tieši tai bija jāuztur kā vairākuma līderim. Noteiktu valsts nākotnes stratēģiju. Taču Vienotības vadītā koalīcijas politika nezināja citādi tikt galā ar krīzi, kā vien izslēdzot gaismu tuneļa galā. Ļaužu pamatmasai šī gaisma Latvijā arvien nav ieslēgta. Desmitās Saeimas kontekstā tā nav oligarhu, tā ir vispārējās politikas, tātad pirmām kārtām Vienotības, atbildība.
Bet saistībā ar jaunu politikas paradigmu visvairāk lietišķības, šķiet, varētu gaidīt no Zatlera reformu partijas. Ja Saeimas atlaidējs tiecas politikā, jādomā, ka viņam ir līdzšinējai politikas sistēmai kvalitatīva alternatīva. Pagaidām ZRF nav spējusi sniegt pat kādas jaunas paradigmas pamatdefinīciju. Partijas desmit tēzes ir marginālu, segmentāru sentenču savārstījums, kas grūti pakļaujas vispārinājumam. Lai gan divu mēnešu bija pārpārēm diezgan, lai Saeimas atlaišanas fakta radīto politisko kapitālu papildinātu ar reālpolitikai pievērstu radošu spēju atklāsmi. Bet – ja nav sejas, grūti pat vaigus piepūst.
Tāpēc otrā mācība – nebalsot ārkārtas vēlēšanās ne par vienu partiju, kurai nav konkrētu, tām saistošu atbilžu uz vai katram svarīgiem vienkāršiem jautājumiem. Ja krīze pārvarēta, kā turpmākajos četros gados (pa gadiem) augs darba ņēmēju vidējais atalgojums? Cik jaunu darba vietu (reģionālā griezumā), kādās nozarēs tiks radīts 11. Saeimas sasaukuma laikā? Kāds pasākumu komplekss tiks veikts, lai atjaunotu skolotāja prestižu Latvijā? Kā tiks garantēta sociālā budžeta stabilitāte, kad tiks atdots tam atņemtais, kas tiks veikts, lai līdz pensionēšanās vecuma palielināšanai valstī pieaugtu dzīves ilgums un uzlabotos priekšpensijas vecuma cilvēku veselības stāvoklis? Utt. Es neieteiktu balsot arī par tiem, kuri vēlas aprobežot politiku fiskālajā: nomaksā nodokļus un guli mierīgs – uz siltumtrasēm, zem tiltiem, graustos... Es balsošu par partiju, kura vismazāk muldēs un vismazāk tēlos patriotismu, vien sitot sev pie krūtīm.
Ja partiju lērums savās kampaņās kā galveno veiksmes nosacījumu atkal turēs cilvēkiem priekšā ienaidnieku ikonas, ja destruktīvais politiskā, sociālā un etniskā ziņā ies pa priekšu konstruktīvajam, tad nebūs liels brīnums, ja 11. Saeimas vēlēšanu būtiskākais rezultāts izrādīsies neiecietība. Gan Saeimā, gan sabiedrībā. Sociāla, paaudžu, etniska... neiecietība. Tās radikalizācija. Tas cita starpā nozīmēs Latvijas ātrāku un nesagatavotāku atvēršanu antropoplūsmām, kuras Latvijas tradicionālajai esības videi nav vēlamas. Tāpēc trešā mācība – nebalsot ārkārtas vēlēšanās ne par vienu partiju, kura saprot tikai budžeta konsolidāciju, bet sabiedrības konsolidācijas nepieciešamību nesaprot.
Ceturtā mācība – nebalsot ārkārtas vēlēšanās ne par vienu partiju, kuras reklāma nomāc šīs partijas informāciju un spriestspēju.
Bet to, kā mums pašiem īsti ir ar saliedētību un politisko apziņu, redzēsim 17. septembrī. Var uzskatīt, ka referendumā 94% atzina savu izvēles kļūdu. Tas, ka atzina, ir labi, bet tas, ka 94 var izrādīties 11. Saeimas vēlēšanu riska koeficients, nekam neder. Balsotājiem spēks urnās.