Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS februārī noskaidrojis, ka politiskajām partijām (uzticības reitings – -76,7%), Saeimai (-72,7%) un Ministru kabinetam (-68,6%) sabiedrība arvien uzticas vismazāk. Tas vairs nav nekāds jaunums.
Aptaujas kopainu lielās līnijās jau var uzskatīt par noturīgu. Turklāt salīdzinošās izmaiņas kopumā (ir daži izņēmumi) nosaka nevis valstiski varoņdarbi vai zaudējumi, bet politikas purvā izplūstošās dabiskas vai mākslīgas izcelsmes gāzes, kas aptver te vienu, te otru censoni vai institūtu. Sabiedrības attieksme svārstās līdzi mediju vēstīm, nevis izriet no patstāvīga institūtu vai personu novērtējuma. Te pamatā teikšu to, ko man šī aptauja vēsta par pašiem aptaujātajiem. Proti – sabiedrību.
Tomēr, pirmkārt, tā liecina, ka valsts augstākie varas institūti nav tikuši laukā no uzticības krīzes. To nav spējusi ne pozīcija, ne opozīcija. Bet ieilgusi uzticības krīze top par sabiedrības slimību, par vienu no bīstamākajām sociālajām krīzēm. Neuzticība – tas ir stabilitātes trūkums. Bet stabilitātes trūkums apliecina varas nespēju garantēt nacionālo drošību.
Otrkārt, desmit valdības ministriem un premjerministram ir negatīvs uzticības reitings. Man tas šķiet par daudz. Tas, manuprāt, ir signāls, ka sabiedrība var sākt solidāri apšaubīt varas uzliktā sloga leģitimitāti. Turklāt pret nozarēm aptaujātie bijuši iecietīgāki nekā pret to vadītājiem. Ja izglītības iestāžu reitings ir 59,4%, tad ministra Rolanda Broka – mīnus 4,3%. Attiecīgi veselības iestāžu reitings – 21,1%, Jura Bārzdiņa – mīnus 12,6%, tiesu – 1%, Aigara Štokenberga – mīnus 16,3%, Valsts policijas – mīnus 6,4%, Lindas Mūrnieces – mīnus 37,4%. Tikai Valda Zatlera (31,2%) un Ingunas Sudrabas (61,8%) reitingi ir augstāki par viņu vadīto institūtu reitingiem (Valsts prezidents – 22,9%, VK – 46,7%). Pārējiem aptauja nedod līdzīgas salīdzināšanas iespējas. Bet Ģirts Valdis Kristovskis (mīnus 32,2%) gan šķiet pats sava reitinga kalējs. Tātad – sabiedrība uzskata, ka ministru vairākums šajā laikā bijušas savu nozaru bremzes.
Treškārt, pastarpināti, samērojot aptaujas rezultātus ar oficiālo retoriku, redzams, ka vara varētu būt koriģējusi neuzticības "prioritātes". Ja pirms kāda laika neuzticība pamatā tika brāļota ar vārdu "tiesiskums", tad tagad šī "prioritāte" varētu būt varas sociālā pienākuma degradācija. Protams, tāda attieksme izriet no mehānisku "konsolidāciju" sloga vairotās nestabilitātes un nedrošības. Tomēr es neaizmirstu vārda "tiesiskums" stāvokli kā nestabilitātes un neuzticības pamatcēloni. Jo valsts vara, manuprāt, jau visai acīm redzami nespēj saskaņot valsts juridisko formu ar savas ekonomiskās, finanšu un sociālās darbības saturu. Varas izturēšanās pret tiesību prioritāti šajās jomās kļuvusi visai ļodzīga. Iespējams, jau vairāk jārunā ne tik daudz par attiecīgu institūtu, cik par tiesiskās apziņas krīzes nojautām, kuras masās izsēj tieši vara. Piemēram, manuprāt, ir netaisnīgi kraut slogu virsū sabiedrībai un vienlaikus izteikti rūpēties par finansēm atbildīgo cilvēku (Brazīlijas prezidents teica, ka tie no finanšu tirgus iztaisīja pasaules kazino) sastrādātā reabilitāciju un leģitimāciju.
Ceturtkārt, aptauja tikai nostiprina pārliecību, ka pārvaldei tās attieksmē pret valsti nav ētiska pamata. Taču – diez kāda ētiska pamata attieksmē pret valsti nav arī sabiedrībai. It kā, redzot valsts stāvokli, tās pilsoņiem vajadzētu būt daudz satrauktākiem un atbildīgākiem nekā sabiedrības kopumam. Taču attieksmju atšķirības, ko uzrāda SKDS aptauja, manuprāt, ir nebūtiskas. Turklāt pilsoniskā sabiedrībā droši vien liktos dīvaini, ja (manuprāt) lielam cilvēku skaitam nebūtu ko teikt par arodbiedrībām un nevalstiskajām organizācijām. Latvijā par arodbiedrībām nav bijis, ko teikt, 25,4%, drīzāk vai pilnīgi tām neuzticas 36%, attiecīgi NVO – 28,7% un 36,6%. Dīvaini liktos, ja nevalstisko organizāciju vērtējums būtu summāri negatīvs (mīnus 1,6%). Nesen lasīju Eiropas sociālo pētījumu (ESS), kurš liecina, ka sabiedrības aktivitātes ziņā mēs labi iekļaujamies Austrumeiropas un Krievijas kompānijā, bet Eiropā ne tuvu ne. Latvijas sabiedrība uzskata par labu nogrūst no sevis atbildību par varu partijām un nerūpēties par varas ietekmēšanas instrumentiem no savas puses. Tas nozīmē, ka attiecībās ar varu evolūcijas, humanizējošu reformu ceļš ir sabiedrībai varbūt abstrakti vēlams, bet pašas darbībai samērā svešs. Ļaudis vēlas saglabāt patērētājsabiedrībai ierasto komfortu un, attaisnojot sevi, sauc, ka vara uzprasās uz dumpi un bruģakmeni, bet vara savā nodabā pateicas Dievam, ka tas devis varas politiskā biznesa interesēm tik pateicīgu sabiedrību.
Bet, piektkārt, domāju – ja aptaujā "interneta ziņu portālu" (reitings 22,9%) vietā būtu likta "interneta vide", tad tikai sabiedrības vecišķums liegtu tai apsteigt preses (25,5%), TV (42,9%) un radio (50,8%) kotācijas. Varbūt ne tik izteikti kā dažviet citur, taču arī Latvijā var just, ka sabiedriski politiskā dzīve pārvietojas no tradicionālajiem medijiem uz interneta vidi. Sociālie tīkli un citas interneta iespējas mazpamazām uzņem apgriezienus un dara to, par ko savā rutīnā pusaizmigušie tradicionālie mediji gandrīz aizmirsuši. Piemēram, uztur dzīvu, daudzpusīgu polemiku un daudzmaz tiešu atgriezenisko saiti no "apakšas" uz "augšu".
Sestkārt, aptaujas viedokļu summā nav šai sabiedrībai labāka prezidenta par to, kas nācis no esošajai politikai tuvu stāvošām aprindām. No tām pašām partijām un varas institūtiem, kurus aptaujātie vērtējuši ļoti zemu. Jā, ir saukti kādi pieci vai seši, kurus var uzskatīt par nosacītiem izņēmumiem. Bet – it neviena paša cilvēka, kas nebūtu atrodams starp mediju ikdienas varoņiem. Nevienas virtuāli nenozelētas, neformālas autoritātes. Teiksim, vieda mācītāja, vieda skolotāja, vieda uzņēmēja vai zemnieka. Te nav runa par to, ka nākamajam prezidentam vēlams būt atpazīstamam un atpazīstamība vien šauru grupu ietvaros nav kandidātam tas labākais. Tā ir. Taču aptaujā es saskatu arī to, ka sabiedrība grib izvēlēties no (politisko aprindu) piedāvātā, nevis pati definēt izvēli. Tas nozīmē, ka noturīgs būs arī piedāvājuma, izvēles šablons. Nekāds prezidents netaps ieraudzīts ārpus varas uztveres stereotipa. Tātad – aptaujātie (sabiedrība) gatavi arī Valsts prezidentu izraudzīties tāpat kā Saeimu – balsot par frizūru, lai tik vēlāk varētu vaimanāt un lādēties par realitāti.
Septītkārt, desmit gados uzticība baznīcai kritusi no 58% (2000.) līdz 35% (2011.). Iespējams, baznīca nav rēķinājusies ar izmaiņām draudzē. Taču pamatā tas liecina, ka patērētājsabiedrība kļuvusi vēl trulāka. Lūgšanas vēderu nepiepilda, kā cerēts, un tāpēc tā iela, kas ved uz templi, vairs nešķiet tik svarīga kā iela, kur smaržo pēc desas. Protams, situācijas pasliktināšanās veicina radikalizāciju un vienkāršo metodes, taču te man gribas uzsvērt ko citu. Ja brīvības divdesmit gados, kad pastāv reāla iespēja savus ikdienas mērķus notēmēt kaut milimetru virs straumes, garaspēks (nav runa tikai par sakrālo, tikumisko vai humāno, runa ir arī par zinātni, intelektu...) tiek jūtami izniekots un pat noniecināts, tad tas liecina, ka zemas debesis un sīkas straumes top šai sabiedrībai arvien vēlamākas.