Dažas nedēļas pirms vēlēšanām mediju, tā saukto ekspertu kopuma lielākās daļas un arī lielas (lielākās?) daļas vēlētāju, nerunājot nemaz par politiskajām partijām, galvenā politiskā rūpe ir – nodrošināt esošās varas kvalitātes pārmantojamību un politiskās nomenklatūras izdzīvošanu.
Savādā kārtā nevienu vairs nedzird saucam kaut vai pēc tiesiskas valsts. Spriežot pēc partiju reitingiem, esošā Saeima pilsoņiem nu ir tas labākais, kas šeit iespējams. Ij politiskās NVO, ij mediji uzdrošinās tik vien kā komentēt partiju programmatisko piedāvājumu, bet neņemas tam pretī definēt valsts situācijai un tās mērogam atbilstošas sabiedrības prasības kā balsošanas kritēriju. Lai arī, kvalificēti apkopojot iepriekšējo gadu neapmierinātību ar varu, to izdarīt nav grūti. Un nu tam it kā būtu īstais laiks. Taču ij medijiem, ij lielai daļai pilsoņu ir izdevīgāk aplaudēt asprātīgiem kandidātu stāstiem par to, kā tie skaldīs matus vai nesīs ūdeni sietā. Jo šo kandidātu atbilžu līmenis pagaidām neizriet no valsts politiskā stāvokļa (sistēmiskas krīzes). Bet tas, manuprāt, būtu pirmais, ko pilsoniskā sabiedrība, ja tāda te ir, varētu prasīt no šiem varas gribētājiem. Taču pilsoņi un mediji uzskata par labāku ļauties partiju izspēlētai kampaņai, nevis noteikt to pēc sava prāta.
Jautājums – cik lielā mērā pēc 2. oktobra varēs runāt par to, ka vēlēšanas vinnējuši vēlētāji – liekuļi? Tie, kam vara vajadzīga tikai tādēļ, lai nākamajā dienā pēc vēlēšanām atkal būtu ko lādēt. Tie, kuri bijuši dūšīgi kratīt lietussardziņus pret esošo Saeimu, bet tagad savās organizācijās vēl dūšīgāk kalkulē, kam no esošās Saeimas dāvāt savu balstiņu. Tie, kuri neredz aiz sev tuvām politiskām organizācijām vai personām valsti, tāpat kā šīs organizācijas savā varas praksē nav redzējušas valsti virs sevis?
Tostarp jādomā, ka partiju spice ir mazliet sabijusies. Varbūt tieši spices pašsaglabāšanās trīsas nosaka to, ka varas partiju tēls kā tāds izskatās nošņurcis, bet to programmatiskais piedāvājums attieksmē pret vēlētājiem un valsti, es teiktu, ciniski vājš. Un modē nāk partiju līderu iztaisīšana par dižām personībām. Lai arī – ja kaut viens no šo partiju vai apvienību vadītājiem tiešām ir līderis pēc būtības un spēlē savā organizācijā līdera lomu pēc būtības, kāpēc partiju programmatiskais piedāvājums ir tik vājš? Kāpēc šie "līderi", ja citādi nevar, nav uztiepuši savām partijām skaidru valsts nākotnes redzējumu, lai tām būtu vismaz kaut kas ko parādīt vēlētājiem? Kāpēc šiem "līderiem" trūkst dūšas definēt skaidru un principiālu kredīta atdošanas politiku, nodokļu politiku, reemigrācijas plānu, nodarbinātības... politiku? Utt. Līderi, bļin. Varbūt tie ir līderi kaut kādā savā kabatas formātā, taču pagaidām neredzu iemeslu uzskatīt par valstij derīgiem līderiem kādus, kuri labi iemanījušies uzlikt likuma vai asfalta vāciņus uz valsts naudas aizmazgāšanas vanniņām.
Turklāt jāatceras, ka Latvijas situācijā politiku nenosaka vis personības, bet organizācija. Organizācija (sistēma) nosaka līderus. Es neteicu "partija", jo Latvijas jau tā mazskaitlīgās partijas tomēr turpinājušās veidoties un darboties pēc principa: partija = organizācija + balasts. Organizāciju faktiski veido partijas nomenklatūra plus tie, kuru intereses šī partiju spice apkalpo. Latvijas partiju prototips diemžēl ir vairāk aziātisks nekā eiropeisks. Un, tā kā Latvijas partijas jaunas personības šobrīd, manuprāt, atgrūž vairāk nekā pirms desmit gadiem; tā kā pietikšana sarakstu lejasgalā esošiem kandidātiem, ejot oficiālu to meklēšanas ceļu, neiztiek bez muļķīgiem, filtrējošiem jautājumiem; tā kā partiju spice izvairās akcentēt gan jaunās politikas raksturlielumus savos papīros, gan izcelt jaunās politikas nesējus sarakstos..., jādomā, ka mums ir darīšana ar rutinētu un jau pat stagnējošu padomju nomenklatūras recidīvu. Līdera loma, kā raksta lērums pētnieku, te diezgan specifiska. Varbūt Čērčils bija līderis, bet Staļins – režīma (sistēmas) ikona. Latvijas varas sistēma joprojām nav pietiekami transformējusies. Tādēļ valsts klibo. Un tam (adekvātai varas, pirmkārt, tieši politiskās varas, tās organizācijas kvalitātei), manuprāt, vajadzēja tapt par vienu no visvairāk diskutētajām "jaunās politikas" problēmām, par vienu no pamatjautājumiem, uz kuriem kandidējošām partijām jādod vēlētājiem skaidra atbilde. Tā vietā ir partiju ikonu taisīšana. Un pļāpas.
Ko tad es gribu? Ilustrēšu to ar vienu piemēru. Pirms vairākiem gadiem Sanfrancisko notika liela, autoritatīva Gorbačova fonda rīkota pasaulē redzamu ekonomistu, politiķu, uzņēmēju sanāksme, kurā tika runāts par darbu. Neredzu iemeslu neticēt tur runājušiem Nobela prēmijas laureātiem un citiem (Tečere, Rifkins...), kuri diezgan lielā vienprātībā nonāca pie atziņas, ka pasaules ekonomikas uzturēšanai XXI gadsimtā būs diezgan ar 20% darbspējīgo (!) iedzīvotāju. Vai Latvija ir provinciāls anklāvs, kur politikas un ekonomikas mobilizācija šajā virzienā nav iespējama? Tāpēc te visiem slāņiem, ieskaitot uzņēmējus, jāliek stāvēt uz ausīm nezināmas nākotnes priekšā, jābiedē pensionāri, jāveicina iekšējā un ārējā migrācija? Gribas redzēt, kā uz varu pretendējošās Latvijas partijas paredzējušas nodrošināt augšupejošu valsts politiku atbilstoši laikmeta iespēju un problēmu līmenim.