Laikam taisnība Mārcim Bendikam, ka Latvijas politikā pat intrigas nav iespējamas. Manuprāt, viņa sacīto apliecina Linda Mūrniece intervijā Neatkarīgajai (21.02.2011.) To, ka viņas demisionēšanas epopeja ir intrigas vērta.
Taču šī intriga šķiet tēsta ar cirvi. Manuprāt, ministre atklāj, ka demisiju iesniegusi vien savu sajūtu un privāto kaprīžu dēļ. Mūrnieces kundze jūtas daudz laba darījusi, bet nejūtas pietiekami novērtēta, kādēļ lūdzas prom un grib lai ap šo atlūgšanos, cik iespējams, ilgi vārās Saeima un valdība. Profesionāls demisijas pamatojums joprojām nav atklāts. Nepieciešamība īstenot gadiem atliktus lēmumus un “nabadzīgākā ministrija” ir dotums, kas bija zināms pirms stāšanās amatā. Tātad iemesls – nespēja tikt galā ar elementāri zināmo? Tā tas netiek definēts.
Ministre vēlas, lai parlamentā notiktu kvalificēta diskusija par iekšlietu sistēmu un tās nākotni. Ja vien Saeima spēj tādu uzturēt – lieliska ideja. Taču, kas liedza ministrei intervijā uzdot šīs diskusijas pamattēzes vai vismaz skaidri definēt to, kas pašā iekšlietu sistēmā vai attieksmē pret to noteicis viņas demisiju? Kvalifikācijas trūkums? Jo ar apgalvojumiem un sūrošanos par apmaksātām kampaņām un to, ka visi vīrieši nenāk viņai palīgā, kvalificētam vērtējumam nepietiek. Savukārt tie gudrie vīrieši, kuri nākuši Mūrniecei palīgā, varēja pacensties aizstāvēt savu protežējamo ne tikai kuluāros, bet arī publiski un pēc būtības. No viņu (A.Vaznis, A. Bloskis, V. Pumpurs,...) agrākajiem publiskajiem tekstiem var secināt, ka viņi varētu būt spējīgi uz kvalificētu sistēmas vērtējumu. Tiesa, viņu agrākie teksti arī attieksmē pret sistēmas vadību nav bijuši taisīti tikai no sīrupa un šokolādes. Bet, lai vai kā – viņi varētu pacensties publiski atklāt, ka tam, ko Mūrniece saka par saviem dižajiem darbiem, ir profesionāls segums. Iespējams man, runājot par panākumu sistēmisko līmeni, būtu ko iebilst. Pat bez konsultācijām ar saviem avotiem sistēmā, izmantojot tikai pieejamo datu dinamikas un to kopuma novērtējumu. Taču datu analīze, nepārzinot sistēmas iekšējās cēloņsakarības, kvalificētam vērtējumam nav pietiekama. Bet – tur jau tā lieta, ka šīs cēloņsakarības pagaidām tikušas atklātas vai nu ar pusmuti, vai partejiski, vai domājot par korporatīvām, resora interesēm. Var teikt, ka jau apriebies it kā titulētu, augstos veselības aizsardzības, izglītības, iekšlietu,... amatos esošu cilvēku fragmentārais, “profesionālais” blefs, kurš palaikam it kā tīšām pakārtojas, teiksim, manam nekompetences līmenim. Savukārt tāpēc, ka nav no kā zināt kopainu, nav no kā mācīties, trūkst uz ko profesionālā ziņā objektīvi paļauties tajā vai citā sistēmā, arī žurnālistu komentāri danco nopakaļ nevis lietas būtībai, bet, maigi sakot, politisko mēbeļu aprobežotībai vai, vēl maigāk sakot, sievišķām sajūtām.
Man nav nekas pretī, ja ministri, jautāti par darbu, publiski izsakās par savām ciešanām. Ja vien tie kaut kur citur būtu snieguši kaut ko, ko tiešām varētu saukt par situācijas vērtējumu. Lai gan – arī no ministru ciešanām var šo to izlobīt. Piemēram, no Mūrnieces intervijas var izlobīt to, ka viņa varētu pieņemt lēmumus klausoties nevis citu ieteiktā saturā, bet tajā, cik un kā tiek atskaņoti viņai vēlamie priekšstati (sliktam ministram parocīgs dalījums: arodbiedrībās iet vienīgi slaisti, darbarūķi – tikai tie, kas nelecas). No tā var izlobīt, ka varētu būt taisnība agrāk rakstītajam – Mūrniece izvēlas kadrus pēc pietuvinājuma, pazīšanās principa, nevis darba raksturojuma. No tā var izlobīt, ka, viņasprāt, opozīcijas darbs un mērķis ir sīkas atriebības. 2005. gadā opozicionāre Mūrniece teica: “Iekšlietu ministrs pats novedis sistēmu līdz krīzei, taču tā vietā, lai to atzītu, viņš sāk haotiski meklēt vainīgos.” (Diena, 9.09.2005.). Tas šķiet bija teikts par Ēriku Jēkabsonu, un arī es Mūrnieces attieksmē saskatu zināmu dubultstandartu. Nu viņa teicas tolaik darījusi opozīcijas darbu, bet no Dzintara Jaundžeikara puses, kurš to atgādina, tā esot “sīka atriebībiņa”.
Vārdu sakot Mūrniece manā uztverē cenšas uzdot vai izspēlēt savu (iekšlietu sistēmas?) situāciju kā intrigu. Varbūt viņa citādi neprot. Taču intriga – tas ir mākslas darbs. Kāds no tās kaifs, ja visa odere uzreiz redzama? Līdzīgi kā Vienotības intrigā ar prezidenta kandidātiem, kad inteliģence tos izspēlē no partiju aizdurves. Man ir vienalga, vai Mūrniece iet vai paliek. Ja Vienotība, ja sistēma, ja Saeima, ja ZZS viņu uzskata par Nīlas dārgumu, lai patur. Pirms tam gan būtu vērts dzirdēt skaidri artikulētu un nevis izšļupstētu sistēmas profesionāļu kopuma attieksmi. Un šis ir īstais brīdis, lai pirms tam dzirdētu skaidru atbildi uz Jāņa Ādamsona nesen uzdoto jautājumu – kas no tā visa, kas no šā cirka konkrēti un pēc būtības mainīsies sistēmā?