Kāds man līdzīgs tips Parīzē droši vien nesēdētu, domādams – vai tiešām tikai divu pensionēšanās vecumam pieliktu gadu dēļ trīsarpus miljonu franču bija ielās, bloķēja lidostas un stacijas, radīja energokrīzi valstī? Viņam viss būtu skaidrs.
Tāpat kā 1995. gadā, kad ap Ziemassvētkiem pensiju izlīdzināšanas (starp valsts un privātā sektora darbiniekiem par sliktu pirmajiem) projekta dēļ bija vēl lielāki protesti. Latvija un Francija ir divas lielas starpības arī citā nozīmē. Francijā spriež: "Lieta skar vidējo algu 1500 eiro un vidējo pensiju 900 eiro. Kā gan iespējams izdzīvot par šo naudu, ņemot vērā, kā augušas mājokļu cenas?" Mums šie franču cipari kā izdzīvošanas slieksnis ne vienam vien liktu domāt, ka franči ir izlutuši. Sevišķi, ja cenas ir krietni samērojamākas nekā algas vai pensijas.
Turklāt Francijas Senāta (22.10.) un apakšpalātas (15.09.) pieņemtā pensiju reforma ir krietni argumentētāka nekā līdzīgas ieceres Latvijā. Francijā 50 gados dzīves ilgums pieaudzis par 15 gadiem. Tur cilvēki vidēji dodas pensijā 61,5 gadu vecumā (tātad priekšpensijas vecuma paaudzei nav tik izteiktas eksistences baiļu sajūtas kā šeit). Reforma paredz pensijas vecuma palielinājumu no 60 (kopš 1983. gada) līdz 62 gadiem 2018. gadā (ik gadu pa četriem mēnešiem, prognozējot, ka 2030. gadā pensionēšanās vecums Francijā būs 67 gadi). Reforma pieliek divus gadus (no 65 līdz 67) klāt vecumam, kad var saņemt pilnu pensiju bez noteiktā darba stāža. Reformas vispārējais iemesls ir šodienai "klasisks" – budžeta deficīts 7,7% no IKP, valsts parāds – 80% no IKP. Vēlme līdz 2013. gadam panākt "eirostandaru" (3% deficīts, parāds – zem 60% no IKP). Reformu nosaka pensiju sistēmas hroniskais deficīts (šogad – 32 miljardi eiro, ja neko nemainītu, pēc desmit gadiem tas būtu 45 miljardi). Reformas mērķis – panākt, lai 2018. gadā pensiju nodrošinājuma deficīts būtu nulle. Ekonomija – ap 70 miljardiem eiro.
Angela Merkele, atbalsot kolēģi Nikolā Sarkozī, sacīja (France 2): "Es uzskatu, ka Vācijas un tāpat Francijas pilsoņiem jāskatās patiesībai acīs. Bet patiesība ir tāda, ka cilvēki sākuši dzīvot ilgāk. Ja gribam garantēt pienācīgu pensiju, tad jāatzīst, ka tas ir jāņem vērā." Ja mums būtu Francijas un Vācijas patiesība, es piekristu, ka Merkeles sacītais attiecas arī uz Latviju. Taču mums te pagaidām ir cita patiesība. Valdīšana skatās – pensionāri rautin raujas strādāt. Tātad – spēka atliku likām. Taču tas, ka lielākai daļai pensionāru pensija ir tik "pienācīga", ka ar to vien nevar nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi, Latvijas valdīšanai nav arguments. Tā neskrien pēc augoša dzīves ilguma, bet tiecas tuvināt miršanu pensionēšanās vecumam. Toties mūs var slavēt par to, ka esam rāmi pie salīdzinoši drakoniskāka un stulbāka (izglītības, medicīnas, zinātnes... presēšana) krīzes "reformu" sloga.
Un tomēr – vai franči protestē tikai divu pensijas gadu dēļ? Kas izvilka ielās ap 180 000 skolu jauniešu, starp kuriem nez vai visi bija bastotāji un vitrīnu dauzītāji? Franči raksta, ka iemesls varētu būt nodarbinātība. Ja večuki paliks darbā divus gadus ilgāk, viņi aizņems vietas, kurās varētu būt jaunie. Bet, ja katrs desmitais valstī ir bezdarbnieks, tā var būt problēma. Turklāt – pirms 20 gadiem jaunieši ar diplomu Francijā meklēja darbu vidēji piecus, maksimums, deviņus mēnešus, tagad – gadu, pusotra. La Croix 26. oktobrī publicēja filozofes, divu sociologu, finansista un ģeogrāfa viedokļus.
Filozofe: "Krīze ilgst tāpēc, ka šobrīd piedzīvojam demokrātijas pagrimuma periodu, kuram nav analogu. To veicina daudzi faktori. Pirmām kārtām sistemātisks otra pazemojums, par ko jāatbild valdībai un politiķiem. (..) No otras puses – parlamenta opozīcija, tāpat arodbiedrības, žurnālisti, domājoši cilvēki pārlieku viegli ļaujas demagoģiskiem pārspīlējumiem un pastāvīgai valdošo slāņu stulbināšanai. (..) Jo vairāk – politikas diskreditācija pastiprinājās līdz ar Sarkozī nākšanu pie varas. Viņa vērtību sistēma izrādījās neadekvāta" (S. Flerī). Viņa ierosina pievērst uzmanību tam, ka valstīs, kur veiktas drakoniskas sociālās reformas (Nīderlande, Zviedrija, Beļģija, Vācija..), priekšā izraujas labējie nacionālisti, aug autoritārisma risks un risks pieņemt ideju, ka slīcēju glābšana ir tikai pašu slīcēju darīšana. Manuprāt, tas attiecas arī uz Latviju. Sintija Flerī izeju redz nevis muldēšanā par labklājības valsts galu, bet jauna Francijas sociālā modeļa radīšanā.
Sociologs: jaunieši iesaistās protestos, jo "visas uzsāktās reformas beidzas ar to, ka pasliktinās tas, ko šīm reformām vajadzēja uzlabot. (..) Jauniešiem ir sajūta, ka viņiem dotie solījumi netiek pildīti" (F. Dibē). Sociologs: "Šīs kustības dzinulis meklējams ne tik daudz pensiju reformā kā tādā, cik pretrunās starp reformu un pastāvošo darba tirgu. (..) Bezdarba līmenis starp ļaudīm, kas jaunāki par 25, pieaudzis teju līdz 25%. Tas ir trīs reizes vairāk, nekā starp cilvēkiem vecumā no 25 līdz 49 gadiem. Tāpēc ir bailes, spēcīgs satraukums, kuru pauž licejisti un studenti" (M. Laplmans). Finansists: cilvēki sāk just ekonomisko krīzi ikdienā tikai tagad, "jo sociālā krīze vienmēr nāk vēlāk par ekonomisko. Protests pret pensiju reformu kļūst par iespēju izteikt sociālo neapmierinātību. Otrkārt, aug bažas, ka nav nekādas perspektīvas tikt laukā no krīzes. Ekonomiskā krīze tiešām nav beigusies. Un tā nebeigsies, kamēr neatradīsies veids, kā atdzīvināt iekšējo pieprasījumu" (H. el Karuī).
Ģeogrāfs: "Jauns šodien ir tas, ka satraukums pārņem arī vidējos slāņus. Perspektīvā arī franču inženierim nāksies konkurēt ar inženieri no Indonēzijas. Šajā kontekstā cilvēki baidās zaudēt to, kas viņus kaut minimāli pasargā no liberālas globalizācijas. Proti – runa ir par sociālās aizsardzības sistēmu Francijā un Eiropā" (K. Giluī).
Mums nav gallu rakstura un Francijas sociālo sasniegumu, bet, kā, manuprāt, izriet no šo cilvēku sacītā, mums ir līdzīgas problēmas un to cēloņi. Tātad – ir no kā mācīties.