Nākotne mūk no mums

 

Dakteris Šulcs Neatkarīgajai (22.11.2010.) teica, ka pedofilam nav tik svarīga savu seksuālo tieksmju apmierināšana kā varas īstenošana pār bērnu. "Lai ielaistos dzimumdzīvē ar pieaugušu cilvēku, pedofilam jāspēj savam partnerim kaut ko piedāvāt – kaut kādu pievienoto vērtību seksam. Pedofils to nevar, jo pēc savas būtības ir infantils. Viņš ar bērnu runā no varas pozīcijām, juzdamies pārāks," teica dakteris. Apdomājis daktera sacīto, tiku līdz domai, ka mūsu sabiedrības vairākums savā nodabā jau ir platoniski pedofili.

Tie gan neīsteno savu varu pār bērnu caur seksuālām dziņām, bet atrod citus ne tik varmācīgus vai pavisam ne varmācīgus, tomēr varas izrādīšanas veidus. Paskatieties apkārt – ne ikdiena tik daudz pielāgojas vērtību mēram, cik vērtību mērs tiek pakļauts ikdienības apsvērumiem; varas imperatīvs kļūst pašpietiekams jau ļoti tuvā taktiskā galīgumā (piemēram, budžeta veidošana atgādina nevis vienotas, izsvērtas politikas būvi, bet obščaka dalīšanu starp bandām); sociālu mērķu vietā valda sociālas modes; mākslīgi konstruētas autoritātes bez kādas pašu pievienotas vērtības publikā dominē pār Dieva dotām... Tas rada sajūtu, ka mums patīk nākotni kā šodienas daļu neredzēt un nomākt. Nākotne mūk no mums. Jo ikdienā mēs lielā mērā jau izturamies pret to kā pedofils pret bērnu.

Un vai tad vara pār bērniem neizpaužas arī kā bezatbildība par lietām, kuras bērniem būs vajadzīgas un kuras radīt ir arī mūsu ziņā, bet kuras mēs, iespējams, nevarēsim ne aptaustīt, ne nopirkt? Vienā vārdā – tā pati nākotne. Ja bērns man (!) vairs nav vajadzīgs kā racionāls rīks, kā izpalīgs vai aprūpētājs, tad priekš kam viņš manai (!) nākotnei? Es nākotnes kategorijās par bērniem nedomāšu un nerīkošos. Taču es nerīkošos nākotnes kategorijās arī saistībā ar savu darbu, garu, vēlmēm... Es negribu kāpt kalnā visaugstākā, jo tad varu aizmirst, kur stāv mana karote.

Ar to gribu sacīt arī, ka demogrāfiskā krīze šajā gadsimtā un šajā valstī nav vis kaut kas ārēju apstākļu noteikts, bet gan sociāla slimība. Es nezinu, kas to, piemēram, iespaido vairāk – materiālais stāvoklis vai dzīve patēriņam kā tāda. Neatkarīgi no rocības. Ja šo krīzi radītu vien trūkums, tad nez vai Afganistānā 2009. gadā dzimstība uz 1000 iedzīvotājiem būtu bijusi 38,1, bet mirstība, neraugoties uz karu, – 17,65 (World Factbook). Mums te nav ne kara, ne tādas nabadzības, bet katru gadu mīnusā pa pilsētai. Latviskās kultūras gara dāvanās es nesaskatu tādu pašraksturojumu kā – nosliece uz nacionālu suicīdu. No latvju dainām nenāk laukā nīgra attieksme pret ģimenēm, kas bagātas bērniem. Taču šodienas sabiedrībā šīs ģimenes tiek eksponētas nevis kā norma, bet kā tādi dīvainīši. Lai arī "dīvainīši" esam mēs – citi. Valsts atbalsts bērniem, māmiņām, lielām ģimenēm vajadzīgs, lai tās neizkristu no sabiedrības, nebūtu kā izstumtas. Taču vienlaikus ar šo naudas atbalstu varai, kura ieinteresēta tautas atražošanā, it kā būtu jāatbild par tādu sociālo vidi, kurā dominē tieši to ļaužu uzskats, kas tiecas nolikt uz kājām un izaudzēt par cilvēkiem dzīvus, nevis teorētiskus bērnus. Taču, manuprāt, dominē cita sociālā mode – bez problēmām, bez apgrūtinājuma, bez pienākuma... Vara un liela daļa sabiedrības faktiski liekas nepazīstam vārdu "attīstība". Lai arī tieši attieksme pret šo vārdu, manuprāt, raksturo varas un sabiedrības attieksmi pret bērniem un viņu izredzēm. Politika te vēl nav iestādījusi nevienu reālu koku, kas dos augļus vien nākamajās paaudzēs. Pat izglītības koku tā stāda vien šodienai. Jo spītīgi nevēlas dot zināšanas kā līdzekli konkrētām laikmetīgām prasmēm un darbībām. Vārds "jaunatne" te joprojām apzīmē kaut kāda no lielās sabiedrības pastarpināta inkubatora cilvēkus, kuri līdz 30–35 gadiem nu nekādi nevarēs kļūt pieaugušajiem līdzvērtīgi konkurenti. Tādus apliecinājumus, manuprāt, pedofiliskai dominēšanai var saukt desmitiem. Tie ne tikai kultivē infantilismu un bezatbildību, bet arī likvidē stimulus, kas veicina bērnu gribu sasniegt pašnoteikšanos (arī paša ģimeni), cik iespējams, agri. Pašnoteikšanās nozīmē stāju, bet stāja apliecina atbildību. Latvijas valsti radīja jauni cilvēki. Šo valsti tagad fīrē senīli cilvēki, kuri baidās no bērnu pašnoteikšanās. Un lielā mērā viņi pārstāv senīlu sabiedrību, kura arī baidās.

Acīmredzot afgāņi, neraugoties uz visu, redz savu nākotni tur, kur bērni. Acīmredzot mēs, neraugoties uz visu, redzam savu nākotni tur, kur mūsu bagāža. Viņiem arvien svarīgāks pats ejamais ceļš uz to, mums – tehniskie apstākļi (apstākļu vara) līdz tai. Kā teica vēl viens gudrinieks – mēs izmirstam, jo atsakāmies dzīvot.

 

Abonē