Vēlēšanu naktī aizmigu raudādams. Saviļņojos, domādams par mazo Anniņu. Viņu tagad droši vien konsolidēs.
Jo, raugi, lai arī ciparu ziņā uzvarējušā Valda Dombrovska darbā iekārtošanas biroja runasvīrs Ģirts Valdis Kristovskis teica (LTV), ka apvienība grasās panākt jaunu politisku kvalitāti, pats apvienības favorīts uzsvēra (LNT): "Vēlēšanu rezultāti pierāda, ka mainīt politisko kursu nebūtu pamata." Tas nozīmē, ka taisnība varētu būt māksliniekam Ivaram Poikānam, kurš teicis, ka 10. Saeimas koalīcijai būs galvā tikai viena vīle – apkalpot Starptautiskā valūtas fonda prasības. Un, tā kā Dombrovskis klausījis priekšrakstiem līdz šim, tā viņš, ja būs atkal premjers, klausīs arī turpmāk. Proti, valsts pirmā prioritāte būs nevis attīstība vai sociāls uzplaukums, bet parāda apkalpošana un atkalpošana pati par sevi. Bezmaz trešā daļa nobalsojušo ir akceptējuši šādu politiku.
Nāksies vecākiem Anniņu konsolidēt. Jo pie šādas politikas tai nav nākotnes. Taču, kas tur – viena Anniņa vairāk vai mazāk. Svētdien pamodies un ieraudzījis, ka sabiedriskā LTV arī uzvilkusi negatava banāna nokrāsas, es pieņēmu jaunās ustanovkas, un jau ar dziļu gandarījumu raudzījos uz Vidzemi un Zemgali, kuras vēlētāji sapratuši galveno, bet ar bažām uzlūkoju Rīgu, Kurzemi un Latgali, kur galvenais nav saprasts kā pienākas. Bet tieši Vidzeme un Zemgale, sevišķi Zemgale, mums ir tās vietas, kur banāns tradicionāli saprasts vislabāk. Par to liecina šo vēlēšanu iznākuma sasaukšanās ar 6., mazāk ar 8. Saeimas vēlēšanu iznākumu. Ja aplūko visu vēlēšanu virkni kopš sestās Saeimas vēlēšanām, tad zināmā mērā visos apgabalos, bet visizteiktāk Zemgalē un vismazāk Latgalē, bijis redzams, ka Latvijas (latviešu) vēlētājs cikliski mētājies nevis starp idejām, bet starp populismu un stingras, vitālas, personificētas politikas solījumiem. Nosacīti, protams. Paskatīsimies vinnētājas partijas Zemgalē laika gaitā: 6. Saeima – Tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija), 7. – TP, 8. – JL, 9. – ZZS, 10. – Vienotība.
Joahims Zīgerists dalīja reālus, katram taustāmus un uzreiz vēderā liekamus banānus, bet šoreiz Vienotībai veiksmīgi izdevās padarīt Valdi Dombrovski par daudz lielāka banāna turētāju. Zīmējot valsts politekonomisko nākotni, Vienotība kampaņas laikā neko daudz netiecās apgrūtināt savus vēlētājus. Varēja domāt, ka viss Vienotības sasolītais, ja vien Dombrovskim ļaus strādāt, atkritīs tautai no parāda kā no haļavas. Vienotība no kredīta taisīja banānu. Izdevās. Elektorāts, kā jau paradis, nokūleņoja tam nopakaļ.
Ja ņem ne tikai vinnētājus, tad šādi "kūleņi" Saeimu vēlēšanu iznākumā vairāk vai mazāk redzami katrā apgabalā. Ja nav sevi attaisnojuši populisti, tad vēlētāji pārmetušies pie nosacītiem "pragmatiķiem", bet tie arī nav sevi parādījuši kā pienākas, un vēlētāji atkal metušies pie populistiem un to mutācijām. Šurpu turpu, šurpu turpu. Tāds elektorāts top par vienu no galvenajiem attaisnojumiem un par vienu no iemesliem tam, ka politiskā vara stagnē, necenšas savu darbību uzraut jaunā līmenī, nākamā stāvā.
Pie līdzīga secinājuma, bet jau no varas puses var nonākt, uzlūkojot vēlēšanu iznākuma dominantes Latgalē un Rīgā. Atkal primitīvi paņemsim vinnētāju virknes attiecīgos apgabalos no 6. līdz 10. Saeimas vēlēšanām. Latgalē attiecīgi: SP, TSP, PCTVL, SC, SC. Rīgā: TB, TSP, PCTVL, SC, SC. Protams, vinnētājas partijas var apsveikt ar šādu vēlētāju simpātiju noturību. Taču, tā kā runa šajos apgabalos ir par "krievu" partiju noturīgo veiksmi un "latviešu" partiju ilgstoši sekundāro ietekmi, tad sliecos domāt, ka politikas kvalitātei pie šāda iznākuma ir jau lielāka loma nekā vēlētāju nacionalitātei. Proti, Rīgā ir, kā saka, "prokrieviska" vara nevis tāpēc, ka Rīgā daudz krievu, bet gan tāpēc, ka "nacionālie spēki" nav spējuši adekvāti situācijai pārvaldīt ne galvaspilsētu, kad tiem bija visas iespējas sevi apliecināt, ne valsti, kur tie dominē pie varas bez pārtraukuma. Turklāt, ja spriež pēc 10. Saeimas vēlēšanu iznākuma, tad ir par maz teikt, ka SC apēda PCTVL balsis. Salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām, SC distance no sekotājiem Rīgā un Latgalē palielinājusies, pat ja SC nebūtu nokodis PCTVL neko. Turklāt Vidzemē SC kāpums, salīdzinot ar 9. Saeimas vēlēšanām, ir no 6,3 līdz 14,37%, Zemgalē no mazāk par 5 līdz 14,79%, Kurzemē no 5,5 līdz 12,58%. Ja esošā koalīcija spēj piekopt valsts stāvoklim adekvātu varu, nerēķinoties ar SC iespaidu – uz priekšu. Bet, ja tā grasās piekopt varu kā līdz šim – štrunts par valsti, ka tik pašiem izdzīvot vienu sasaukumu –, tad tiem SC vajadzīgs kā ēst.
Būs interesantāk apcerēt partiju veiksmes un neveiksmes apgabalos, redzot nevis tikai partiju, bet arī krustiņu vilkšanas spēlīšu iznākumu. Tad varēs labāk spriest, ko devuši atsevišķie apgabalu saraksti. Skatot partijas, VL!– TB/LNNK visumā ir noturējusi vai pat uzlabojusi (Vidzeme, Kurzeme, Zemgale) TB/LNNK iepriekšējās vēlēšanās gūtās pozīcijas. Taču man liksies savādi, ja deputātu sarakstā dominēs TB/LNNK cilvēki. Savukārt Par labu Latviju! gandrīz visos apgabalos piedzīvojusi divkārtēju, trīskārtēju vai pat četrkārtēju (Kurzeme) kritumu iepretī TP un LPP/LC summārajam panākumam 9. Saeimas vēlēšanās. Acīmredzot LPP/LC vitalitāte nav palīdzējusi TP tradicionālajai nespējai atrast pareizās "atslēgas" Latgales vēlētājiem. Te PLL dabūjusi mazāk balsu (11,83%) nekā viena pati LPP/LC iepriekšējās vēlēšanās (14,1%). Bet ambīcijas te bija – reāli konkurēt ar SC! Trešā vieta starp piecām partijām, iespējams, nostiprina ZZS izredzes būt jebkurā koalīcijā, taču no partijas darba viedokļa jāteic, ka stabilitāte un paļaušanās uz Lemberga autoritāti (izteikti Kurzemē, varbūt vēl Rīgā) var liecināt arī par partijas iesūnošanu. Lielās līnijās ZZS palikusi savās 9. Saeimā iekarotās pozīcijās un acīmredzot joprojām negrib būt pirmā meitene sādžā.