Partiju vaļības saēd Saeimu. Lemtspēja varbūt vēl nav noēsta galīgi, toties atbildība gan nograuzta pilnībā. Man šķiet, par to saistībā ar nule uzpeldējušo vai uzsildīto "Muižnieces incidentu" jādomā pirmām kārtām.
Kurš tad īsti atbild par dokumentu iekšējo apriti Saeimā? Pusotru gadu komisijas lēmums atrodas apritē izkropļotā veidā un nevienam pašam, ieskaitot attiecīgās komisijas locekļus, nerodas jautājums, kāpēc nolemtais neparādās un neparādās Saeimas dienas kārtībā. Neviens deputāts un neviens darbinieks nevīžo pateikt, ka dokuments neatbilst komisijas lēmumam. Kamēr situācija ir visām partijām izdevīga, tikmēr Saeimā valda vispārēja omerta. Sevišķi tādā visām partijām sāpīgā lietā kā to finansēšana un kontrole. Taču, līdzko mainās konjunktūra, līdzko rodas iespēja bez vispārējām sekām pakošļāt atsevišķu konkurentu, tā atrodas ij melnraksti, ij salīdzināmie varianti, ij priekšā pateiktās "pareizās" versijas... Kāpēc tas viss nebija galdā tūlīt pēc notikuma? Acīmredzot tāpēc, ka tiem, kuri šo patiesību vai iespējamo patiesību uzglabāja, lai izspēlētu tiem vajadzīgā brīdī, svarīgs bija nevis likumdevēja, nevis Saeimas prestižs, bet partiju savstarpējie kašķi.
Manuprāt, šis gadījums ir pietiekami nopietns, lai veiktu Saeimas atbildīgo dienestu vadītāju revīziju. Acīmredzot šie dienesti laika gaitā ir inficējušies ar partijām parocīgo parlamentārisma izpratni tiktāl, ka Saeima, deputātu kopums tiem vairs nav pārstāvības, bet izredzēto – tātad priekšnieku – orgāns. Jāklausa nevis nolemtajam, bet priekšniekam. Acīmredzot arī Saeimas "aparāts" spēlē līdzi partiju intrigās. Ja jau var atļauties operatīvi nenorādīt uz to, ka ir zināma atšķirība starp koleģiāli lemto un priekšnieku gribēto. Turklāt runa ir par viselementārāko – protokola atbilstību.
Rodas jautājums, vai kāds seko tam, kā transformējas Saeimas, tās komisiju lēmumi no to pieņemšanas faktiskā brīža līdz oficiāli izsludinātajai teksta versijai? Tagad tiek apcerēts visprimitīvākais iespējamās transformācijas variants. Ir daudz smalkākas iespējas, kad jēgas nobīdi, tās mīkstināšanu, interpretācijas amplitūdas paplašināšanu... var panākt it kā nejauši aizstājot vienu vārdu ar citu, mainot vārdu kārtību, lietojot attālus sinonīmus... It kā ir tas pats, kas nolemts, lai arī faktiski gala versija ir tikai radniecīga, nevis adekvāta nolemtajam. Vai kāds tam seko? Vai ir izslēgts, ka likumos, ka Satversmē Saeimas faktiskā griba neparādās kroplā, transformētā, rediģētā veidā? Kas to garantē?
Šaubas vairo arī tas, ka Latvijas partijas neatkarīgi no to bikšu krāsas itin bieži uzvedas kā PSKP filiāles. Un tur šī sērga – birojos, komitejās "uzlabot", iztaisīt "pareizākus" pirmorganizāciju sapulču lēmumus – bija visai izplatīta. Pat PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumu oficiāli tiražētajās redakcijās varot atrast atšķirības no oficiāli pieņemtajām redakcijām (avots: mail.ru). Turklāt esot robi arī stenogrammās. Vai šāda prakse ir paraugs dokumentu apritei Saeimā? Kāpēc šis zvans Muižniecei neatskanēja 2009. gada rudenī? Kurš pusotru gadu slēpa valsts lietas savai sīkai vajadzībai?