Partiju un mediju auklēšanās ar premjerministru kandidātiem liecina, ka daudziem Latvijas Saeima šķiet kaut kas līdzīgs Anglijas karalienei, bet parlamenta te nemaz nav. Tas liecina, ka partijas arī uz priekšdienām grib sev vieglu varu, bet nevēlas paust atbildīgu politisko gribu.
Tas nozīmē, ka partijām labāk, lai Latvijas Saeima vienlaikus ir gan no simt varas baudītājiem (nevis realizētājiem) veidots ķeizarnams, gan palaistuve. Proti – mēs caur koalīciju (nevis Saeimu) deleģēsim politisko gribu premjerministram, bet paši gaidīsim no viņa gudru padomiņu – zem kā gulties, kam atdot valsts atslēgas... Varu realizēs premjerministrs.
Droši vien pašas partijas savu premjerministru kandidātu izrādīšanu uztver kā priekšvēlēšanu sacensības, reklāmas elementu. Mēģina definēt savu mesiju. Man tas nozīmē jau iepriekšēju pastarpināšanos no pašu šo organizāciju atbildības par iegūtās varas lietojuma kvalitāti, iepriekšēju atzīšanos, ka pašu organizāciju varas potenciāls produktīvai parlamentārai darbībai ir nepietiekams. Arī tāpēc kandidējošās partijas jau kampaņas laikā apzināti vai neapzināti tiecas varas smaguma centru nogrūst uz izpildvaru.
Turklāt – neviena no pretendējošām organizācijām nav definējusi valdību. Tās runā par pārvaldes optimizāciju, par profesionāļu valdību, tiek skaidrots, kurš premjerministra kandidāts populārākais u.tml. Priekš kam tas viss? Lai pēc tam uzbāztos Valsts prezidentam – redzi, šito tauta mīlē visvairāk, taisi to par premjeru? Eu, mēs dabūjām Saeimā visvairāk mandātu, mums pienākas premjers! Protams, ja nav nekādu būtisku argumentu, kas izriet no valstij konkrētā situācijā nepieciešamās valdības dabas, der arī šitie. Taču, manuprāt, Valsts prezidentam beidzot vajadzētu nominēt premjerministra amatam kādu, kurš tiešām spēj sastādīt valdību, nevis vien valdības izstrādājumus, kā līdz šim. Vai tad ministri, kuri ļauj nozares politiku diktēt Finanšu ministrijai, veido valdību? Vai tad valdība ir nozaru pārstāvju (ministru) sapulce, nevis stratēģisks štābs, kas darbina izpildvaru kā vienotu, solidāru, perfekti koordinētu mehānismu? Vai tad tā ir valdība, kuras ministri pat valdības sēdēs nevis spriež valsts interešu kontekstā, bet atļaujas spekulēt ar savu partijiskumu? Vai tad tā ir valdība, kurai, izrādās, var diktēt rīcību vēl kāds, izņemot Saeimu?
Runā, ka vajagot profesionāļu valdību. Profesionāla valdība manā uztverē ir ministru komanda (nevis no partijām salasītu cilvēku kopums), kurā katrs ministrs spēj būt valsts (nevis tikai savas nozares) mērogam atbilstošs politiķis un menedžeris. Politiķis un menedžeris. Jo katrai nozarei jāstrādā nevis savam, bet sabiedrības un valsts labumam. Runa tātad ir par valsts profesionāļiem. Bet, ja vajag profesionāļu valdību, tad kāpēc vairums pretendentu faktiski runā par speciālistu valdību? Ir taču te bijušas valdības pilnas ar speciālistiem. Arī labiem speciālistiem, labiem noteikta līmeņa administratoriem. Taču tie izgāzušies (skat. nozaru statistiku) tāpēc, ka nav atbilduši uzdevuma mērogam. Nav bijuši valsts profesionāļi.
Lai gan – ja tie bijuši labi speciālisti – menedžeri kādā lokālā līmenī, vismaz puse nopelnu pie viņu vadīto nozaru neveiksmēm, manuprāt, jāuzņemas attiecīgo nozaru speciālistu (profesionāļu) kopumam kā tādam. Nesaprotu un nesapratīšu, kā demokrātiskā valstī skolotāju, ārstu, kultūras darbinieku... kopums var pieņemt un uzturēt lietas, kas sistēmas līmenī degradē ij viņu nozares jēgu, ij viņus pašus kā profesionāļus. Uzskatu, ka šim tagad lielā mērā vaimanājošam kopumam ir visas iespējas šādas lietas nepieņemt. Jo, ja kāds nedomā par sevi un savu risku, bet par nozari, tad profesionāli argumenti manā uztverē allaž būs spēcīgāki par nekompetentiem (politiķu, žurnālistu, pūļa) viedokļiem. Ar to gribu sacīt – ja ar kaut kāda pārpratuma pēc valdībā gadīsies ministrs – profesionālis, vai viņam, kad tas sadomās konfrontēt ar te ierasto partijisko varas darba kārtību, būs pienācīga aizmugure paša nozarē? Vai partijas, kuras tagad spekulē ar profesionāļu valdību, pašas ļaus nominētajam premjerministram brīvas rokas izvēlēties ministrus, nerēķinoties ar partiju kvotām, ambīcijām un potenciālo ministru gribu kategoriski apstrīdēt koalīcijas partiju nekompetenci tās pieņemtajos lēmumos un likumos? Turklāt pat tad, ja ministrs pratīs ar valsts politiku labi pabarot savējos, tas vēl neko īpašu neliecinās par viņa profesionalitāti. Varbūt viņš būs labs funkcionārs, bet ne valstsvīrs. Valstsvīra atbildība nav tikai nozare, bet kultūras, izglītības, veselības, rīcībspējas... izaugsme sabiedrībā.
Ja nominētie premjerministra kandidāti publiski tik vien kā tausta tautsaimniecības sāpīgās vietas, bet nedefinē valdību tās rīcības un mēroga kopsakarā, kāda no viņiem jēga? Nu, būs kaut kādi kārtējie priekšnieki. Nu, lai ir. Vai nav redzēti premjerministra izstrādājumi, kas kūluši valdības izstrādājumus?