Acīmredzot Vladimira Lindermana un Jevgeņija Osipova sāktajai parakstu vākšanas kampaņai par krievu valodu kā otru valsts valodu izdevies satramdīt varas aprindas (sk. S. Ēlertes intervijas ves.lv un LA).
Lai arī šī kampaņa man šķiet vien pretreakcija Visu Latvijai! sāktajai parakstu vākšanai par skolu pāreju uz mācīšanu tikai latviešu valodā. Atsevišķas politiskas grupas demonstrē katra savu nostāju un vairo savu politisko kapitālu. Rezultātā palielināsies abu kopienu separātisms.
Bet šo separātismu palielinās arī varas aprindu mēģinājumi uztiept kopienām integrāciju, kas netaps, risinot dialogu. Taču varas aprindas, manuprāt, jau gadus desmit neuzstājas kā kopienu dialoga rosinātājas. Turklāt dialogs nav iecienīta forma arī pašas varas attiecībās ar kopienām. Ne ar krievvalodīgajiem, ne arī ar latviešu kopienu.
Manuprāt, ar divkopienu valsti vairs nav ko baidīt (S. Ēlerte). Manuprāt, divkopienu valsts šobrīd te jau ir dotums. Turklāt dotums, kas izriet ne tik daudz no kopienu sociālām vai etniskām attiecībām, cik no neadekvātas politikas. Man pat šķiet, ka divkopienu valsts, lai kā kungi liekuļotu, ir bijusi īstenotās politikas mērķis. Jo viss, kas ir bijis gribēts pamatnācijas sargāšanai, ir bijis panākams ar mierīgu, pacietīgu, iecietīgu, saprātīgu un konsekventi mērķtiecīgu darbošanos. Arī runājot par integrāciju, latviešu valodu skolās, tās vispārēju lietojumu u.tml. Taču, ja to pašu mēģinātu panākt ar partijisku histēriju, pozām, represīviem pasākumiem, uztiepšanu... skaidrs, ka ne latviešu nācijas drošība un arī ne tautu draudzība ir tādas politikas mērķis.
Bet kultūras ministres vietā es izvairītos no laipojošas retorikas vai vismaz precīzi definētu, kas šo laipojošo retoriku nosaka. Ezopa diplomātija manā uztverē pašcieņu nevairo. Ja krievvalodīgie, kā man izriet no ministres sacītā, vairs nav te okupanti, bet tādi kā pusokupanti, ja tie un to pēcteči vairs nav pilnīgi imigranti, bet tādi kā pusimigranti, ja krievi nav minoritāte, bet velns zina kas, tad, kamēr neredzu precīzas šo grupu definīcijas un šo definīciju pamatojumu, man šāds amizieris šķiet nevis kādam pretimnākošs, bet traģikomisks. Turklāt pieņēmums, ka tie, kuri te turpina dzīvot «starp padomju ideoloģijas greizajiem spoguļiem», ir nosakāms ar etnisku lineālu, šķiet naivs. Man, piemēram, liekas, ka visvairāk šie spoguļi joprojām iespaido varas, pārvaldes attieksmi pret sabiedrību, cilvēku. Vietējie krievvalodīgie tiešām ir ļoti dažādi. Iespējams, vara šķietas to ieraudzījusi un nu grib šo dažādību formulēt. Pagaidām tas izskatās pēc birku piemeklēšanas, Bet, ja varai vajag birkas, ja oficiālā uzskatā vieni krievi te ir krievi, citi krievi – imigranti, ja vieni krievi ir okupanti, citi krievi – «bez vainas vainīgie», tad nepieciešamas vismaz skaidras definīcijas, kas kurš te ir. Turklāt šīm definīcijām jābūt mūsdienīgām un nepakļautām varas iegribām. Sak, ja mums būs izdevīgi, tad pieliksim krievvalodīgajiem pirmskara formulas, bet, ja vējš mainīsies, sauksim tos visus par «piekto kolonnu». Manuprāt, ministre modelē sabiedrību un tās grupu attiecības, balstoties uz attieksmju stereotipiem, kuri varbūt bija aktuāli deviņdesmito gadu sākumā. Bet sabiedrība ir mainījusies un redzams, piemēram, ka etniskā spriedze vēl vairāk kļuvusi par politisko aprindu nekā sociālo grupu instrumentu.
Domāju, ka kopienu dialoga, tuvināšanās, barjeru nojaukšanas iespējas arvien pastāv. Katrai no kopienām saglabājot savu pašcieņu, paliekot pie sava atšķirīgajā. Un ne tikai prievīšu vai balalaiku līmenī. Domāju, ka kopienu uzskati, neraugoties uz to, ka politika satur rīdīšanas elementus, ir jūtami progresējuši tieši Eiropas virzienā. Nesen tikos ar dažu krievu jauniešu organizāciju pārstāvjiem. Lūk, ko viņi sacīja. «Ja runājam par Latvijas sabiedrību, tad es gribētu teikt, ka arī krievi ir latviešu valodas nesēji un nevajag uztvert krievus tikai kā cilvēkus, kuri jāpāraudzina, kuri jāpiespiež un tā tālāk. Uztveriet krievus kā vismaz divvalodīgus cilvēkus un ievērojiet tos, kuriem latviešu valoda arī ir vērtība, kuri palīdz latviešu valodai saglabāties. Lai varētu būt Latvijas patriots, paliekot krievs. Šobrīd tas ir visai sarežģīti. (..) Tas, ko piedāvā Krievija, mums ne visai der. Es sevi uzskatu par Latvijas pilsoni, eiropieti. Bet Krievija pret mums izturas kā pret nabaga radiniekiem, kuriem vajadzīga kāda sociāla palīdzība, aizbildnība... Man gribas veidot attiecības ar Krieviju uz partnerības, abpusēji izdevīgu attiecību pamata. (..) Man nav vajadzīga šeit Krievijas politiskā sistēma. Man Latvijā vajadzīga krievu kultūra, zinātne. Tāpēc es sevi jūtu kā cilvēku, kas piederīgs krievu kultūrtelpai, bet ne kā Krievijas tautieti. (..) Protams, man kā krievu cilvēkam nepatīk manas valsts piedāvājums – pārstāt runāt krievu valodā, nomainīt krievu vērtības ar latviešu. Man likās – ja jau runā par kopīgām vērtībām, tad būs demokrātija.» (J. Krivcova, Krievu jauniešu organizāciju perspektīvas padomes locekle.) «Man liekas, ka sabiedrībā viss ir normāli. Mēs dzīvojam vienā valstī, sēžam vienos solos, pie viena galda, esam vienā darbā... Man šķiet, ka problēma meklējama valdības propagandā. Tā grib mūs sanaidot.» (A. Grocevs, jaunatnes kustības Vienota Latvija priekšsēdētāja vietnieks.) «Mūsu organizācijas patrioti.lv pozīcija – pārvarēt visus tos nacionālos stereotipus, kuri līdz šim pastāv Latvijas sabiedrībā un kurus politiķi līdz šim tiecas izspēlēt kā polittehnoloģisku metodi. Tāpēc mēs kopā ar citiem, arī ar izteiktām latviešu jauniešu politiskajām organizācijām radījām Rīgas jauniešu domi. Mēs ceram mainīt politiski aktīvās latviešu jaunatnes attieksmi pret sevi. Mazliet sanāk.» (M. Slobodjans, Rīgas jauniešu domes priekšsēdētājs.) Ar to gribu sacīt – integrācija kā savstarpēji pretimnākošs process ir iespējama, bet direktīva integrēšana nesanāks.