"Mazs kaķīt"s, mazs zaķīt"s uz ceļa satikās..." – tas laikam rakstīts par šo gadu. Trusis solās būt dzeltens un kaķis allaž krist uz kājām. Laikam dzeltenuma dēļ tiek pareģots, ka zelta cena varētu sasniegt 1800 $ par unci, gāzes cena celties par 50%, bet naftas cena vismaz gada pirmajā pusē palēkties virs 100 $ par barelu.
Tas nozīmē nepārejošas bažas par naudas un finanšu tirgu stabilitāti. Piekrītu tiem, kuri teic, ka dolāram šogad klāsies labāk nekā eiro, ASV ekonomikai labāk nekā ES ekonomikai. "Kad van Rompeja kungs teic – eiro mums atnesa stabilitāti, es domāju, ka tam var piekrist vai nu cilvēks ar humora izjūtu, vai tāds, kas iebāzis galvu smiltīs." (N. Faradžs, Apvienotās Karalistes Neatkarības partija.) Šādai nostājai ir savi ekonomiskie, finanšu argumenti, bet es domāju, ka ātrāk izķepurosies vitālās, viengabalainās, spēcīgās nācijas. Nācijas, kuras turklāt labi apzināsies, ka nacionālo valdību loma turpinās mainīties, bet ekonomiskās struktūras turpinās ignorēt nacionālās robežas.
Valstis, kuras spēs savas politiskās, nacionālās idejas transformēt laikmetīgākas par ekonomiskajām idejām, jutīsies priecīgākas par tām, kuras turpinās mērcēt savas politiskās idejas 19. gadsimtā. ASV ir nācija. ES pagaidām nav ne nācijas, ne idejas. ES savā sadzīvē arvien uzvedas kā naftas un ogļu artelis. Pat pret savu konstitucionālo dokumentu – Lisabonas līgumu – tā izturas kā pret prostitūtu. Laiž klāt katru, kam iegribas to pamīcīt vai iegrozīt konjunktūrai izdevīgākā pozā. Nav brīnums, ka trūkst konsekvences sankciju piemērojuma izvēlē tām valstīm, kas nepilda ES norunas. Nav brīnums, ka krīze rosina separātiskas tendences gan attieksmē pret eiro, gan ES kā tādu. 2011. gadā šī viļņošanās pastiprināsies. Cik stipri, tas lielā mērā atkarīgs no tā, kā ES, ECB, SVF... tiks galā ar PIIGS (Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija, Spānija) problēmām. PIIGS likteņi caur ES šā vai tā atbalsosies Latvijā.
Nedomāju, ka 2011. gadā Latvijā gaidāmi kādi īpaši satricinājumi. Lielā ļaužu masā saglabāsies tā pati jau permanentā trausluma, slīdēšanas vai taustīšanās sajūta, kad jūti, ka nav vairs īsti kam pieķerties un uz ko paļauties, bet nav ar vēl tā, ka ikdiena tev stātos pie rīkles ar izvēli – būt vai nebūt. Var, protams, turpināt uzkrāt griķus, taču domāju, ka šogad valdībai vēl būs iespējas nogludināt sociālos asumus. Un, ja jau Artis Kampars teic, ka Latvijas ekonomika turpinās atveseļoties, tad viņam var ticēt. Bet tikai tad, ja viņš aprāda, ka ir novērsti iekšējie ekonomikas krituma cēloņi. Ja nav novērsti, tad viņš mēģina atveseļot saplīsušu olu. Varai varbūt liksies, ka ekonomika skrien uz augšu, lai arī sabiedrības dzīvesspējas parametri turpinās kristies. Proti – Latvijā ekonomika, kā jau parasts, turpinās atveseļoties šķirti no tautas. Un man ir aizdomas, ka lohi, kas tika piečakarēti pērn, tiks piečakarēti arī šogad.
Tiks vai netiks, to redzēsim pavasarī, kad atklāsies, kas lācītim vēderā. Proti – ko un kā valdība sagribēs konsolidēt. Bet nedomāju, ka valdība pavasarī kritīs, kā to paredz, piemēram, A. Gapoņenko. Valdība nez vai kritīs, taču koalīcija gan var tikt paplašināta. Tiks paziņots, ka beidzot, lai saglabātu sociālo mieru, lai nobremzētu spriedzes riskus, lai iesaistītu atbildībā par valsti pietiekami plašu politisko spektru... ir pienācis laiks ņemt valdībā Saskaņas centru. Pat rēķinoties ar VL!-TB/LNNK demaršu.
Iezvanot 2009. gadu, Ivars Godmanis, kas tolaik bija premjers, teica, ka "mums ir sabalansēts, racionāls plāns turpmākajiem trijiem gadiem". Bleķis vien bijis tas plāns, jo tolaik deklarētie neatkāpšanās principi (nesamazināt algas skolotājiem, neatteikties no pensiju palielināšanas, no pabalstu palielināšanas invalīdiem...) tikuši pārkāpti uz nebēdu. Vai, raugi, premjerministrs nupat prognozēja, ka krīze tiks pārvarēta šogad. Savādi, aizpērn dzirdēju no premjera, ka tā tiks pārvarēta pērn, bet dažs ministrs tad sacīja – mēs jau ejam laukā! Ar to gribu teikt, ka amatpersonu, izpildvaras spējai plānot kaut vai pašiem savu krīzes uzvedību nevar ticēt. Mugurkaulu šajā uzvedībā 2010. gadā aizstāja kreditoru prasības, un tāds pats mugurkauls valdībai būs arī 2011. gadā.
Nav politikas, kas liecina, ka šogad pārstāsim ķērkt par to, ka Latvijas sociums turpina izklīst un iznīkt. Pat ja Kravcovs iemācīsies latviešu valodu, ar to šai lietai maz būs līdzēts.
Manuprāt, nostiprināsies Valda Zatlera izredzes tikt ievēlētam uz otru termiņu. Varētu pat tikt iesniegts likumprojekts par tautas vēlētu prezidentu. Taču ne jau aiz kāda koalīcijas pasionārisma, bet aiz bailēm. Tie iespējamie kandidāti, kuri patlaban tiek izlikti attieksmes zondēšanai un kuri varbūt būtu ideāli koalīcijas kalpi, nav radījuši par sevi iespaidu, ka tie te kaut ko spēj vai grib mainīt. Domāju, ka sabiedrība partiju zoodārza variantus varētu arī nepieņemt un klajš partiju marionetes piedāvājums varētu cilvēkus pamatīgi sakaitināt. Domāju, partijas to saprot un raustās. Tāpēc – vai nu tiks iniciētas vispārējas prezidenta vēlēšanas ar plašu pretendentu loku un masīvu smadzeņu skalošanas kampaņu savējā labā, vai arī virzīts Valdis Zatlers kā koalīcijas un sabiedrības kompromisa kandidāts.
Pastāv pilnīgi dažādi motivētas versijas par Latviju kā eksperimentālu laukumu (R. Karnīte, I. Zlotņikovs...). Iespējams, visai pasaulei tiešām jāskatās uz Latviju. Jo, "kamēr Latvijā nekas nenotiks, arī pasaulē nekas nenotiks" (I. Zlotņikovs). Maz ticams, ka 2011. gadā sociālā depresija Latvijā pāraugs ekspresijā. Tomēr uzskatu, ka ir vietā šogad izcelt tieši krīzes sociālo ievirzi. Ja es redzētu ne vien dusmas, bet vienojošu protesta ideju, mērķi, es runātu citādi. Bet, tā kā pagaidām neredzu ne to līderi, ne to ideju, kas padarīs ļaudis mērķtiecīgus un protestā savstarpēji uzticamus, piekrītu, ka Saeimai, valdībai jārod veidi, kā kanalizēt iespējamo agresiju, kā precīzi noorientēt sabiedrību uz sociālo mieru. "Sociālajam mieram Latvijā jākļūst par vērtību visiem, un tas jāsaglabā jebkurā situācijā." Jo mūsu apstākļos "jelkādas agresijas formas uzreiz novedīs pie haosa, haoss sagraus jau tā trauslo sociālo situāciju un neko jaunu nedos" (I. Zlotņikovs).
Cīņa ar terorismu pasaulē turpināsies. Bet pamatā tādēļ, lai gūtu iespēju apčamdīt, kratīt un skenēt savus pilsoņus, kur vien ienāk prātā – lidostās, muzejos, kinoteātros un bāros. Oficiālā informācija turpinās noplūst. Taču pamatā ne tādēļ, lai atklātu patiesību, bet tādēļ, lai gūtu punktus cenzūras ieviešanai internetā. Protesti būs. Taču tos organizēs ne tik daudz biezāka maizes rieciena dēļ, cik tādēļ, lai vara pilnveidotu iemaņas ārkārtas stāvokļu ieviešanā, speclīdzekļu lietošanā un īpašo zonu noteikšanā. Vārdu sakot, 2011. gadam vajadzētu dot samērā skaidru priekšstatu par formu, resursiem un ievirzēm, kas noteiks globālā feodālisma piekritēju un tradicionālo sociālo, ekonomisko un politisko brīvību aizstāvju attiecību kārtošanas veidu un metodes.